Braukt ar "Volkswagen ID.3" ir patīkami un komfortabli, arī dinamikas pietiek, tomēr ir pāris lietas, kas krīt uz nerviem. Piemēram, klimatkontroles un audiosistēmas vadības fizisku pogu trūkums. Nezinu, kuram ienācis prātā, ka šīs abas funkcijas - apsildi un mūzikas skaļumu - būs ļoti ērti vadīt, glāstot ar pirkstu skarienjutīgas svītriņas priekšējā panelī. Nē, tas nav ērti! Patiesībā tas ir nejēdzīgi, jo ik pa brīdim tu pavelc ar pirkstu vai nu par stipru, vai arī par vāju, un cerētais rezultāts izpaliek. 

Vēl arī pilnīgi lieka ir ekonomēšana uz logu pacēlājiem. Ja līdz šim normālā vidusmēra auto vadītājam bija pieejamas četras podziņas, ar kuru palīdzību varēja atvērt / aizvērt katru no četriem logiem, tad tagad palikušas tikai divas plus knibulis, ar kuru var pārslēgties vai nu uz priekšējiem, vai aizmugurējiem logiem. Diezgan neērts risinājums, jo ik pa brīdim gadās tā, ka vēlies atvērt sānu logu vadītāja pusē, taču atveras aizmugurējais logs, jo esi aizmirsis pārslēgt mazo knibuli. 

Taču citādi salonā viss ir labi. Sēdekļi ērti, priekšpusē ir arī daudz dažādu nodalījumu pudelēm un visādām citām mantām. Labs risinājums tālruņa bezvadu lādēšanai - telefonam ir atvēlēta tāda kā atsevišķa kabatiņa, kurā tas stabili turas un neslidinās šurpu turpu. Ātruma pārslēgs izvietots pie stūres, te drusku jāpiešaujās, jo man sākumā juka, uz kuru pusi jāpagriež, lai tiktu uz priekšu vai atpakaļ. 

Ja par ērtībām un ietilpību, tad aizmugurē ērti jutīsies divi cilvēki, trešajam, ja vien tas nav bērns, varētu būt pašauri.  Bagāžnieks nav milzīgs, taču arī pats auto jau nav nekāds milzis.

Kopumā diezgan patīkams auto, kas varbūt nebūs pats piemērotākais tāliem ceļojumiem, taču bērnu vadāšanai uz skolu, braukšanai uz darbu vai ciemos pie Madonas vecmāmiņas pašā laikā.

Viens no vizuāli simpātiskākajiem Gada auto titula pretendentiem. Pavasara testa braucienu laikā gadījās tā, ka Peugeot 408 blakus bija nostājies Audi, un jāteic, ka 408. izskatījās stilīgāk un dārgāk par vācieti, kaut gan patiesībā pēdējam cena bija trīs reizes augstāka. Varbūt Audi derētu pārvilināt pie sevis Peugeot dizaneru? Arī interjers ir Peugeot nu jau tradicionāli kvalitatīvi nostrādāts - praktisks, ērts un tajā pat laikā interesants, ar savu "ozdiņu". Arī braukšana ir komfortabla un pietiekami dinamiska, bet paaugstinātais klīrenss garantē, ka tiksi iekšā gan savās lauku mājās, gan sēnēs varēsi aizbraukt. Ja vēl maksātu par kādiem 5000 EUR lētāk, tad es teiktu, ka teju vai ideāls auto.

Daudzi šķendējas par stikla jumtu un būtu interesanti uzzināt, ko par to saka cilvēki, piemēram, Spānijā - cik efektīvi tas tiek galā ar pārāk spilgtu sauli. Taču rudenīgā Latvijas dienā caurspīdīgais jumts drīzāk bija pluss, jo padarīja salona gaišāku un plašāku. Personīgi man Enyaq (un arī citos VW grupas auto) tracina kliedzošais spidometra displeja un viduskonsoles ekrāna disbalanss: viens mazmazītiņš, otrs milzum liels. Dāvids un Goliāts. Sprīdītis un Lutausis. Nu, un tā tālāk. Saprotu, ka pie stūres nav obligāti jāliek milzu tāfele, bet nu šis tomēr liekas par mazu, īpaši jau uz tā otra fona.

