Pārskrēju pēdējām lapām, kurās vairāk par ātru braukšanu, ne par Merivu.
Ja motivācija ātrai (virs 120) braukšanai ir izklaide un adrenalīna deva, kā te visvairāk tiek teikts, tad tiešām, manuprāt, tas ir nedaudz dīvaini. Koplietošanas ceļš ir koplietošanas ceļš. Visiem viens, kopīgs ceļš. Pašsaprotami, ka likumi un noteikumi domāti, lai visi uz ceļa uzvestos puslīdz vienādi, tātad, lai katram braucējam situācija būtu prognozējama. Esam ar saprātu apveltītas sabiedriskas būtnes un normāls cilvēks rīkojamas saskaņā ar rakstītiem un/vai nerakstītiem sabiedrības, kurā atrodas, noteikumiem. Pretējā gadījumā indivīds riskē citu acīs izskatīties vismaz neaudzināts, jocīgs un smieklīgs, bet smagākos gadījumos tiešām ir slims vai izolējams.
Ja tā patīk risks un ātrums, tad, kas liedz nopirkt normālu autiņu, uzķīlēt to vai nu šosejai, vai rallijam, vai bezceļiem, iestāties attiecīgā autoklubā (pilna Latvija) un tur arī kaut vai katru nedēļu piedalīties pasākumos. Un neviens nesauks par atsaldētu.
Ja domājat, ka esmu svētais, tad maldāties. Tikai esmu secinājis, ka tās reizes, kad tiešām ir pamats steigai ir labi ja 2-3 reizes gadā (pārējais – tikai slikta plānošana vai nebūtiskai iemesli, kur var arī nokavēt) un tad tiešām ir bijis tā, ka spied cik ļauj ceļa segums un satiksmes intensitāte. Bet, vienalga, apdzīvota vieta ir tabu, pārāk liels risks kļūt par slepkavu..
Izrādās, ka var būt arī tā – ar katru nomainītu autiņu man tie kļūst jaudīgāki, bet uz ceļa uzvedos arvien pieticīgāk, jo Latvijā ir pietiekami daudz vietu, kur par simbolisku samaksu draugu pulkā vai kopā ar klubu vari gan palauzt autiņu, gan iemalkot aliņu, kas ir relax, nevis stresot par sēnēm, opjiem, fūrēm, blondīnēm, sastrēgumiem, nepareizām zīmēm un ātruma ierobežojumiem. PUNKTS.