4300km: Rīga-Karpati-Dņepropetrovska-Rīga 7

Publicējam mūsu ilggadējā lasītāja Ivo Lorenca stāstu par 4300 km garo ceļojumu ar auto - došanos slēpot Ukrainas kalnos.

Latvijā ir informācijas trūkums par braucieniem uz NVS valstīm – Baltkrieviju, Ukrainu un Krieviju. Pats ilgi interesējos par iespējamību, kārtību  un formalitātēm veikt braucienu uz šīm valstīm, tomēr konsultācijās ar paziņām, paziņu paziņām, autobusu, fūru šoferiem neviens nespēja sniegt skaidru atbildi un dalīties pieredzē, līdz ar to sanāca pašiem meklēt informāciju, lasīt likumus un galu galā izbaudīt šādu braucienu neziņā, kas sagaida.

Tā nu sanāca, ka sievas hobijs – kalnu slēpošana, aizrāva arī mani. Vēl pirms biju pirmo reizi uzkāpis uz slēpēm, tika uzstādīts mērķis - sezonā doties nedēļu slēpot uz  Bukovelas kūrortu Ukrainā.

Bukovelas kūrorts naktī

Sākotnēji tika izskatīti varianti doties uz Ukrainu ar lidmašīnu, autobusu, tomēr beigu beigās maršrutu sarežģītība ar pārsēšanos, laiks un izmaksas noveda pie lēmuma – vai nu braucam ar automašīnu, vai vispār nebraucam. Galu galā uzrakstīju iesniegumu plānotajam atvaļinājumam uz 2 ar pus nedēļām, un sākām gatavoties. Jāpiebilst, ka mana pieredze uz slēpēm bija līdzvērtīga pieredzei braucienos ar auto pa Eiropu vai NVS valstīm. Nebiju pirms tam devies tālāk par Baltijas valstīm, bet NVS valstīs pēc pārlidojuma ar lidmašīnu pāris reizes biju sēdējis pie stūres.
 
Auto izvēle

Tajā brīdī nebija īsti pieejama piemērota mašīna šādam braucienam, jo vienīgais transportlīdzeklis ģimenē bija kravas mikroautobuss, kurš komforta un tehniskā stāvokļa ziņā nav paredzēts šāda maršruta pārvarēšanai. Sievas auto nesen bija pārdots un pagaidām neplānojām cita iegādi. Steigšus pieņēmām lēmumu – pērkam vieglo automašīnu sievai un braucam slēpot. Automašīnas izvēle bija vēl neplānotāka - par spīti tam, ka vairāk kā 5 gadus biju uzticīgs MB, bet sieva VW markai, nopirkām Volvo S60 ar 2.4 litru parasto benzīna dzinēju.

Gatavošanās braucienam

Auto. Tā kā auto tika iegādāts burtiski 2 nedēļas pirms brauciena, tūlīt pat tam veicām profilaktiskos remontus un apkopi: nomainījām zobsiksnu, filtrus, eļļas, veicām nelielus remontdarbus, kuru laikā tika nomainīti priekšējie bremžu diski, kluči, termostats, šādi tādi sīkumi ritošajā daļā. Izbraucām pa Latviju ap 700 km, nekādi defekti neparādījās. Kopējās profilaktiskās remonta izmaksas automobilim pēc iegādes – ap 400 Ls.

Apdrošināšana. Godprātīgi apdrošinājāmies paši Eiropai, NVS valstīm. Sakarā ar paaugstinātu risku slēpošanas nedēļai tika iegādāta paaugstinātas maksas apdrošināšana, kas paredzēta šāda veida aktivitātēm. Gan savu, gan auto OCTA polisi lūdzām parakstīt un apzīmogot pie apdrošinātāja. Polišu izmaksas: vairākas polises pašiem ap 25 Ls, zaļā polise automašīnai – 6 Ls uz mēnesi. Papildus nopirkām KASKO automašīnai ar dalīto maksājumu un nomaksājām pirmo ceturksni – ap 30 Ls.

Vīzas. Iebraukšanai Ukrainā ES pilsoņiem vīzas nav nepieciešamas. Tomēr var uzprasīt apdrošināšanu. Baltkrievija – nepieciešama vīza, šajā gadījumā – tranzīta vīza, kuru arī noformējām. Obligāti vajadzīga apdrošināšana.

Rīga - Karpatu slēpošanas kūrorts Bukovel Ukrainā, caur Lietuvu, Poliju (1150 km)

Piektdienā, beidzot darbu, sakravājām mantas un pl.17.00 startējām no Rīgas. Maršruts pa Latviju veda cauri Bauskai, iebraucām Lietuvā, sekojām uz Kauņu, tad Marijampoli. Ceļu stāvoklis ar katru kilometru uzlabojās. Ap 21.00 iebraucām Polijā, kur ceļu stāvoklis bija ideālākais visā maršrutā. Šeit tālāko tūkstošu kilometru maršrutā redzam pēdējo mašīnu ar Latvijas numuriem.  Polijā maršruts bija sekojošs: Suvalki, Belostoka, Ļubļina, Zamošča, tālāk sekojam norādēm uz Ļvovu.