Taču tas arī teju vai vienīgais pārmetums šim auto (nu, labi, vēl arī tā cena...), jo visādi citādi tas ir labs braucamais. Akumulatora ietilpība un nobraucamā distance pieklājīga, gaita līgana, dinamika pietiekama. Visvairāk pārsteidza, ka šajā kupejā aizmugurē ērti jūtas pat trīs normāla auguma cilvēki. Arī bagāžnieks neko daudz no ietilpības nav zaudējis, toties kupejas siluets auto uzreiz padara sportiskāku un stilīgāku.

Ļoti godīgs ikdienas braucamais un visnotaļ piemērots Latvijas apstākļiem. Gan ārējais dizains simpātisks, gan arī interjerā viss ir kvalitatīvi, pārskatāmi un saprotami. Man ļoti pārdomāts un praktisks likās multimediju displejs (patiesībā jau visos Renault tas ir tikpat labs), kur visām funkcijām viegli var tikt klāt, bet klimatkontrolei ir atstātas dažas fiziskas pogas, lai nav braucot jābakstās pa ekrānu. Drošības palīgsistēmas Renault tradicionāli ir augstā līmenī, uzslava arī par Harman Kardon audiosistēmu - ļoti laba. Vienīgā interjera detaļa, par kuras lietderību var strīdēties, ir bīdāmais rokas balsts, taču tā droši vien ir gaumes lieta. Kopumā man patika.

Ļoti praktisks elektroauto, kas noteikti atradīs savu pircēju, jo der ne tikai īsiem pārskrējieniem pa pilsētu, bet arī tālākiem izbraucieniem. Šis laikam ir tas konkursa dalībnieks, kas man radīja vispretrunīgākās izjūtas. Sākumā man tā dizains nepatika - nu, kurš gan uzlādes ligzdu liek priekšā vienā pusē, tā radot nejēdzīgu asimetrijas iespaidu?! Protams, nevar noliegt, ka ligzda degungalā ir vispraktiskākais risinājums, jo atvieglo piebraukšanu uzlādes stacijai tieši tik tuvu, cik vajag, taču kādēļ to caurumu nevar likt pa vidu, kā to dara Nissan? Un arī iekšpuse tāda pagarlaicīga, ar visām tām sudrabotajām plastmasas pogām... Bet tad es Kona satiku uz ceļa tumsā - un domas strauji mainījās. Tā LED diožu strīpiņa, kas iet pāri visam mašīnas priekšgalam, padara Kona atpazīstamu pa lielu gabalu un izskatās patiešām stilīgi. Riktīgi labi. Problēma tikai tā, ka iekšā sēžot jau to šo skaistumu neredzi, tas paliek citiem.

Auto, kas man ļoti iepatikās jau tad, kad pirms dažiem gadiem tikko parādījās tirgū. Un tieši sedana izpildījumā. Ar prātu saprotu, ka sedani iziet no modes un nav praktiski, bet tik un tā tajā siluetā kaut kas ir... Zinu, ka iCockpit kosmiskais dizains ne visiem iet pie sirds, īpaši jau plakanā stūre, bet man nekādi iebildumi neradās, šim auto tas viss piestāv. Par ļoti praktisku Latvijas apstākļiem nenosauksi (dzīvē to īpaši labi sapratu, kad ar sportisko PSE versiju nācās kādus 10 km nobraukt pa dubļainu zemes ceļu), taču tik un tā viens foršs auto.

Auto, kurā apsēžoties pie stūres, sejā parādās muļkīgs smaids, kas nepazūd līdz brauciena beigām. Abstrahējoties no cenas, Cayenne patiešām nav, kur piesieties, te viss ir perfekti, sākot no apdares un beidzot ar braukšanas dinamiku. Personīgi man patīk viss instrumentu paneļa un viduskonsoles izkārtojums - loģisks, saprotams un intuitīvs. Un kvalitatīvs, jo te displeji nav vienkārši uzkabināti kaut kur pie paneļa, bet glīti tajā iestrādāti.

