Nu ar šī auto salīdzināšanu sāk palikt sarežģīti. Ja esi noskatījis attiecīgā formāta braucamo un vēlies vācieti (VAG), tad nāksies pamocīties ar pribambasu salīdzināšanu, vai vienkārši paņemt to, kam labāks pārdevējs. Runāju par Tiguankodiaktarraco modeli. Labi, Tiguanam bārda garāka, bet pārdevējs spēlējas ar atlaidēm kā īsts mākslinieks.

Brauciens ar Tarrco bija līdzīgi kā ar T-Roc. Nekādu emociju. Kas iespiedās atmiņā? Nekas. precīzi sportiski dimensionētie sēdekļi likās pacieti. Ar digitālo spidometru vairs nevienu nevar pārsteigt. Ari 190zs 7dsg ir iepazīts kā mājas čības. 7 sēdvietas izskatījās riktīgi iemocītas, un saliktā veidā atgādināja lielas pumpas bagāžnieka grīdā. Bet nav jau obligāti jāņem. Milzīgie diski, šķiet, jau arī liekas redzēti un paliek bez wow efekta. Tāda blusu ķeršana vien sanāk. Rudenī paskatīšos tuvāk, varbūt vēl kādas nianses liks par sevi manīt.

Spilgtākais auto- Jimny

Ne dēļ krāsas. Tam labāk piestāvētu pelēkās peles tonis.

Tas gan nav trūkums, bet priekšrocība, uz kuras tik ļoti neizceļas dubļu slānis.

Tā ir šī auto īstā vieta un sūtība.

Uz smalkā asfalta tas jūtas kā nedrošs bērns, kas samulsis no lielajiem ātrumiem.

Savukārt prom no tā viņš atraisās.

Atbīvojies no lielās masas sloga un pārpūstajiem izmēriem, tas droši dodas tur, kur citi šoferi jau sen iet kājām.

Tā ir tehnika ar ļoti precīzi tēmētu bezceļu funkciju, kurai ,kā papildus opcija, ir iespēja braukt pa ceļu.

To darot, transisijas dziesma ir saklausāma niansēs. Kāpēc nav nopakots? Tāpēc, ka smalkais akustiskais pakojums rada lieku masu, un braucot pa ūdeni līdz ūkai, tas piesūktos ar slapjumu tā, ka būtu mēnešiem jāžāvē.

Mans bezceļu karalis.

Ja esi brīvs no lielās džipu ambīcijas, tavā rīcībā ir peferkti komplektējams, kluss un komfortabls braucamrīks. Arī aci piesies un varēsi droši atskatīties uz to, dodoties savās gaitās pēc noparkošanas. Ar Scala Škoda ļoti labi parāda to, kā var radīt individuālas nišas auto izmantojot pieejamās VAG lego sastāvdaļas. Par individuālu nišu runāju tāpēc, ka Scala ir hečbeka un vagona hibrīds. kaut kas pavidu. Tas tātad uzliek arī pienākumus pret praktiskajiem auto lietotājiem. Kā jau Škoda, tai ir vesela asprātīgu risinājumu palete, kas iepriecina sīkumos. Piemēram lietussargs, vai sniega skrāpis aiz degvielas uzpildes vāciņa, vai arī bagāžnieka mantu pretslīdes bortiņi uz lipekļiem. Vai arī fakts, ka smalkās Car play un android lietotnes vari lietot bez telefona piestriķēšanas. Forši.

Bet tomēr ir dažas lietas kas savelk ģīmi. Tas iekrita pirmajā apskatē. Nolaistu sēdekļu variantā, veidojas pamatīgs plaukts attiecībā pret bagāžnieka grīdu. Jā, papildaprīkojuma sarakstā ir opcija kur var pacelt to grīdu augstāk, taču tas būtiski samazina kopējo kravas telpas ietilpību. Domāju ka tā ir kompaktās ģeometrijas nodeva. Un beigās, kad esi atķeksējis cenu lapā savas sapņu opcijas, izrādās, ka cena kož. Kož pat salīdzinājumā ar golfu. Ja tās pārdevēji spēs sagatavot labus, pievilcīgus komplektus, tad pārdošana nepaliks tikai atsevišķu indivīdu izvēle.

Mārketings ir varena zinātne, kas izveidojusies tāpēc, lai pēc iespējas efektīvāk atvērtu patērētāju maciņus. Kā man paskaidroja, tad Cupra Ateca nav nekāds Seat, bet pavisam blakus stāvoša jauna sportiskā marka. Labi! Bet nevaru likties mierā ar pārdomām par šīs jaunās markas kontekstu mūsu zemē. Kāpēc beidzamajos gados uz ielām redzam aizvien vairāk Seat markas auto? Domāju, ka pircēji izvēlas VAG par zemāko iespējamo cenu. Tomēr mārketinga speci laikam ir saskatījuši arī šajā segmentā kādu nišu. Un, lūdzu, gatavs ir Seat tjūninga auglis Ateca ar 300zs par sviestmaizes cenu - 50tk. Par pašu Ateca nav ko daudz teikt. Korekti būvēts Seat, kas paredzēts gludajiem Vācijas bāņiem. Uz mūsu pampakainā Turaidas ceļa pat comfort režīmā tas drebināja pasažierus kā tāds tievēšanas vibrators. Arī manis jau pieminētie 300 zirgi likās diezgan kautrīgi un nevēlējās atraisīties. Solīto 6.5 sekunžu vietā uzrādīja gandrīz 8 sekundes līdz simtiņam. Nesaprotu! Varbūt mūsu vidū tomēr ir ģimenes galvas, kam lēti ģimenes auto liekas pārāk gausi.