Līdz Belostokai piedzīvojām kultūršoku auto vadīšanas kultūrā. Centos ievērot noteikumus, tomēr nebiju pieredzējis tik agresīvu kravas auto uzvedību uz ceļa. Beigu beigās šo posmu pārvarēju, cenšoties sēdēt astē autovilcieniem un neievērojot ātrumu ierobežojumus. Tālāk jau mierīgāk – ārā -25 grādi, nelielas pilsētiņas ar tukšām ielām, mazu māju logos spīdošām televizoru vai spuldžu gaismām un kūpošiem skursteņiem, kā arī retu reizi pretim braucošām mašīnām. Šeit pie stūres 250 km nosēdēja sieva, bet es divos piegājienos pagulēju pa nepilnai stundai.

Plkst. 7.00 nokļuvām līdz Polijas – Ukrainas robežai. Robežu šķērsojām stundas laikā. Poļi simboliski apskatīja bagāžnieka saturu, bet Ukraiņiem pietika ar manas sievas – viņu tautības pārstāves, atbildēm uz jautājumiem par ceļojuma mērķi ukraiņu valodā. Pat bagāžnieku neprasīja atvērt. Ukraina sagaidīja ar pavisam bēdīgu ceļu stāvokli: saliecamies uz priekšu, lai labāk redzam, kas taisni priekšā, aktīvi meklējam vilku bedres un veicam nepieciešamos manevrus, lai tajās neiekristu.

Ļvovas stacija

Nokļuvām līdz Ļvovai, sameklējām pirmo McDonalds, kur apmierinot apetīti, sagaidījām rītausmu un sākām meklēt ceļu uz Ivano-Frankovsku. Pēc nepilnas stundas maldīšanās pa Ļvovu sākām prasīt ceļu. Kopā ceļu prasījām 3 personāžiem: pirmais bija autobusa vadītājs, pat shēmu uzzīmēja, tomēr pusceļā apmaldījāmies, otri – ceļu policijas ekipāža, tikām līdz pilsētas apvedceļam, tad biedri degvielas uzpildes stacijā. Šeit jau bija par vēlu nožēlot neizdarīto - ka pirms tam nesaremontējām automašīnas piepīpētājus, bez kuriem nebija iespējams uzlādēt nosēdušos GPS sistēmu. Arī karti nepiedāvāja neviena no pieejamām DUS. Tomēr nokļuvām uz pareizā ceļa, un sestdienas pl.12.30 sasniedzām mūsu viesu māju. 19 stundu un 30 minūšu laikā bija pārvarēts 1150 km maršruts.

Brauciens no Karpatu slēpošanas kūrorta Bukovel uz Dņepropetrovsku (1050 km)

Nākamās svētdienas rīts, esam izslēpojušies, pagulējuši, pabrokastojuši un sakravājuši somas. Pulkstenis sit 8.30, un mēs sākam mūsu braucienu uz Dņepropetrovsku, lai otru atvaļinājuma nedēļas daļu pavadītu pie sievas radiniekiem. Sākotnēji plānojām doties par 100 km garākā, bet labāku ceļu maršrutā, kuru ieteica paziņas: Hmeļnicka, Žitomira, Kijeva, pa Harkovas šoseju līdz Poltavai un Dņepropetrovskai. Tomēr beigās aiz Hmeļnickas, sekojot norādēm uz Kijevu, nokļuvām Vinnicā un secinājām, ka esam uz īsā, bēdīgi slavenā ceļa maršruta, kuru vairs nemainījām – caur Kirovogradu pa otru Dņepras pusi nokļuvām līdz Dņepropetrovskai. Galā bijām pl.1.30, kopējais ceļa posms tika veikts 17 stundu laikā. Šo ceļa posmu pārvarēju viens pats, un jāatzīst, ka tas bija smagākais ceļa posms, ko līdz šim esmu veicis. Lielākā ceļa posma daļa – braukšana pa sniegā izbrauktām pēdām, nekur nav stabiņu ceļu malās, ceļa sadalošā līnijas nav vispār, un pat ja būtu – aizsnigusi. Pirmie 100 km pa kalnu serpentīniem tiek pārvarēti 2 h laikā, tālāk starppilsētu ceļi, vietām cauri ciemiem, kuros ceļu stāvoklis neļauj paātrināties ātrāk par 30 km, jo liekas, ka ātrāk braucot zaudēsi gan riteņus, gan zobus. Brīdī, kad iestājas tumsa saproti, ka tikai pusceļš ir pārvarēts, bet esi jau saguris. Pēdējie 200 km, kad ceļa segums ļautu braukt ar maksimāli atļauto braukšanas ātrumu, ik pa 5 km pārsteidz ar miglas zonu, kur redzamība nav tālāk par 10 m, apkārt nav ne vienas dzīvības, tikai vieni lauki.

