Lasītājs: Apmēram nedēļu pavadīju Slovākijā un atbraucot ar interesi lasu pēdējo dienu notikumus Latvijā.
Visvairāk mani interesē tēma par auto un tāpēc veru vaļā lappusi, kas atspoguļo nedēļas notikumus uz Latvijas ceļiem. Ar nožēlu konstatēju, ka uz Latvijas ceļiem nekas nav mainījies, pat notikumi ar izdzisušām jaunām dzīvībām, avāriju rezultātā saplacinātos automobīļos iesprostotiem un ievainotiem cilvēkiem dažādos reģionos ir strauji palielinājušies.Turpat augstu valstsvīru un amatpersonu nepārprotami norādījumi vainīgo virzienā. No šo vīru mutēm saņemam informāciju, ka vainīgi ir veci un jaudīgi "lidojošie zārki", vienkārši veci automobīļi un visbeidzot autoskolas, kuras vairs neprot sagatavot jaunos autovadītājus. Tā paklusām visam pa vidu raksts, kurā ministrs sola, ka Latvijas ceļus sakārtosim piecu ,sešu maksimums astoņu gadu laikā.
Ja pareizi var secināt no lasītā, tad šo gadu laikā īpaši uz Latvijas ceļiem satiksmes drošības ziņā nekas nemainīsies, jo dažas no aprakstītajām nelaimēm notikušas tieši ceļa seguma dēļ.
Ceļojuma laikā mans maršruts skāra četras valstis: Latviju, Lietuvu, Poliju un Slovākiju. Attiecībā par ceļu stāvokli šīs valstis gribas sagrupēt pa pāriem: Latvija un Polija, Lietuva un Slovākija. Par otro pāri attiecībā uz ceļiem gribu teikt visu to labāko. Braucot pa valstīm, kas ietilpst manis veidotajā pirmajā pārī, atklāti sakot jūtu līdzi automobīlim, kurš uztver šo valstu ceļu "šausmas".
Maksas ceļu mums nav un vienlaicīgi tie nav arī bezmaksas, kā tas varētu šķist pirmajā mirklī. Ik gadu par katru mehānisko transporta līdzekli maksājam transportlīdzekļa nodevu, kura atkarīga no transportlīdzekļa veida un tā pilnās masas un to tautā sauc par ceļa nodokli. Otrs nodoklis, kurš tiek ņemts no autovadītāja, īpaši to nereklamējot ir akcīzes nodoklis, kuru maksājam lejot savās automobīļu degvielas tvertnēs degvielu. Šis nodoklis atšķirībā no iepriekšējā nav konstants, bet palielinās tieši proporcionāli nobraukto kilometru skaitam. Ar automobili gadā nobraucu apmēram 15000 kilometrus un ja mans automobīlis nobraucot 100 kilometrus patērē 8 litrus degvielas, tad gadā esmu izlietojis 1200 litrus degvielas, par ko benzīna uzpildes stacijā esmu samaksājis 1200 x 0,45=540.-Ls, no kuriem ...1200 x 0,174 =208,80 Ls ir akcīzes nodoklis. paskatoties CSDD mājas lapā par reģistrētajiem vieglajiem automobīļiem, kuru skaits Latvijā uz 01.01.2004.gadu ir 648901 vienības un pieņemot, ka visu vieglo automobīļu nobraukums ir vienāds, tad secinām, ka nerēķinot kravas automobīļus, autobusus un motociklus no vieglo automobīļu īpašniekiem gada laikā iekasēti 135 490 0528,80 Ls akcīzes nodokļa veidā. Šeit varētu iebilst, ka īstenībā tik daudz vieglo automobiļu nemaz nebrauc, jo daudzi ir tik vien kā reģistrēti un ne visi gadā nobrauc manis pieņemto attālumu, bet es apzināti šeit neierēķināju, kā jau minēju lielgabarīta transporta līdzekļus.
Tālāk atverot Autoceļu direkcijas mājas lapu redzam interesantas, šo tēmu saistošas tabulas. Vienā no tām redzams, ka Valsts autoceļu fondā 2003. gadā pavisam ieskaitīti 106,736 miljoni latu, no tiem 14,013 miljoni latu kā transportlīdzekļu ikgadējā nodeva, bet 76,241 miljoni latu no iepriekšminētā degvielas akcīzes nodokļa. Šeit ir redzams, ka mani akcīzes nodokļa aprēķini nav ne tuvu tiem, kas reāli nonāk līdz autoceļu fondam, jo mūsu valstī ir nolemts, ka no iekasētā akcīzes nodokļa tikvien kā 50 % nonāk Valsts autoceļu fondā.
