Vairākus gadus braukāju 15-20 km uz darbu (pie mums te Oslo pārsvarā braucu pa sālītiem veloceliņiem) ar labu divriteni. Kādu laiku kantoris bija vietā, kur velogarāžā bija šļūtene ar karstu ūdeni, tad mazgāju katru rītu pēc ierašanās darbā.

Kad galīgi savādāk nevarēju, vakarā pēc atgriešanās mājā nesu ārā spaini ar ūdeni, apšpricēju ričuku ar mazgāšanas šķīdumu, pēc tam ņēmu vecu velopudeli, un ar ūdeni skaloju ķēdi un zobratus. 

Vēlāk pudeles vietā nopirku zema spiediena mazgātāju - pieleju ar karstu ūdeni un mazgāju. (Karčers varot šķirbas un gultņus piedzīt ar ūdeni, tā nevajag).

Nokratu ūdeni, saeļļoju ar vaska bāzētu ķēdes eļļu un lieku šķūnītī.

Sliktākais, kas man ir noticis 6 ziemu laikā ir kādi 2 aizmugurējie pārslēdzēji ir pa ceļam uzsprāguši.

Kopsavilkums: Ziemā ir iespējams braukāt pa sālītiem ceļiem, bet divirtenis regulāri jākopj - vēlams mazgāt katru dienu.

iauto.lv/pie-stures/celu-reportieris/43878-rail-baltica-izmaksas-strauji-aug-ar-naudas-piesaisti-neveicas-video?cview=all#comments

("bezmaksas sekss")

Norvēģijas lielākā "priekšrocība" ir, ka par visu, kas saistīts ar autobraukšanu ir jāmaksā, līdz ar to atlaidi iedot ir ļoti viegli. Nissan Kaška maksā tikpat cik Leaf, jo no 35000 EUR cenas, 15000 ir nodoklis. Nissan Leaf nodoklis ir 0, ieskaitot 0 PVN. Arī Tesla, Porsche Taycan, Audi elektriskajam GT utt. Ar jauno valdību gan sola PVN par to cenas daļu, kas pārsniedz 60000 EUR. Bet pagaidām ir tā, ka par to pašu cenu var dabūt mašīnu, kam jauda un uzrāviens ir vismaz trīsreiz lielāki. Un par cik PVN attiecas uz visu (piemēram ādas sēdekļiem), elektriskajam var būt arī vairāk luksusa.

Iebraucot Oslo, jāmaksā vidēji 5 EUR, vēl 2 gadus atpakaļ elektriskajiem tas bija par brīvu, tagad apmēram puscena. Aizvakar benzīna cena Oslo pievārtē bija ap 1,9 EUR.

Visos virzienos ap Oslo ir joslas sabiedriskajam, kas daudzus gadus bija atļautas arī elektriskajiem. Tagad sastrēgumstundā ir ierobežojums - tikai mapīti vest uz darbu vairs nevar, vajag pasažieri (daži ir pieķerti, vedot piepūšamu lelli).

Daudzās vietās fjordus šķērso nevis tilti, bet prāmju līnijas. Arī šie ir ievērojami lētāki elektriskajiem.

Klāt vēl nāk pašapziņa ("es esmu zaļš un glābju planētu").

Vārdu sakot, cilvēki tiek motivēti daudzos veidos, daļa no šiem veidiem ir naudā, daļa nē.

Lādēšana tālā ceļā gan var sanākt čakars - atgriežoties no atvaļinājuma reizē ar visiem, nav garantijas, ka paspēsi piesprausties, kamēr paēdīsi Makdonaldā, iespējams tava rinda vēl nebūs pienākusi, neraugoties uz to, ka tur varētu būt 8 pieslēguma punkti. Bet šeit iet runa par 400-2000 km attālumiem, kas uz Latviju neattiecas.

Hipsteru kokādas sēdeklis ilgākā laikā pieņem hipstera dirsas kaulu formu un, vismaz teorētiski, mēnešiem ilgā laikā kļūst ērtāks nekā polsterēts sēdeklis.

Es, savukārt, uz sacīkšu riteņa velku polsterētās bikses. Latvijā gan ārpus meža braucu džinsos un lēnītiņām pa trotuāru no A uz B ar vecu hlamu.