Dienas vilšanās..... VW T-Cross

Pagājušā gada auto testos priecājos par svaigo Seat Arona.

Tā 115zs dinējs bija pietiekami sparīgs pat četriem cilvēkiem un priecēja rūpīgā apdare. Domāju, kā jau VAG grupas bierds. Tas bija pirms gada.

Nu tad šogad pats VW saka savu vārdu un kaujā sūta savu argumentu T-Cross. Tikai ar šo teikumu beidzās manas pozitīvās atsauksmes. Kas tā par lētas un cietas plastmasas pasauli? Kāpēc pelēkajiem grumbuļainajiem paneļiem jāspīd kā svaigi nospeķotiem. Kāpēc centrālā paneļa daļa čirkst un ļurkājas, kad tai piespiež kāju. Kāpēc gaisa ieplūdes restes grab kopā ar visu paneli? Vai tas testa auto ir jau pārskrūvēts? Arī piecērtot durvis atmiņā nāk moskviča laiki. Braucot pie simtiņa ir skaidri jāpaceļ balss tonis, lai blakussēdētājs varētu sadzirdēt teikto. Un, tā viegli sakiedzoties, secināju, ka inženieriem bijis dots skaidrs uzdevums -taupīt, taupīt un vēlreiz taupīt, kur tik tas vien iespējams. Un rezultātā vēl zemene. Ko var iegādāties mūsdienās par 28 tūkstošiem? Vai tam jābūt lētas apdares grabošam mini parketniekam????? Šim papildaprīkojums vien izmaksāja gandrīz 7tk.

Arī Škodas Kamiq bija labāk nostrādāts un detaļas izskatījās ņemtas no augstāka plaukta. Brr. Domāju, ka mūsu dīleriem jāsūta VW marketologiem skaidrs signāls, ka šim modelim vajadzētu pārskatīt vai nu cenas vai arī apdares kvalitāti.

Ar Citroen laikam ir kā ar sievietēm. Tās var iepazīt tuvāk, bet pilnībā izprast nav iespējams nekad. Par C3 aircross un C4 cactus rakstīju jau iepriekš. Tie nebija glaimojoši teksi. Drīzāk pilni slēptas ironijas un atklātas kritikas. Apskatot C5 Aircorss, nevar noliegt diezgan lielo ārējo līdzību ar mazajiem brāļiem. Tāpēc ar lielu kritisku piesardzību uzsāku braucienu. Mmm. Tomēr šajā modelī vairs nevarēju atrast nekādus uzkrītoši vājos punktus. Drīzāk pretēji. Pat bez superdārgās pneimatiskās piekares tas brauc pa granti gluži kā pa sliedēm un slīd pāri mazajai pretīgajai grants trepei. Kā man paskaidroja dīlera pārstāvis no Karlo Motors, Citroen izmanto vienkāršu lodveida moduli iebūvētu amortizatorā, kas pildīts ar eļļu un pilda sava veida papildus bufera lomu. Gluži kā tenisa bumbiņa. Tas brīžiem radīja pat iemidzinošu efektu, kā rezultātā radās vēlme kāpināt ātrumu, kas nekādi nebūtu vēlams uz birstošā ceļa seguma. Uz pampakainā, ielāpiem bagātā asfalta C5 atļāva pievērsties citām lietām. C3 un C4 salona dizaina un ergonomijas kļūdas šeit vairs nav sarunas temats. Pielietotie materiāli saskarsmes vietās ir akceptējami bez lielas mekšķēšanas. Nekas negrabēja un neļurkājās. Mīkstie sēdekļi papildus piešķīra braucienam mierīgāku un pārliecinošāku raksturu. 130 zs nav nekāda sporta granāta, taču neradās sajūta, ka esi kā apdalīts jaudas un dinamikas ziņā. Arī ļoti gaumīgi dizainētais digitālais mērinstrumentu panelis lika rasties pārliecībai, ka auto būvēts ar sirdi.

Palasot komentārus par Mercedes-Benz CLS , vispār, lēnām rodas nojausma, kāpēc to ir tik maz. Tiem, kuriem ir veicies, vismaz iekāpt jaunajā merša konceptā, kritikas un nievājošo piezīmju mutes paliek ciet, vai precīzāk - vaļā. Nav ko teikt.

Tas, ko mersis ir radījis, nav salīdzināms. Uz Mercedes fona šobrīd jaunie audi un bembji izskatās, teiksim, nedaudz novecojuši. Jā, tie nešaubīgi ir moderni auto, tomēr salīdzinājumā, liekas, ka tie nav ieguldījuši liekus pāris attīstības miljardus. Piemērm: ja auto sensori mana, ka sadurme būs neizbēgama, jā, arī no mugurpuses, tad visas auto sistēmas tiek sagatavotas sliktajam notikumam. Tiek aizvērti logi, savilktas jostas un , galvenais, padots skaņas signāls tādā frekvencē, kas sagatavo cilvēka ausis tā, lai nepārplīst bungādiņas, kad notiek avārija.