Nākošā tabula vēsta par to, ka finansējums Valsts autoceļiem Latvijā uz vienu kilometru ir 1677,- Ls, Lietuvā 4921,- Ls, bet Igaunijā 2129,- Ls.
Tātad mūsu brāļi lietuvieši ir tikuši pie 2,93 lielāka finansējuma uz viena autoceļa kilometra. Gribētos zināt kādā veidā?
Vēl gribētu vērst uzmanību uz šī salīdzinoši mazā finansējuma izlietojumu. Nedaudz gadu atpakaļ kādā laikrakstā varēja lasīt rakstu par to, ka mūsu valstī uzstādītais kvadrātmetrs ceļa zīmju, ja nemaldos, izmaksājot kaut kur ap 500,- Ls, kur salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju, mūsu zīmes esot stipri dārgākas. Ceļu būvētāju administratori, kuri izturējuši daudzos konkursus par tiesībām uzturēt ceļus, brauc visjaunākā modeļa džipos un ņemot vērā ceļu stāvokli, tos maina diezgan bieži. Neesmu informēts par šo administratoru algām, bet komunālajos dzīvokļos jau sen viņi vairs nedzīvo.
Vēl viena tabula vēsta, ko nesen televīzijā apstiprināja kāds ceļa uzturētājs, ka gadā mūsu asfalta ceļi sabrūk daudzas reizes vairāk nekā tos spējam atjaunot.
Nesen kādā sarunā apspriedām domu, kāpēc ir nolemts šādi sadalīt iekasēto akcīzes nodokli, kāpēc no autobraucējiem iekasētais nodoklis tiek izlietots ne tikai ceļu uzturēšanai, bet arī citiem mērķiem. Interesantas bija versijas, kur šie miljoni varētu tikt novirzīti. Jebkurai valstij nepieciešama valsts pārvalde, jebkurai, lai cik tā attīstīta vai atpalikusi ir sociālais slānis par ko tai jārūpējas un šīs pārsvarā ir divas kategorijas, kur aiziet no mums iekasētais akcīzes nodoklis. Rezumējot iepriekšējo secinām, ka no autobraucējiem iekasētais degvielas akcīzes nodoklis pārsvarā tiek sadalīts sekojoši: ceļiem, ierēdņiem un nespējniekiem. Kaut gan mani kā autobraucēju interesē ceļu stāvoklis un lai šis nodoklis tiktu pārdalīts par labu ceļu uzturēšanai, remontiem un jaunu ceļu būvēšanai. Braucot pa ceļiem ap Rīgu mani pārņem skaudība par rosību uz šiem ceļiem tos rekonstruējot un būvējot, bet rodas manī lepnums, ka šeit notiek darbi, kurus finansē arī manis ieliktais santīms, bet tomēr gribas, lai arī manā provincē biežāk iegriežas ceļa rullis.
Rezumējot iepriekšminēto un, ja tuvākajā nākotnē mūsu valsts vadītāju attieksmē pret ceļiem nekas nemainīsies, tad droši varu oponēt visiem zināmas pašvaldības vadītājam, kurš Latvijā uz ceļiem vēlētos redzēt tikai jaunus automobīļus, ka cik tad jauns automobīlis ripojot pa mūsu ceļiem, ņemot vērā tā kvalitāti, būs jauns?