Ar Ioniq 6 rudens pusē kopā pavadīju vienu vīkendu un to pāris dienu laikā tas pārliecinoši ielauzās manā personīgajā elektromobiļu Top 3. Perfakta vadāmība, ko īpaši labi varēju izmēģināt līkumotajā ceļā no Valmieras uz Cēsīm, sportiska dinamika, negaidīts ekonomiskums un visam pa virsu pilnīga komforta sajūta - ko vēl vairāk vajag? Pārsteidzoši, taču patika arī sievai, kura vispār auto lietās ir diezgan kaprīza, un pat tēvam, kurš ir diezgan izteikts oldschool džentlmenis. Protams, ārējais izskats ir gaumes lieta, bet man šajā gadījumā īpaši netraucēja, jo vairāk tādēļ, ka te daļa smukuma ir upurēta aerodinamikas vārdā. Tiesa, mietam ir arī otrs gals - auto ir tik zems, ka tagad pa sniegiem es savā lauku mājā ar to iekšā netiktu... Ja vēl vajag kaut ko prakritizēt, tad pieminēšu klimatkontroli, ko, neejot dziļāk displeja izvēlnēs, pa tiešo tā arī neizdevās noregulēt tā, lai pūstu gaisu tieši tik, cik vajag. Jāpierod arī pie zemā jumta un ļoti slīpā vējstikla, ko pāris reizes, ceļot roku, lai piekārtotu brilles, iebakstīju jumtā.

Saki ko gribi, bet dizainā ir kaut kas netverami aziātisks, kas personīgi mani dara viegli domīgu. Bet jaunākiem čaļiem mož patiks.  Stūrainās ventilācijas atveres galīgi neuzrunāja, bet nu tā ir gaumes lieta. Uz stūres esošās pogas būtu gribējies kaut mazliet stilīgākas, jo šīs liekas kā no deviņdesmitajiem paņemtas. Bet citādi jau lielas vainas nav, lai aizbrauktu no punkta A uz punktu B derēs - ir pietiekami ērti un ripo normāli. Jau testa laikā mēģināju izdomāt, ko par šo auto varētu pateikt, taču sapratu, ka man tas neizraisa pilnīgi nekādas emocijas - ne labas, ne sliktas. Pabraucu gabalu, izkāpu - un gandrīz uzreiz aizmirsu. Ir drusku tāds kaķis maisā, jo tikai laiks rādīs, kā Autoringam ies ar garantijas un servisa lietām, kur viņi tomēr ir iesācēji.

Pa gabalu izskatās OK, kaut gan, pienākot tuvāk, mulsumu rada tas, ka starp motora pārsegu un mašīnas korpusu ir sprauga, kurā var pirkstu iebāzt. Sākumā domāju, ka varbūt pārsegs nav līdz galam aiztaisīts, taču nē - tā šķirba tur tiešām ir. Kad sāc braukt, sajūta ir tāda, ka auto pie mums atceļojis no 2000-šo gadu sākuma - tāds drusku arhaisks, kratīgs un skaļš. Jā, ir milzīgs ekrāns un pat priekšējā kamera, taču tā automātiski izslēdzas, ja pa šķēršļu joslu brauksi ātrāk par 13 km/h - tas mazliet krīt uz nerviem. It kā jau auto visu izdara, pat smilšainā kalnā uzbrauc, bet tomēr līdz galam pārliecinošu iespaidu nerada. Ja cenu kaut kā izdotos nodzīt par pāris tūkstošiem uz leju, tad varbūt JAC atrastu Latvijā savu pircēju, bet gandrīz 34 000 EUR liekas bišķi par daudz.

Viens no lielākajiem Gada auto testu pārsteigumiem, jo biju gaidījis kaut ko līdzīgu iepriekšējās paaudzes X-Trail, taču iekāpjot šajā, pirmajā brīdī ir sajūta, ka šis auto gan laikam domāts tikai šosejai - pārāk jau komfortabls un limuzīnīgs, teiksim tā. Un uz šosejas tiešām viss ir labākajā kārtībā gan stabilitātes, gan dinamikas ziņā, jo gaita tiešām ir kā elektroauto. Pārsteiguma daļa sākās, kad ar nelielām iebraucu mežā un izmetu līkumu pa smilšainiem pakalniem - izrādās, arī šajā ziņā viss ir ok, kaut gan pēc skata no šī auto bezceļu braucēja īpašības it kā nemaz negaidi. Lai brauktu sēnēs ir pilnīgi pietiekami, bet kaut kur dziļākos bezceļos vismaz man sirdsapziņa neļautu šo vāģi dzīt. Vienīgais, kur varētu piesieties, ir interjers, jo viduskonsole kaut kāda mazliet samocīta liekas un ekrāns tā paprasti pa virsu uztupināts. Bet varbūt šāds iespaids tādēļ, ka testa auto bija ar dzelteniem sēdekļiem un tādas pašas krāsas apdari, kuru dēļ tā planšete vairāk izceļas, bet uz tumša fona kontrasts nebūtu tik kaitinošs.