Un tas ir tikai viens mazs ieraksts garajā inovāciju grāmatā.

Ja Bmw un Audi salonu koncepti ir moderni, tad MB salons ieradies no nākamās paaudzes. Superlielais displejs un viss panelis kopumā ir tādā kvalitatīvā atrāvienā, it kā es ar savu 2012 gada Kia būtu ieradies 80.tajos gados kādā audi prezentācijā.

Vēl sīkums. Salona gaisa ieplūdes atveres ir aprīkotas ar gaismas diodēm, kuras maina krāsu atkarībā no ieplūstošā gaisa temperatūras. Tā lietotājam ir skaidri redzams, cik silts vai auksts gaiss tiek padots. Tā lūk.

Hondai priekšā grūta kauja. jo pozīcijas vecais modelis ir krietni zaudējis. Cerams, ka jaunā konkurence dīleru starpā padarīs šos auto interesantākus pircēju acīs. Lai vai kā, šis ir ļoti rūpīgi izstrādāts modelis. Var redzēt, ka ražotājam ir nopietna attieksme pret detaļām. Patīkami. Tomēr atteikšanās no dīzeļa radījusi situāciju, ka nav ekonomiska dzinēja ar labu griezes momentu. Pat turonizētais 190zs 1,5l benzīnieks nespēj pavilkt pat ne visai smago virsbūvi. Sajūtu līmenī liekas, ka brauc ar daudz vājāku spēkratu. Kia Sportage ir daudz labāk motorizēta ar ne sliktāku vadāmību un montāžas kvalitāti. Šī paniskā pretdīzeļu reakcija, kuras rezultātā daudzi ražotāji atsakās no dīzeļiem, radīs situāciju, ka tie kas paliks pie dīzeļa spēka būs uzvarētāji. Hibrīds nevar uzvarēt dīzeli, jo enerģija neuzrodās ne nokurienes. Ir jānes līdzi lieli daudz samagi, dārgi akumulatori, kuri neuzlabo ne dinamiku, ne ekonomiju ne ekoloģiju. Ar pašreizējo enerģijas uzglabāšanas tehnoloģiju nav vispār iespējams apgādāt katru auto ar milzu akumulatoriem. Tomēr Honda faniem tāpat šī ir laba ziņa. Ir radies vēl viens kārtīgs auto, kuru, ja līdzekļi atļauj, droši var pirkt.

Kad ļipa trīc, tad uz tādām lietām neskatās. bet tā MMI problēma ir arī tur.

Vispār interesanti! Pēc brauciena ar šo, nepalika nekādas emocijas. Pilnīgi nekā! Laikam tāda arī varētu būt recepte absolūti vidusmēra ideālajam automobīlim. Tam nav vispār nekā tāda, kam varētu piesieties, vai, kas speciāli patiktu vai nepatiktu. Viss vienkārši darbojas, ir savās vietās. Utilitāri noslīpēts, pareizi veidots auto. Testmobīlim bija 4x4 piedziņa, smalka apdare, laikam par kādiem 35 tūkstošiem, bet vienkāršāk komplektētu saņemsiet jau nedaudz virs 20tk. Hmm, ko lai saka?! Jāatceras, ka VW ir mainījis arī cenu politiku. Viekāršākajiem modeļiem arī cenas ir ļoti salīdzināmas, un mīts, ka VW maksā tikai par savu vārdu vēl klāt savus 2tkšus, ir vēsture.

Tā kā prognozēju, ka arī šis cīnīsies par titulu.

Laikam PSA koncernā nav tā, ka ir kādi noteikti platfornu standarti, kuros jāieturās. VW gadījumā sanāk, ka, kādreiz zemās kvalitātes, Seat ir izaudzis par saturīgu auto. Frančiem tas nedarbojas, jo Citroen, izskatās, mēgina pats kaut ko ķimerēt. Šoreiz runāju par piekari. Paskatieties, kā tā darbojas Berlingo. Aircross. Augstāks, lielāki riteņi, jābūt būtu stingrākai sajūtai, taču uz nelīdzena ceļa liekas, ka notiks kas ļauns. Liekas, ka buksēm gumijas ir tikai dažus milimetrus biezas. Tūlīt nokritīs, notrūks! Nē! Kāpēc jaunam auto jau ir jāatdalās sēdekļa augstuma regulēšanas kloķim? Kas notiks ar pārējām detaļām? Laikam Kia pārtvēra beidzamo sakarīgo inženieri, kas māk regulēt piekares. Neiesaku!

Katram kārtīgam vīrītim dzīvē ir jāizdara vismaz trīs lietas. Jāiestādā koks, jāizaudzinā dēls un jānosit čūska. Ar tām divām it kā esmu ticis galā, bet trešā nevedās (sirdapziņa neļauj!). Varbūt labāk čūskas sišanu varētu aizstāt ar izbraucienu pie lembja stūres?