Tālāk savās pārdomās gribu dalīties par man ļoti tuvu nozari-autoapmācību, jo esmu tajā iekšā vairāk kā divdesmit gadus. Lai kā mums, kuri ir piedzīvojuši laikus pavisam citā valsts iekārtā, negribas to atcerēties, jo dominē uzskats, ka pārsvarā tad viss bija daudz sliktāk un nepareizi. Līdz ar valsts neatkarību un iekārtas maiņu tika mainītas autoapmācības programmas. Pirmajā mirklī pat liekas, ka šīs programmas radītas, paejot pretī autoskolu klientam, jo salīdzinoši ir samazinātas obligātās teorijas un praktiskās braukšanas stundas. Padomju laika programmās praktiskā braukšana bija paredzēta "B" kategorijai ne mazāk par 30 stundām, turpretī tagad tikai 10. Tajā laikā, ja no mācību grupas, kas parasti sastāvēja no trīsdesmit apmācamajiem, eksāmena dienā trīs pretendenti nesaņēma vadītāja apliecību, tad mācību daļas vadītājs interesējās kāpēc tik slikti rezultāti. Šobrīd stāvoklis autoapmācībā ir pavisam cits. Autoapmācības noteiktajā laikā no tiem pašiem trīsdesmit apmācamajiem iekļaujas trīs. Pārējie, kuri nevar iekļauties noteiktajā termiņā, protams, turpina apmācīties līdz ir spējīgi izpildīt autoapmācības programmu prasības un iegūt autovadītāja apliecību. Faktiski daudziem apmācībā pavadītais laiks cerēto divu mēnešu vietā sasniedz vidēji četrus mēnešus, bet nesagatavots kursants Valsts kvalifikācijas eksāmeniem pielaists netiek. Viens no iemesliem, ka šobrīd radikāli mainīti noteikumi eksāmena pieņemšanas kārtībā. Gribas teikt, salīdzinot šos divus laika periodus, ka tad deva autovadītāja apliecību, tagad tā ir jāiegūst sūri, grūti autoskolās slīpējot meistarību ceļa satiksmes noteikumu zināšanās un auto vadīšanā instruktora vadībā. Dažos autoskolu kursantos dominē uzskats, ka autoskolai viņš ir jāiemāca iepriekš minēto noteikto minimālo apmācību stundu skaita ietvaros. Atgādinu, ka autovadītāju kursi ir kursi, kuros būs nepieciešama katra atsevišķa kursanta pašatdeve un nepietiks ar to, ka samaksās skolas naudu un vadītāja apliecība būs rokā. Gribētu šeit atgādināt, ka jebkurā mācību procesā piedalās divi, proti, autoskolās viens ir teorētisko priekšmetu pasniedzējs vai praktiskās braukšanas instruktors un otrs ir kursants. Cilvēki nav vienādi un var vislabākais instruktors nomocīties ar kursantu, kuram autobraukšanas māksla padodas ļoti grūti, lai to sagatavotu līdz vajadzīgajam līmenim un var būt arī pilnīgi otrādi, ka kursants autobraukšanu apgūst ļoti viegli. Tieši proporcionāli nepieciešamo stundu skaitam pieaug arī kursanta izmaksas, kas bieži vien izraisa neapmierinātību kursantos, kuriem apmācība nepieciešama vairāk. Nereti no šādu kursantu puses dzirdams, ka instruktors nespēj iemācīt, automobilis nepareizi atregulēts utt.
Paliek atklāts jautājums par to, kāpēc tad stāvoklis uz ceļiem drošības ziņā, ir tāds kāds tas ir- bojā gājušo ziņā attiecībā pret iedzīvotāju skaitu Eiropā esam vadošajā lomā un pie tam avārijas uz ceļiem izraisa un iet bojā pārsvarā jauni cilvēki, parasti, kuri nesen beiguši autoapmācības iestādi. Un šeit jau ir nopietns iemesls, vainīgo meklējot, nepārprotami norādīt autoapmācības iestāžu virzienā. Ņemot vērā valstī esošo bezdarba apjomu, jebkurā nozarē šobrīd ir gadījuma cilvēki, kuri tur nonāk gadījuma, šobrīd, bezdarba mākti. Izņēmums nav arī autoapmācības sfēra.
Varu apgalvot, ka manā skolā šādi kadri nav, bet zinu, ka ir autoskolas, kurās šādi gadījuma cilvēki tik tiešām ir. Tādus parasti neinteresē ne klients, ne apmācību process, bet parasti interesē materiālā puse. No malas vērojot autoapmācības instruktora darbu, viņus var tikai apskaust- pajaunas, spīdīgas mašīnas, pie stūres skaistas meitenes un vēl par to naudu maksā! Bet patiesību zina tikai tie, kuri ir tajā iekšā. Šo darbu, ilgstošā laika periodā, var darīt šā darba entuziasti, kam šī nodarbošanās ir hobijs. Tik tiešām hobijs, jo ņemot vērā attīstīto Eiropas valstu izmaksas autoapmācībā, mūsu apmācāmais saņemot gandrīz tādu pašu informāciju un iemaņas autovadīšanā, par to maksā reizes trīs mazāk. Pērkot detaļas automobilim un to uzturot, šīs izmaksas daudz neatpaliek no tās pašas Vācijas izmaksām. Visu izdevumus summējot, mācību pasniedzējiem un instruktoriem atalgojumā mēnesī paliek daļa, kas nedaudz pārsniedz mūsu Valstī noteikto minimālo apmaksu. Domāju, ka Latvijā, kas nodarbojas šajā sfērā, pie īpašas turības nav ticis un tuvākajā nākotnē arī netiks.
