Pirmkārt, turpceļā vismaz 3 reizes pie diezgan brīvas satiksmes nācās saskarties ar situāciju, ka, gatavojoties apdzīt vairākas mašīnas, samie vai nu neskatās spoguļos, nepārliecinoties, ka kāds jau ir uzsācis apdzīšanu, bet vienkārši nogriež ceļu. Nu, labi, izlīda priekšā, kam negadās, bet, nu, neizskatās, ka šamie gribētu kļūdu labot un ātrāk apdzīt, lai arī aizmugurē braucošais, tobiš - es to varētu daudzmaz droši izdarīt. Bet nē, jāsagaida, kad kāds brauc pretī jau pietiekami tuvu un tad tikai beidz apdzīšanu.
Otrkārt, viens tāds iepriekšējā minēts pīīīīīīīī ar vecos trolejbusoktāviju nogriež ceļu, lai pirmais apdzītu smago, protams, uz gāzes došanu īpaši neiespringst, bet, kad atgriežas savā joslā, brīdī, kad es eju garām arī šim un atrodos blakus, tas pēkšņi izdomā, ka viņam jāsāk steigties un man tajā joslā nemaz nav, ko darīt, tas nekas, ka pretī nāk fūru rinda.
Treškārt, uz Kauņas-Klaipēdas ceļa viens brīnumbērns ar apm. divdesmitgadīgu MAN samosvalu pēkšņi izdomā, tāpar nogriežot ceļu un liekot mest pa bremzēm, nobloķēt kreiso joslu, ar 92 km/h apdzīt kādas 6 citas mašīnas, kuras pa pirmo brauc uz 89.
Kaut kā Latvijā viena brauciena laikā tik daudz tizlus gājienus vēl nav gadījies pieredzēt manas autovadītāja karjeras laikā.