Ja tā, tad varu ar šo to padalīties:

Vispirms skaņa: tā nāk no divām pusēm. No priekšas un no aizmugures. Kura varenāka, grūti pateikt. Jebkurā gadījumā, locītavās parādās tā dīvainā sajūta, ka kaut kas nav tā kā parasti. Klausīties ir viena lieta, cita, pašam būt tās balss pavēlniekam kaut vai uz nieka 15 kilometriem (tas bija mums atļautais limits). Auto nav nepieradināts zvērs, kas vēlas trakot un rauties pie jebkura pieskāriena. Mierīgi braucot, tas ir maigs un iejūtīgs, kā pieradināts lauva. Taču, ja tam piespiež attiecīgajās vietās, tas pārvēršas. Pārvēršanās nav tāda, kādu esam pieraduši sagaidīt no Q8 vai Subaru ST. Tā ir mežonīga, tāda, kas ver ciet širmi. Tāda, ka paātrinājuma brīdi asinis tiek izspiestas no acu āboliem un skatiens pārvēršas šaurā tunelī, kuram apkārt ir tikai tumša, neskaidra migla. Bailes. Bailes, kā auto māceklim, kas pirmo reizi sēdies pie stūres un nezina, kas notiks piespiežot gāzes pedāli.

Domāju, ka saprotu tos cilvēkus, kuri jau stāv rindā pēc šiem auto. Tā naudas vara, kas materializējusies šajā auto pilnā mērā atspoguļojas uz ielas.

Malači igauņi, kas nenožmiedzās, saņēma dūšu un pavēra priekšakaru uz šo slēgto pasauli. Pasauli, kas it kā mums ir blakus, bet tomēr ir tāla un neaizsniedzama.

Prezentācijas laikā igaņu pārstāvim tika uzdots jautājums: vai dārdēšana no izpūtēja tiek radīta ar akustiskās sistēmas palīdzību? Uz ko viņš saņēmās un maksimāli korekti atbildēja, ka viņi mīl īstus auto.

Jā, dārdēšana un burbuļošana no izplūdes sistēma ir trešais faktors, kas liek skudrām skriet pa muguru.

Aprakstīt to nevar.

Pašlaik ikdienā pārvietojos ar Ceed 13. gada modeli. Tāpēc varu veikt tiešu paaudžu salīdzināšanu un mēginātu saprast, ko Kia ir darījuši, lai nonāktu pie šīs jaunās paaudzes?

Īsi par iepriekšējo paaudzi varu teikt, ka braukšanas prieku tas nerada. Nav nekāds "driwers car". Jaunā kļuvisi labāka, bet tikai mazliet, gandrīz netverami mazliet.

Vecajam modelim liela problēma ir zemais purngals. Ar to nevar pat tuvoties bortakmeņiem. Ja tomēr tas piemirsies, tad priešpuse darbojas kā harpūna. Tā uzlien uz apmales, bet, kad jābrauc nost, tad plēš nost visu bamperu. Jaunajā modelī mājas darbs nav veikts. Vēl vairāk. Zem lūpas ir izveidota tāda kā atdure, kuru aizķer jau piebraucot pie bortakmeņa, un noteikt nolauzīs nobraucot. Arī degvielas patēriņš nav šī modeļa jājamzirdziņš. Mans iepriekšējās paaudzes 129zs dīzelis ir visai miegains ar vidēko patēriņu 6l pilsētā. Ziemā 7l. Toties tehniskājā apskatē dīzeļu pārbaudi jau piekto gadu iziet tikai ar vienu uzgāzēšanu. Vairāk nav nepieciešams, lai pārliecinātu ierēdni. Domāju, ka tas ir saistīts arī ar kopējo patēriņu, jo, lai tīrītu izplūdes sistēmu un katalizatoru, šim degvielas dedzināšana notiek ļoti regulāri. Vismaz reizi darba stundā. Tas gan palielina patēriņu, tomēr uztur izplūdes sistēmu vienmēr tīru.

Jaunajā testa modelī dīzeļa vietā bija jaudīgākais 140zs turbo benzīnnieks. Tā apetīte pieklājīga - vidēji 10l. Jā, ne maz, bet motros ir dzīvīgs un kombinācijā ar automātu nevar būt ļoti ekonomisks, it sevišķi testēšanas režīmā. Arī šeit brīnumu nebūs. Tomēr.

Kvalitātes iespaids- Audi līmenis ir saglabāts. Nav sačakarēts tas, kas bija labs jau iepriekš. Kā jau teicu, pavisam nedaudz šis tas samaimainīts- uzlabots. Vienīgi bagātīgi lietotā spīdīgā melnā plastmasa rada nepamatotu svētku iespaidu.

Ja dārgā Forda bagāžniekā paklājiņš ir iemests, tad šeit ir rūpīgi izstrādāts pamatīgs stigrs vāks, uz kura droši var likt virsū smagākas lietas. Arī roturi un sēdekļi ne ļurkājas, ne čīkst. Revolūcijas vietā evolūcija, bet vai ar to pietiks gada auto titulam? Nezinu.