Dņepropetrovska – Rīga, caur Baltkrieviju (1650 km)

Kameņecas-Podoļskas kanjons un pils Ukrainā

Pēc nedēļas atpūtas un nekā nedarīšanas ieplānojām pirmdienas rītā braukšanu uz Rīgu. Dienu pirms izbraukšanas sākās problēmas ar auto dēļ Ukrainas degvielas. Automašīnas borta dators pārslēdza dzinēju uz avārijas režīmu, kas vidēji ļāva paātrināties līdz 60 km/h. Autoservisā vainu novēla uz degvielu, nomainīja sveces pret citām - lietotām, ieteica nākamajā dienā atbraukt ar jaunām – oriģinālām svecēm, kā arī steidzami izbraukt šo degvielu līdz sausam un uzpildīt citu. Pirmdienas rītā pirms izbraukšanas darbinu – atkal avārijas režīms. Nolemjam tomēr braukt. Braucam līdz auto veikalam, pērkam jaunas sveces. Atgriežoties un iedarbinot auto, avārijas režīms pazūd, dzinējas darbojas normāli. Braucam uz autoservisu, nomainam sveces pret oriģinālām, it kā viss kārtībā – sākam maršrutu. Izbraucam ap 12.00, līdz Kijevai 460 km, gaišs. 80 km pirms Kijevas dzinējs pāriet avārijas režīmā. Apstājamies, paēdam, caur paziņām Kijevā sazvanām Volvo centru Kijevā, kurš gatavs mūs pieņemt. Paēduši, līdz ar saulrietu ap 17.00 sēžamies pie stūres, braucam uz Kijevu, auto dzinējs normālā režīmā.

Pēc nepilnas stundas apstākļu sakritība – iebraucot apdzīvotā vietā Periaslava – Hhmeļnicka pirms līkuma apdzenu auto vilcienu, un uzreiz aiz līkuma mani pārsteidz zīme "griezt pa labi uz apli", bet taisni pa trajektoriju "ķieģelis". Bremzēšana neglābj situāciju, jo uz apledojušā ceļa aizlidoju taisni un tālāk prātīgi aplī iebraucu „pret spalvu”, kur mani, protams, izbraucot no apļa, sagaida ceļu policijas ekipāža. Ilgi ķēra uz muļķi, sākotnēji domāja, ka esam no Vācijas, piedāvāja par 160 eiro sakārtot visu uz vietas, pat bija gatavi aizvest līdz tuvākās pilsētas bankomātam, lai varētu izņemt nepieciešamos līdzekļus. Pretējā gadījumā draudēja ar oficiālo ceļu - caur tiesu. Jā, viņiem šādus gadījumus izskata tiesa. Manis piedāvātie 40 eiro viņiem likās par mazu. Šeit nu bija dilēma –160 eiro dot negribas, no otras puses – varēju iet oficiālo ceļu: atstāt auto vadītāja apliecību, to atjaunot Rīgā un sagaidīt oficiālu spriedumu. Otrajā gadījumā tas nozīmētu, ka atlikušo ceļa posmu nedrīkstētu sēsties pie stūres un tas būtu jāpārvar sievai, kas fiziski nebūtu izpildāms, līdz ar to – papildus izdevumi uz naktsmītni. Tāpat neiepriecināja domas par iespējamo tiesu izpildītāju vai kādu citu starpnieku personāžu uzcenojumu šī soda piedzīšanā. Sākām zvanīt un skaidrot pie Kijevas paziņām, kas īsti mums par šo pārkāpumu pienākas. Paziņas, pat līdz galam neuzklausot mūsu bēdu stāstu, uzminēja mūsu atrašanās vietu un sirsnīgi apsveica ar ierindošanos kārtējo upuru sarakstā. Tāpat uzzinājām, ka oficiālā soda maksa nepārsniegs 30 eiro. Ap šīs sarunas beigām jau ceļu policista kungs klauvēja logā un ziņoja, ka viņš ir gatavs mūs atlaist par 40 eiro. Šādi arī darījām.

Tiekot līdz Borispoles šosejai, pieņemam lēmumu servisu neapmeklēt, par cik auto šo ceļa posmu uzvedās godīgi. Kijevā mūs sagaidītu sastrēgums, un pat ja nokļūsim līdz autoservisam, tad pl.20.00 to mums deguna priekšā aizslēgs, piedāvājot atstāt auto servisā un pašiem nakti pavadīt Kijevā. Apbraucam Kijevu un dodamies pēc norādēm uz Baltkrievijas pilsētu Gomeļu. Pirms Baltkrievijas robežas mūs pārsteidz sniegputenis. Ap 22.00 esam pie robežas.