Dažreiz sarunās ar CSDD darbiniekiem par esošo situāciju, man ir ieteikts palielināt autoapmācības ilgumu un arī attiecīgi stundu skaitu, jo autoskolām mācību programmās noteikto stundu skaits esot minimālais. Teorētiski to darīt varu, un tiklīdz palielinātu programmas stundu skaitu, skolas izdevumi pieaugtu, pieaugot attiecīgi arī apmaksai par autokursiem, bet ņemot vērā konkurenci šajā jomā, mans potenciālais klients aizietu uz autoskolu, kur vadītāja apliecību var iegūt par zemāku maksu. Jau šobrīd ar dažādiem negodīgiem paņēmieniem dažas skolas pievilina kursantus, ar kvalitāti īpaši neizceļoties. Avīžu reklāmās dažreiz var lasīt dažādus paņēmienus kā var pievilināt potenciālos klientus un manis sastādītā topa virsotnē ir: "Teorija par velti, līzings uz vietas!"
Tālāk gribu izteikt savu viedokli par situāciju uz ceļiem attiecībā no jauno autovadītāju puses. Šobrīd autoskolās ienāk paaudze, kurai nezinu kādā veidā, bet ļoti labi ir izstrādāta pašapziņa ar savu lielo- ES. Tas ir ļoti labi, jo šodien nevienam nav vajadzīgs bikls, nevarīgs jaunietis. Šai pašapziņai ļoti tuvu seko visatļautība un sastopoties autoskolās ar grūtībām autoapmācībā, šī visatļautība arī nereti lien uz āru. Man ir gadījies mācīt kursantu, kurš jebkuru gājēju, kurš šķērso ielu neparedzētā vietā, bija gatavs apturēt automobili un minēto gājēju iespaidot fiziski, jo tie viņam traucēja. Zinu valstis, ka par šādu vai līdzīgu nesavaldību pie stūres vainīgais no instruktora puses tiek nozīmēts iziet apmācību vairāku stundu garumā pie psihologa. Mums Latvijā šādas metodes nav paredzētas. Šādus tipus mācīt ir ļoti grūti un, ja tādu izdodas novest līdz eksāmenam, tad viennozīmīgi, pēc apliecības saņemšanas šāds ''Misters- Visatļautība" nesas pa Latvijas ceļiem un cītīgi papildina bēdīgo bojā gājušo statistiku. It kā kvalifikāciju vadītājam piešķir CSDD inspektors, bet nekādā ziņā, es inspektoru nevainoju, jo eksāmenā šis "Misters-Visatļautība" eksāmena noteikumus ir izpildījis, bet būtībā, kurā sēž iekšā šis "Divdabis", inspektors nepilnas stundas laikā noteikt nevar.
Domāju, ka jebkurā autoskolā māca par to, ka lietot alkoholu ir slikti, bet to darīt vadot transporta līdzekli ir daudzkārt sliktāk un par to pienākas liels sods. Statistika par aizturētajiem, kuri pie stūres lietojuši apreibinošas vielas arī vēršas plašumā. Domāju, ka šeit dominē uzskats, ka mani jau nepieķers. Ņemot vērā autovadītāju skaita attiecību pret ceļa policistu skaitu, daudziem arī izdodas braukt reibuma stāvoklī neaizturētam. Neaizturēts, tātad nesodīts un maisam gals ir vaļā līdz brīdim, kad zūd kontrole pār spēkratu un kārtējā nelaime ir klāt.
Daudz akmens tiek mests ceļu policijas virzienā. Par to, ka viņi maz redzami veicot darbu uz ceļiem, par to, ka viņi ir kukuļņēmēji utt. Pārsvarā viņi mums esot slikti.
Braucot pa kaimiņvalstīm, starp citu, ceļu policistus tur redzu daudz mazāk. Bet vadītāju, kuri vēlas ātri un agresīvi braukt arī ievērojami mazāk. Sodi par pārkāpumiem, tos salīdzinot ar kaimiņvalstīm mums ir ievērojami mazāki un varbūt ari šeit ir daļējs iemesls kāpēc uz mūsu ceļiem valda lielāka visatļautība.