Itāliski rakstīts "Sūdi ar bremzēm, steidzīgi meklē palīdzību!" (servisu). Un lampiņas - bremze, stāvbremze, akumulators (varētu būt tikai tāpēc, ka motors nerūc), un ABS/ESP. Un pašā vidū - vispārējā trauksmes zīme.

Mans vecais Mersis bļāva par ABS un ESP, kad ar sensoriem bija kādas ziepes. Piemēram, kad viena riepa par tukšu, iebrauc bedrē un viņam visa sajēga par riteņa griešanos pazūd. Pārstartējot auto - atjēdzas. Vai izbraucot caur dziļu slapju sniegu - sensori aizķep, vai kas tamlīdzīgs.

Bet ja tas nav vienkārši bremžu šķidruma līmenis, tad bez servisa droši vien neiztikt.

Pagaidi. Oma likums ir I=U/R.

Mana pieredze ir ar pretējo - Mersim (2,6 litru sešcilindru motors) viens aķis nosprāga, nopirku jaunu, nopirku arī padārgu lādētāju. Ziemās mēnesī reizi uzliku pielādēt līdz galam. Rezultātā kad pārdevu ar 8 gadus vecu akumulatoru, joprojām nebija nekādu pazīmju, ka tas būtu vecs, viegli iegrieza gan ziemā, gan vasarā. Šim lādētājam bija arī ziemas režīms, tad viņš droši vien deva visus 15 voltus. Un arī "atjaunošanas" režīms, lai mēģinātu atdzīvināt sūdīgu aķi.

Baumas, ko es esmu dzirdējis par lētajiem ir, ka viņi virs 12 nedod, vārdu sakot nopietnam aķim un it sevišķi problemātiskam var arī nepietikt. Cik tas aktuāli mūsdienās, nezinu, bet toreiz man lētais nelādēja kā vajag.

Cik mana pieredze šajā gadījumā ir noderīga, nezinu. Es to pēdējo reizi pirku 2009. gadā, droši vien elektronika ir nenormāli attīstījusies un arī mana vajadzība bija cita.

Tāpat kā ķēdes, arī zeķes domātas vairāk ārkārtas gadījumiem. Princips tur ir savādāks nekā ķēdēm - samīcot sniegu, virsma, pa kuru slīd riepa, kļūst mitra. Šī mikroskopiskā ūdens kārtiņa padara sniegu slidenu. Tas pats princips darbojas arī slidām uz ledus, tās arī slīd pa ūdens slānīti.

Zeķes šo ūdeni iesūc/aizvada/neitralizē un sanāk braukt kā pie -20 grādiem - vairs nav tik slidens.

2002. gads gan ir tik jauns, ka visas auto sistēmas vada elektronika. Šo elektroniku ir viegli nokaut, neuzmanīgi "piepīpējot". Tieši tāpēc tiek tirgoti speciāli, dārgāki piepīpēšanas vadi ar kaut kādiem klučiem virsū (es tā kā būtu dzirdējis, ka dzirksteļu slāpēšanai).

Bet to jau Tu noteikti zināji un tik neuzmanīgi nerīkojies.

Vienā testā norvēģu autožurnāls ir devis šitādu vērtējumu. Nezinu, pēc kādām pazīmēm viņi ir tos aķus atlasījuši, vai kur tos var nopirkt, bet secinājums ir sekojošs:

Labākie:

Euroglobe 56285, S¸nnak/Exide Powerline 56801, S¸nnak/Exide Maxxima 900 un "zināmā mērā" (nezinu, kāpēc tā formulēts) Delphi Standard S68AL. Sliktākie Fulmen 060428 og Scanbrit 365. Vartas un Boschi bija kaut kur starp vidu un lejas galu.

Kāds te sūdzējās, ka salīdzinošais tests nav autoreview internetā. Te ir, cik es saprotu, tas pats tests (uz auto ir arī autoreview logo)

www.motor.no/pdf/44_49_MO0204_DEKKTEST.pdf

Norvēģiski gan, bet punktus jau tāpat jebkurš sapratīs.