Gavenais par šo labi aprīkoto auto dīleris prasa mazāk kā 20 tūkstošus. Mazāk naudas par vairāk auto. Paskataties gada auto pretendentu sarakstā. Vai daudz ir tādu auto, kas piedāvā ko līdzīgu par to pašu naudu? Papētiet.

Tie, kas varbūt lasījuši manus iepriekšējos komentārus Audi virzienā, atcerēsies, ka pret šo marku esmu izturējies vienmēr ar atturīgu cieņu, respektu. Tomēr A7 sakarā īsti nevaru saprat tā konceptu. Sportback. Izklausās sportiski. Tomēr, labi, ka bija iespēja apskatīt A7 kopā ar A6. Motors 1:1, vadītāja vieta, priekšējāis panelis 1:1. Vienīgās izmaiņas, kuras spējām konstatēt, ir tikai aizmugures daļā. Tur gan sēdēt ir stipri neērtāk, taču lielais bagāžnieka vāks paver attiecīga izmēra bagāžas telpu, bet ļoti zemu. Tā kā praktisko vērtību navajadzētu te meklēt. Tomēr, izņemot nolaideno sportisko aimugures līniju, vairāk nav būtisko ieguvumu. Drīzāk es sakatīju trūkumus. Proti, dinamiskā braucienā, atklājās, ka tas ir skaļāks, kā A6. Skaidroju ar to, ka atvērtā bagāžas telpa rada akustiskos efektus, kā arī lielais vāka atvērums, iespējams padara virsbūvi ļodzīgāku. Arī izmaksās faktiski par to pašu A6 Audi prasa 10 tūkstošu vairāk. Skaidrs, ka šajā cenu kategorijā tie ir sīkumi, tomēr mana nesportiskā būtība runā pretī. Bet, ak, ši nolaidenā līnija. Tā mani tā uzrunā, ka....

Un jā, vēl otra lieta kas attiecas uz visiem modernajiem audi.

Kad dīleru pārstāvji prezentēja savus auto, tad kolēģe no Audi stāstīja, ka Audi tagad pieturēsies pie savas jaunās MMI skārienjutīgās koncepcijas. Tas nozīmē, ka salonā praktiski visas funkcijas tiks vadītas ar skārienjutīgo ekrānu palīdzību. Vispār kosmoss! Ekrānu kvalitāte un jutiba uz smalkākā līmeņa, grafika, krāsas - kosmoss. Bet kosmosā ne viss ir ideāli!

Pretīgs skats ir tad, kad iekāp auto un MMI vēl nav aktivizēta. Visas pirkstu kļackas redzamas neapgaismotajās ekrānu plaknēs. Vienkārši nepatīkami! Darvas pile MMI mucā!

"Gada auto" gada vilšanās. Tā varētu nosaukt šo jauno Focusu.

Uz testiem dīleris bija godam izdarījis visu kā nākas. Labāka komplektācija, dārga versija. Tātad, 120zs dīzelītis ar jauno 8 pakāpju automātu. Reklāma sola, ka šajā jaunajā automātā iekšā ir nez kāda labā eļļa, kas samazina degvielas patēriņu, uzlabo veiktspēju... bla bla bla... Labi! Uz ceļa tas ir tā, ka paātrinājums ir kā vilcienam, ekonomija- gandrīz 7 litri. Vai tas ir 21. gadsimta rādītājs par kuru vērts runāt? Skatāmies tālāk, kas vēl varētu te būt tāds, kāpēc maksāt nieka 26 tūkstošus. Laikam īsie sēdekļi ir nō īpaši kvalitatīva materiāla. Bet bagažniekā iemestais tepiķis, kas vienlaicīgi tēlo arī bagažnieka grīdu, rada īpašas kvalitātes auru, tā, ka ieliekot ko smagāku tas ieņems šī priekšmeta formu un neļaus tam patvaļigi kulstīties. Gudri! Nē, es domāju, ka īpašie durvju rokturi, ar dinamisko kustību amplitūtu( lasi- ļurkāšanos) visos virrzienos ir tieši paredzēti ergonomiskai satveršanai. Jā, jā, sīkumi, bet, kāpēc es indīgi piekasos? Tāpēc, ka par šo kompaktklases auto, kuram nav par silto sēdekļu komplektācijā , no manis grib noslaukt 26 gabalus. Dizains. Jā, moderns, bet nekā tāda, kāpēc pārmaksāt. Nenoliedzu, ka mans vērējums ir paviršs un virspusējs! Varbūt auto tiešām projektēts ilgam mūžam ar paaugstinātu uzticības rezervi, kur kvalitāte ir ieguldīta nevis ārišķībā, bet ielikta dziļi materiāla pamatā. Varbūt, varbūt... Laiks rādīs...

Rifter stāsts ir ļoti līdzīgs tam, par ko rakstīju pie Berligo. (sk. Berligo rakstu) Tomēr vienu es nespēju saprast. Kāpēc par to prasa krietnus trīs tūkstošus vairāk nekā par brālīšiem Opel un Citroen? Kāda ir PSA loģika pozicionējot to pašu produktu, ar to pašu kvalitāti augstākā cenu kategorijā? Ja vēl par Opel dizainu varētu strīdēties, tad Berligo eksterjera vaibsti padevušies gana moderni un pievilcīgi. Vai Riftera augšējais spidometrs tiešām makšā 3štukas???????

