Nu jau 4 gadus braucu ar 1991. gada Mitsubishi Galant sedanu (vācietis manuālī gan ir ierakstījis, ka šis esot limuzīns! 
), kam 1,8 benzīna dzinējs. Šis auto mani pilnībā apmierina, jo ir pietiekami ērts, pietiekami ekonomisks un par pietiekami saprātīgām cenām remontējams, kā arī pagaidām vēl īpaši nerūsē, jo nav bijis dauzīts. Remonti nav jādara pārāk bieži, bet tas, iespējams, saistīts ar to, ka gadā nobrauc 10-15 kkm.
Pa šo laiku vienu reizi esmu izskatījis variantus par cita auto iegādi, tas notika aptuveni pirms gada, kad dēļ vienas sapuvušas trubeles remots draudēja izvērsties gandrīz tikpat dārgs, kā pati mašīna, kad to pirku. Par laimi problēmu izdevās lēti un operatīvi novērst pašu spēkiem, un tagad es vispār nedomāju par cita auto pirkšanu.
Manuprāt, jēga pirkt jaunu (citu) mašīnu ir tad, ja tiek iegūts kāds reāls praktisks labums. To ir vērts darīt, ja jaunā mašīna būs krietni jaunāka par patreizējo, tāpēc teorētiski mazāk būs jāskrūvē. Vai arī tāpēc, ja jaunais auto ir ekonomiskāks vai komfortablāks.
Lietots auto vienmēr būs kaķis maisā, ja to neņem no zināma cilvēka. Man pašam mūžā ir bijuši trīs auto, ieskaitot pašreizējo. Neviens no tiem, nonākot manā īpašumā, nebija jaunāks par 16 gadiem. Pirmajai un tagadējai mašīnai bija labi zināma vēsture un labi zināmi īpašnieki, kuriem gan galva, gan rokas attiecībā uz auto remontiem bija augušas no īstās vietas. Interesantāk iznāca ar otro mašīnu. Tas bija Audi 80, kas tika nopirkts no pilnīgi sveša cilvēka. Pēcāk izrādījās, ka šis īpašnieks pats no tehniskas neko nebija rubījis, un arī meistari laikam bijuši kādi līkroči, kas visu dara par polšu vai piecīti. Tā rezultātā mašīna bija kļuvusi par samērā nojātu grabažu. Arī pašam tolaik nekādas pieredzes ar mašīnām nebija, tāpēc nedaudz iegrābos to nopirkdams. Glāba mani tas, ka tolaik ar personīgo mašīnu daudz vajadzēja braukāt darba darīšanās, bet darbavieta godīgi maksāja konkrētus santīmus amortizācijai par katru nobraukto kilometru. Līdz ar to mašīnīti pamazām izdevās savest normālā kondīcijā, bet ģimenes ienākumi no tā necieta. Sanāca, ka tobrīd sākās treknie gadi, naudiņa pelnījās labi, un bija iespēja nopirkt pilnīgi jaunu mašīnu - lētāko zīmolu vidējo klasi. Bet nebija pārliecības, ka to vajadzētu darīt. Kā jau minēju, ar privāto mašīnu vajadzēja daudz braukt darba darīšanās, bet darba darīšanas bija mežos, pļavās, purvos un piejūras kāpās, kur pie darba objektiem piebraukšana bija pa neceļiem. Līdz ar to jaunās mašīnas piekare būtu lūzusi ar tādu pašu regularitāti, kā vecajam, labajam burbulim. Bet remonti, man šķiet, būtu vilkuši uz daudz lielākiem cipariem.
Šobrīd mans viedoklis ir tāds, ka citu auto sākšu meklēt tikai tad, ka jutīšu, ka ar pašreizējo vairs neiet nekādā jēgā ar remontiem, jo pārējie šīs mašīnas parametri mani pilnībā apmierina.