Izņemot, Polijā, kur vadītāji ātras un agresīvas braukšanas ziņā no Latvijas neatpaliek vai pat to pārspēj, izdomājuši bīstamās vietās ceļa malās uzstādīt ceļu policijas automobīļu maketus, bet makets ir makets un vai šādās vietās īpaši kaut kas mainās satiksmes drošības ziņā man ziņu nav.
Par kukuļņemšanu. Domāju, ka neviens autovadītājs, ieraugot ceļa policistu, pats neapstājas un neskrien klāt policistam ar saujā iežņaugtu piecīti. Process visiem ir zināms. Transporta līdzeklis parasti tiek apturēts, ja tā vadītājs ir pārkāpis visiem vadītājiem zināmas CSN normas vai, ja tam nav nepieciešamās uzlīmes par veiktu ikgadējo tehnisko apskati vai tam ir vizuāli acīmredzami bojājumi. Inspektors parasti stādās priekšā, liek uzrādīt nepieciešamos dokumentus un par attiecīgu pārkāpumu gatavojas sastādīt attiecīgu protokolu. Šajā vietā sākas process, kurš faktiski ir noziedzīgs. Šo procesu sauc kukuļdošana-kukuļņemšana. Domāju, ka pārsvarā gadījumu šā noziedzīgā procesa iniciators, tomēr ir vainīgais autovadītājs, jo šajos ekonomiskajos apstākļos mēģinot atpirkties no inspektora ar visiem dzirdēto piecīti, kas vadītājam ir daudz lētāk nekā saņemt sodu pilnā apmērā. Domāju, ka ne visi ceļa policisti ir tādi, kas padodas šim piecīšu kārdinājumam un tādi ceļu policijā noteikti nav vairākumā. Arī pašai ceļu policijai vajadzētu enerģiskāk rīkoties, lai šie pārmetumi izbeigtos. Pāris gadu atpakaļ Latvijas televīzijā bija sižets par to kā policija rīkojās ar autovadītāju no Kuldīgas, kurš bija mēģinājis iedot par pārkāpumu kukuli piecīša veidā. Varbūt turpmāk televīzijā parādīt arī kādu svaigu šādu sižetu. Autoskolā savās lekcijās mēģinu pieskarties šai tēmai. Arī daudzi topošie autovadītāji, pamatojoties uz dažādiem viņiem pazīstamu autovadītāju stāstiem, attiecībā uz ceļu policiju, savā nostājā, noskaņoti samērā negatīvi, bet viņiem pastāstot, kas notiktu, ja šāda struktūra nebūtu, tad uz mūsu ceļiem valdītu vispārēja anarhija un viņu attieksme mainās. Aicinu visus autovadītājus turpmāk vadīt transporta līdzekļus ievērojot CSN un mūsu apziņā pati par sevi izzudīs šī it kā mūžīgā attiecību tēma: Vadītājs- Ceļu policija. Atcerēsimies, ka šīm abām kategorijām, katrai ir savi pienākumi un savas tiesības un darīsim visu, lai mūsu autovadītāju pienākumi nekrustotos ar ceļu policijas tiesībām.
Latvijā ir daudz un dažādu asociāciju, bet ar nožēlu jākonstatē, ka līdz šim brīdim nav vienojošas organizācijas, kas aizstāvētu autoskolu intereses. Ir bijuši dažādi mēģinājumi šādu asociāciju dibināt, varbūt, ka tāda kaut kur formāli eksistē, bet kā parasti šādu veidojumu galvgalī izvirzās runas vīri, kuru galvenā doma tur atrasties nevis kopīgu interešu vārdā, bet liekot lielas cerības uz naudas pelnīšanu jaunajos amatos. Varu droši apgalvot, ka ja autoskolām būtu šāda stipra asociācija, tad tik daudz pārmetumu šajā situācijā autoskolas nesaņemtu, jo daudzie pārmetumi autoskolu virzienā pārsvarā ir pilnīgi bez pamata. Šobrīd, kad situācija uz ceļiem ir dramatiska, kad ir vajadzīgs atrast vainīgo, tad kā parasti visbiežāk tiek norādīts visvājākā virzienā.
Agris S.
auto inženieris- mehāniķis
Liepāja
Pareizi jau saka...taa jau arii ir. Bet texts gan baisi garais!