Domāju, ka Peugeot dīlera skaidrojums, ka šī marka tiek pozicionēta augstākā līmenī, neiztur kritiku. Ar to ir par maz! Par maz, jo gribu par savu naudu saņemt arī ko pretī, ne tikai vārdus. Auto ar savādāk izkārtotiem plastikas elementien nav ne ar ko vērtīgāks par tādu pašu auto, kuram sēdekļī izšūti no cita auduma. Peugeot! Lūdzu skaidrojumu. Vai citādi paliksi jaņos!

Berligo savu konceptu dala ar lielā franču PSA koncerna brālīšiem Peugeot Rifteru un Opel Combo. Vai tie ir jauni modeļi? Domāju, ka nē. Virsbūvi šis koncerns ir atzinis par tik labu esošu, ka tā palikusi no iepriekšējās paaudzes. Izmainīti tikai ārējie plastmasas atribūti, kas pieskaņoti aktuālajām tendencēm. Katrs ieguvis savai markai raksturīgos vaibstus. Tā teikt, lai neizskatās novecojuši un ir pietiekami atšķirīgi, tā, lai nezinātājam liekas, ka tie ir dažādi auto.

Testā bija iespēja izbraukt lielākus apļus ar 100zs dīzeļa manuālo 5pakāju kārbu. Hmm, neradās apdalītības sajūta, tomēr dragreisam būtu jāskatās labāk 130 zs versiju. Pilsētas satiksmē patēriņš tiešam ļoti labs- 4,7l un pēc otrās testa dienas bāka bija gandrīz pilna. Arī piekarei varu teikt tikai labākos vārdus, nejūtīga pret bruģakmeņiem, pārliecinoša uz ceļa pumpakiem. Ne lēkā, ne trokšņo, tas tiešām rada sajūtu, ka mūsu ielas ir daudz labākā stāvoklī.

Saglabājot buku vāģa virsbūvi, saglabājusies arī tā ietilpība. Tiešām, ja ikdienas gaitas ir saistītas ar biežu lielu objektu vazāšanu, tad līdzīgās alternatīvas būs jāmeklē vecajā WV Cadijā vai Renault Kangoo.

Salons gan ir izveidots tā, lai būtu piemērots vairāk cilvēkiem un radītu ikdienas privātā auto sajūtas. Te Peugeog gājis savu ceļu un atstājis spidometra bloku virs stūres, bet Opel un Citroen palikuši pie līdzīgiem risinājumiem. Man šie risinājumi sagādāja tikai problēmas. Pieregulējot stūri un sēdekli teju vai visu brauciena laiku, tāpat nespēju atrast ērtu pozīciju. Labā kāja atduras pret vidējo kulisi un tās nelīdzenumi neglābjami rīvē ceļgalu. Ātrumkloķis pie jebukras pozīcijas liekas par tālu, stūri arī nevar pieregulēt tā, lai tā neaizsegtu kādus no rādītājiem. Vēlāk atklāju, ka labajā sānā spiež vairāk nekā kreisajā. Ieskatoties tuvāk, sapratu, ka stūre ir kā vecajā roverī- nedaudz nobīdīta pa labi. Tas tad arī liek man sēdēt pagrieztā pozīcijā un spiesties virsū vidējai konsolei. Vai es tādu pirktu ikdienas braucieniem?

Protams, var teikt, ka tās ir manas medicīniskās problēmbas, taču citos auto tās bija izdziedētas. Aleluja! Ja tomēr izvēle krīt uz šo projektu, neņemiet to vidējo jumta sili, kas pastāvīgi spīd. Lai to spīdēšanu tumsā apturētu, jums jālien iekšā auto setingos, jāmeklē komforta aprīkojums, un tikai tad manuāli varēsiet ieslēgt vai izslēt tās apgaismojumu. Reāli neērti!

Ir ļoti grūti mazajiem ražotājiem tikt līdzi lielo auto ražošanas milžu gājienam. Subaru cenšas. Cenšas ar maziem solīšiem darīt visu lai uzlabotu to kas jau ir. Arī XV ir tāds gadījums. Ja salīdzinām ar iepriekšējo, tad skaidri redzams, ka tas ir tas pats 2015 gada modelis, tikai ar šādām tādām izmaiņām. Ekterjerā būtiskākā atšķirība ir aizmugures optika, bet priekšpusē vispār ir sarežģīti pateikt kurš ir vecais un kurš jaunais. Pamainām dažas presformas, apdeitojam vadības datoru un aiziet. Manuprāt, jaunākā autobūves tendence ir tāda, ka katrs nākamais modelis ir mazāk atšķirīgs no iepriekšējā. Tas noteikti ir saistīts ar globalizāciju, tomēr iepriekšējam īpašniekam neliek sajusties kā vecai sēnei. Vēl salonā ievēroju, ka nedaudz ir mainīts borta datora interfeiss, bet audio bloks palicis Mitsubishi līmenī. Gaitā uz šosejas garlaicīgs, iespējams, variatrora dēļ, jo apdzīšanas manevrs tiek pavadīts ar jūtamu motora apgriezienu pieaugumu un ļoti ļoti maigu paātrinājumu. Tos zirgus laikam uztin uz ass pats variators. No Levorga aizrautības un azarta te nav nekā.