Ukraiņu robežsargi diezgan nelaipni atlaida – prasīja par ieročiem, pārraka cimdu nodalījumu, elkoņu balstu kārbiņas, skatījās zem sēdekļiem, tomēr sadzīves preču piestumto bagāžnieku nepārlasīja. Piebraucot pie baltkrievu robežsargu punkta, mums astē iestājas auto ar Latvijas numuriem, vienīgais, kuru sastapām pēc iebraukšanas Polijā. Baltkrievu robežsargi mus uztvēra laipnāk – palīdzēja ar konsultācijām dokumentu aizpildīšanā, vizuāli apskatīja salona un bagāžnieka saturu no ārpuses un ielaida valstī. 

Ap 23.00 esam Baltkrievijā, kur mūs sagaida ceļu kvalitāte ne sliktāka par Lietuvu, ir skaidras ceļa zīmju norādes. Taču Baltkrievijā laika nobīde ir par stundu, līdz ar to tuvāko 100 km attālumā sastopamajās divās DUS laiks ir īsi pēc pusnakts, un ir tehniskie pārtraukumi sakarā ar diennakts atskaites noņemšanu. Trešajā degvielas uzpildes stacijā uzpildījāmies, iepazināmies ar blakus pildošās auto ar Lietuvas tranzīta numuriem vadītājiem – krieviem no Pēterburgas, kas nodarbojas ar auto pirkšanas – pārdošanas biznesu un turpinām ceļu. Pēc vairākām stundām netālu no Vitebskas dzinējs ieiet avārijas režīmā. Esam nobraukuši 700 km pēc pēdējās šādas situācijas Ukrainā. Veicam 10 minūšu pieturu un turpinām ceļu ar normālu dzinēja darba režīmu. Mūsu kopējais maršruts cauri Baltkrievijai veda cauri Gomeļai, Mogiļevai, Vitebskai un Polockai. Līdz ar rītausmu – ap 7.00 esam pie Baltkrievijas – Latvijas robežas, kur mums pie barjeras noķer un astē apstājas „Ecolines” autobuss  Kijeva – Tallina. Baltkrievi, redzot slēpes un to, ka iebraucām Baltkrievijā no Ukrainas, laipni izlaida, konsultējot dokumentu aizpildē. Latvieši sagaida ar dokumentu pārbaudi, salona un bagāžnieka vizuālu apskati. Pasu kontrolē mūs sagaida rinda ar autobusa pasažieriem, kuriem vēl pie reizes muitas kontrole pārbauda somu saturu. Izstāvam rindu, izejam pasu kontroli un ap 8.00 iebraucam Latvijas teritorijā. Ap pl.12 esam Rīgā, pa ceļam pirms Rīgas vēl noķerot dzinējam pāris avārijas režīmus un veicot pieturas. Tomēr kopumā 1650 km maršruts veikts 24 h laikā.

Kopumā nobraucām
Rīga – Poļanice (1150 Km)
Poļanice – Jaremče – Poļanice (80 km)
Poļanice – Dņepropetrovska (1050 Km)
Pa Dņepropetrovsku (370 km)
Dņepropetrovska – Rīga (1650 Km)

Degvielas cenas
Polija – līdzvērtīgas Latvijas degvielas cenām;
Ukraina – 0.7Ls/litrā;
Baltkrievija – 0.4 Ls/litrā;

Brauciena izmaksas slēpotājiem un snovotājiem

Braucām pa iemītu taciņu dzīvesvietas izmaksu ziņā, kā arī ar savu inventāru. Izrēķināju, ka šajā salikumā, ja brauktu tikai slēpot un atpakaļ uz Rīgu izmaksas 2 personaām sastādītu 300 Ls/cilv., iekļaujot visus izdevumus: ceļu, apdrošināšanu, ski-pass, dzīvesvietu, ēšanu, ceļu no naktsmītnes līdz kalnam un atpakaļ, alkoholu, suvenīrus. Braucot 4-atā šīs izmaksas saruktu līdz 250 Ls/cilv.

Inventāra noma 6 dienu pasākumu sadārdzinātu par 40-50 Ls cilvēkam atkarībā no inventāra klases. Inventāru nomā uz katra stūra un gandrīz katrā mājā.  Dzīves vietas īre, neizmantojot iemītu taciņu, uz 6 dienām kopējās izmaksas sadārdzinātu par apmēram 40 Ls cilvēkam. Dzīves vietas pieejamība tāpat kā ar inventāru – uz katra stūra un katrā mājā. 

Foto no Ivo Lorenca personīgā arhīva