Nule kā notikušajā sarunu festivālā “Lampa” izskanēja diskusija “Apdrošināšana – vai personisko drošību var uzlikt par pienākumu?” Diskusijas dalībnieki pieskārās arī tādai tēmai kā “nepamatoto optimistu OCTA” - jeb kādēļ cilvēki aizvien dzīvo ar domu, ka “ar mani tas nekad nenotiks”. Šķiet, ka šī ir viena no “dārgākajām” frāzēm Latvijas ceļu satiksmē.
Patiesībā mēs visi ikdienā apdrošināmies pret notikumiem, kurus neplānojam piedzīvot. Mēs apdrošinām māju, lai gan negatavojamies ugunsgrēkam. Pērkam ceļojumu apdrošināšanu, lai gan neplānojam nokavēt lidmašīnu vai saslimt atvaļinājuma laikā. Taču, tiklīdz runa ir par obligāto apdrošināšanu, daļai autovadītāju pēkšņi ieslēdzas pavisam cita loģika – “es braucu uzmanīgi”, “gan jau nekas nenotiks”, “vēl pāris dienas varu iztikt bez OCTA”. Patiesībā tā nav drosme vai pārliecība par savām prasmēm. Tā ir ilūzija.
Psiholoģijā šo parādību sauc par optimism bias jeb nereālistisku optimismu. Vairāk nekā 1000 pētījumu apliecina, ka aptuveni 70–80% cilvēku mēdz uzskatīt – sliktas lietas biežāk notiek ar citiem, nevis ar viņiem pašiem. Citiem vārdiem sakot, mēs visi zinām, ka ceļu satiksmes negadījumi notiek, taču zemapziņā esam pārliecināti, ka statistika attiecas uz kaimiņu. Diemžēl tieši satiksmē šāda domāšana var izmaksāt visdārgāk.
2025. gadā ar neapdrošinātu transportlīdzekli tika izraisīti 233 ceļu satiksmes negadījumi. Kopumā pērn Latvijā reģistrēti 37 609 negadījumi, tātad transportlīdzekļi bez OCTA izraisījuši 0,62% no visām avārijām. Kāds varētu teikt – tikai sešas desmitdaļas procenta. Tik maz?! Taču aiz katra no šiem 233 negadījumiem stāv cilvēks, kurš līdz tam brīdim bija pārliecināts, ka tieši viņš būs tas, ar kuru nekas nenotiks.
LTAB apkopotie dati liecina, ka vidēji reizi 11 gados katrs vieglās automašīnas īpašnieks iekļūst ceļu satiksmes negadījumā. Savukārt kravas automašīnu īpašnieki ceļu satiksmes negadījumā iekļūst reizi sešos gados.
Līdzīga problēma pastāv arī citviet Eiropā. Piemēram, Lielbritānijā Motor Insurers’ Bureau lēš, ka uz ceļiem joprojām pārvietojas vairāk nekā 300 tūkstoši neapdrošinātu transportlīdzekļu, kuru radītos zaudējumus galu galā sedz visi godprātīgie autovadītāji caur augstākām apdrošināšanas prēmijām. Savukārt Vācijā un Skandināvijas valstīs neapdrošinātu transportlīdzekļu īpatsvars ir ievērojami mazāks. Tur OCTA netiek uztverta kā nepatīkams obligāts maksājums, bet gan kā pašsaprotama atbildība pret citiem satiksmes dalībniekiem.
Tieši tur arī slēpjas galvenā atšķirība. Daļa Latvijas autovadītāju OCTA joprojām uztver kā nevajadzīgu papildus izdevumu, no kura var mēģināt izvairīties. Taču OCTA nav ieguldījums savā automašīnā. Tā ir garantija, ka viena neveiksmīga kļūda nekļūs par cita cilvēka nelaimi un finansiālu katastrofu.
Tie, kuri piedzīvojuši deviņdesmitos gadus, atminēsies joku par “zapiņu”, kurš pie luksofora ieskrējis aizmugurē mersedesam. Tolaik šādas problēmsituācijas nerisināja OCTA, bet muskuļu masa un fiziskais spēks, un daudziem “zapiņu vadītājiem” nācās pārdot savas mājas, omes mantojumu un citas vērtīgas lietas, lai segtu mersedesa īpašnieka iedomātos zaudējumus un izspruktu no lauztiem kauliem.
Cik daudzi no “nepamatotajiem optimistiem” šodien būtu gatavi dzīvot pēc deviņdesmito gadu noteikumiem un kārtības? Cik daudzi no tiem, “ar kuriem nekas nenotiks” būtu gatavi no savas kabatas izvilkt pārsimt tūkstošus eiro, kas ir patlaban reģistrētā lielākā OCTA atlīdzība par neapdrošināta spēkrata izraisītu negadījumu Latvijā?
Diemžēl daļa cilvēku joprojām dzīvo pēc principa: “Kamēr nekas nav noticis, problēmas nav.” Tas ir tas pats, kas atteikties no drošības vestes lietošanas laivā tikai tāpēc, ka iepriekšējos braucienos šī veste nav ievajadzējusies. Dzīvē ļoti daudzas lietas šķiet liekas līdz brīdim, kad tās kļūst vienīgās, kas var glābt.
OCTA ir ieguldījums citu cilvēku drošībā. Jo ceļu satiksmē mēs nekad neesam vieni. Mēs katru dienu uzticam savu drošību pilnīgi svešiem cilvēkiem – tiem, kuri brauc pretī, tiem, kuri apdzen, tiem, kuri stāv blakus pie luksofora. Savukārt viņi uzticas mums.
Šī savstarpējā uzticēšanās ir daudz vērtīgāka par dažiem desmitiem eiro, ko kāds cer ietaupīt, neiegādājoties OCTA. Tāpēc svarīgākais jautājums nav: “Cik maksā OCTA?” Svarīgākais jautājums ir: “Cik maksā pārliecība, ka ar mani tas nekad nenotiks?”