Protams pēc Kia Sportage brauciena pārkāpt Dusterī ir nedaudz kultūršoks. Tomēr tā salīdzināt šādus auto nedrīkst. Dusteris dzīvo citā pasaulē, citos apstākļos un tam ir pavisam cita pircēju auditorija. Protams arī viņi ir mūsdienu cilvēki un kāpēc gan tiem nedrīkstētu būt pieejami jaunākie šnikšnaki. Tā Dusteris arī dara. Paliek pie klasiskajām vērtībām dzinēju gammā, un ar nopietnu attieksmi uzlabo gan dizainu gan tehnisko aprīkojumu. Piemēram jaunulis tici pie sakarīga dizaina aizmugures optikas, kas tagad jau nedaudz līdzinās džipiskajai. Salons arī palicis ērtāks un acij tīkamāks, tomēr mežavecis varētu mierīgi iztikt bez lētās antīkās navigācijas. Tā navigācijas tēma vispār ir nedaudz smieklīga, bet par to citos topikos. Citur nav kur piesieties. Aizomas par slikto vecā moeļa ātrumkārbas darbību dīlera pārstāvis noliedza pilnīgi kateoriski, apgalvodams, ka viss ar to ir kārtībā, un arī vecajā modelī tik daudz kārbu remoni nemaz nav bijuši. Labi. Tomēr mans praktiskā latvieša bonusa punkts pienākas aizmugurējām bremzēm. Tās ir vecie labie trumuļi. Jā, ja kāds jau ir aizmirsis kas tie ir, tad tie ir tādas bremzes, kas praktiski tuvāko pāris simtu tūkstošlu laikā nav jāaiztiek un jāremontē. Tās vienkārši tur ir kā pats Dusters.

Sportage atstāj ļooti nobrieduša auto iespaidu. Piekrītu kolēģiem, ka nezinot marku dauzi to noliktu augstākos kvalitātes plauktos. Vienīgais ko nevaru saprast, kādas tad ir tā facelifta izmaiņas? Skaidrs, ka noteikti ir izlaboti dažādi iepriekšējās paaudzes gļuki, taču atceroties iepriekšējo modeli testos, neredzu atšķirības. Varbūt kāds var palīdzēt. Testos prezentētā Mild Hybrid versija maksāja kādus 34tūkstošus. Liekās daudz. Taču strādāja nemanāmi un patērinš arī bija normas robežās. Braukt ar to bija viegli un pašsaprotami, kā iekāpt siltās mājas čībās. Varbūt tā ir pareizi.

Jūtu līdz Citroen puišiem, kuri dara savu darbu uz goda. Arī es viņu vietā būtu spiests prezentēt šo auto un stāstīt par tā labajām īpašībām. Speciālo mīksto piekari, biezākajiem sēdekļiem, žiperīgajiem motoriem u.t.t.. Jaunājā LTV1 seriālā viņš izskatās tīri labi. Filmēts tiek no labiem rakursiem. Pārliecinoši. Liekas ka varētu apskatīt tuvāk. Bet tad sākas bēdu ieleja. Dabā auto ir stipri mazāks kā uz attēliem, vai video. Tas vēl nekas. Atverot bagāžnieku, apdares kvalitāte ir nepieņemama. Pat pavirši skatoties, aizmugures bloklampu plastmasas apdare ir jau šķība un daļēji atlocījusies. Bagāžas grīdā prasti piegriezts, iemests paklājs, kuram nav pat kādas cilpiņas kur aizķerties. Lēti. Bet vislielākā vilšanās ir salons. Kāpēc ventilācijas restes jātaisa uzblīdušas pumpas dizainā? Kāpēc smalkai bardačoka retro virsmai jākonkurē ar pretīgu plastmasu visapkārt. Kāpēc šajā auto pie visiem digitālajiem ekrāniem nevar apskatīt degvielas patēriņu, nerunājot jau par tahometra trūkumu. Taupīšana Citroen stilā man ir galīgi nepieņemama. Sēdies 2.

Sanāca gandrīz kā pirmā kāzu nakts. Saņēmu auto testam ar 30 km noskrējienu un pirmo degvielas uzpildījumu. Visas plēvītes vēl savās vietās. Un šī jauna auto smarža....mmm....

Protams, auto vēl neiebraukts un dzīt tādu pavisam žēl. Tādēļ sāku prātīgi, lēnām uz mājām.

Bet, kā jau izlepušam patērērtājam, sāka tomēr krist uz nerviem dažas lietas:

1. lai gan sēdeklis konkrētajam auto ir ar elektrisko regulēšanu, atrast saviem 194cm ērtu pozīciiju tā arī neizdevās- laikam meiteņu auto;

2. Milzīgie 18collu diski ar 45% profila riepām ir reāli cieti. Vai, ja gribi - lasi stingri. Kopā ar mazo starpasu attālumu tas rada auto lēkāšanu. Nu ne jau tā kā tāllēcēji sportā, bet saucamais efekts "Ķozļit". Meitenes to nemanīs;

3. Jaudīgais dzinējs kopā ar pilnpiedziņu un vēl sporta režīmā rauj auto tik spēcīgi, ka dāmām būs ko turēt stūri. Nekas, iemācīsies.

4. Viņai būs vienalga, ka patēriņš uz šosejas pie 80 nenokrīt zem 8litri, bet pilsētā droši turas pie 11l, jo viņai benzīnu apmaksās vīrs, nu, vai draugs;

5. Ārējais veidols reāli dusmīgs, zin tāds, kā kaujām apmācīts bulterjers. Tieši tā. Labs sargs , no kā pārējiem baidīties.

Tā lūk, ļoti labs auto, ar kārtīgu garantiju un aprīkojumu.

Var pirkt!

Vispār par SEAT neesmu bijis visai augstās domās. Tas sākotnēji VW konceptā bāzējās kā dienvidu tirgus specifiku apmierinātjs, taču tagad arvien nopietnāk mēģina lauzties ziemeļu virzienā, pat uz Skandināviju. Interesani, ka VW ir izveidojis situāciju, ka tā meitas uzņēmumi rada sava veida iekšēju tirgus konkurenci, kura sastāv no divām grupām. Viena - luksus, otra tautai. Luksus kategorijā sadzīvo Audi, Porsche, Bugatti, Lambo un Bentley, bet tautas prasības cenšas nodrošināt pats VW, Skoda un Seat. Kaut gan par pašu VW varētu vēl strīdēties - uz kura krēsla tas sēž.

Tad, lūk, tautas auto Seat vienmēr ir cienājies no tiem detaļu pluktiem, kurā saliktas lietas vienkāršībai un ātrumam, bez visādiem šnikšnakiem. Dizains vienmēr ir bijis tāds kā otrā plānā. Sak, dienvidniekiem derēs. Jā, un jaunais Arona arī nav izņēmums. Vizuāli tas rada ļoti vienkārša, bezpretenzioza auto iespaidu, tomēr no , atvainojos, "prastuma"nav ne vēsts. Visas lietas ir labi nostrādātas un var redzēt, ka vācu kvalitātes kontrolieris ar lupu ir pārbaudījis katru detaļu.

Testā mazajā auto bijām salīduši trīs veči un viena dāma. Domāju, ka nu pie šādas noslodzes mazais spānelis knapi kustēsies. Taču skeptiķis Mežulis palika bez argumentiem. Gaita- stabila, amortizātori - godam izturēja pampakainā ceļa negludumus. Nebija arī pārāk cieti. Mazais 115 zs motoriņš uzrāva šo komplektu līdz simtam aš 10,5 sekundēs. Un tas ir reālais mērījums uz ceļa ar pilnu kravu, nevis kaut kādi bukletu cipariņi. Arī multimedijas ir augstākajā līmenī. Bezvadu uzlāde un viedtelefonu satura pārnešana ir pieejama. Jā, bagāžas nodalījums ir mazs, bet hokeja somu tāpat tur var iebāzt.

Ilgi domāju, ko te varētu par šo pateikt... Palasīju komentārus.... Ziniet, tāda peļu pīkstēšana vien ir. Dzirdu kā viņas savā alā savākušās un nu runā, ka mājā uzradies jauns runcis. Esot šāds un tāds un vēl nezin kāds. Neviens šo tā īsti nav redzējis. Varbūt tikai pa gabalu. Bet nu peles spriež ilgi un gari. Starp viņām ir tādas gudrākas un arī ne tik spraunas. bet spriest un aprunāt patīk....

Jautājums.

Ko par pelēm domā runcis un viņa saimnieks?

Nu peles. Sanāk un apspriež šo.

Mums vienmēr liekas, ka mūsu pasaules izpratne ir tā pareizākā. Citu cilvēku redzējums liekas dīvains, neizprotams, varbūt pat stulbs. Tomēr vēl labāk ir, ja varam spriest par kādiem konkrētiem cilvēkiem, ja redzam viņus sejā. Kāds gan izskatās tā Kaškaiš lietotājs, kas iegādājas jaunu parket auto ekonomiskajā sektorā ar jaunajiem 19 collu diskiem uz plakanajām riepām? Ujj, ku labi izskatās, cik labi ripo, kā esmu labi iepircies!

Par to, ka nobraucot no asfalta, auto piekare burtiski tiek lauzta šis cilvēsk pat nenojauš, jo zemprofila riepām praktiski nav nekāda amortizēšanās spēja, un visi sitieni tiek tieši novadīti uz piekares elementiem. "Bet man tak ir apvidus auto": viņs saka. Tam visas detaļas ir stipras. Stiprākas kā kādam tur sīkaļam.

Tās pāris izsitušās sviedru lāses uz pieres brīdī, kad šis uzzina, cik izmaksās viņa ziemas riepas, ir sīkums. Viņs, draugu priekšā neatdzīsies, ka ir paņēmis jaunu kredītu, lai varētu apmaksāt savu ziemas riepu izvēli.

Jā...gribu viņu redzēt.

Un malači dīleri. Zina, kur izcelt papildus piķi. Kā tur bija tas teiciens? : "Ja ir aitas, būs arī dīleri."

Bez ironijas. Es darītu tāpat.