Jāteic gan, ka Buiķis, atšķirībā no TP pozitīvistiem, tiešām ir ZINĀTNIEKS

www.tvnet.lv/...

..un Kalvītis atklāti "ierēc" par to tautas daļu, kura domāja šādi izrādīt nepatiku valdībai, atklāti medijiem pasakot, ka vēlētāji šādi parāda vēlmi piedalīties valsts pārvaldes procesos!

..

Un šajā ziņā es Kalvītim par 100% piekrītu.

Ja gribiet izrādīt nepatiku valsdībai, zīmējiet plakātus, piketējiet, vāciet parakstus pret valdību, bet ne jau nu iet balsot par x grozījumiem x likumā, par ko pat pieņemu, ka lielai daļai nav sajēgas, kādā redakcijā šis x grozījums būtu pareizāks..

treknais septiņgadnieks taču jau reizes 10 ir uzsvēris, ka tautiņa balso par likuma grozījumu atcelšanu un NEVIS par valdības atlaišanu

Dereetu joka peec nobalsot pret likuma groziijuma atcelshanas atcelshanu

www.eesti.portal.ee/...

atbalstam Igauniju!

Ir jau varbūt tīkami redzēt, ka Kalvītis atzīst , ka kļūdījies, bet, ja runā par ietekmi uz politiku arī starpvēlēšanu periodā, tad vajadzētu mēģināt noteikt, kas tad ir tas svarīgākais, kas tādam pasācienam traucē. Emsis šodienas uzrunā no tribīnes pieminēja gan sabiedriskas organizācijas ar lieliem budžetiem, gan populārus un mazāk populārus lēmumus, gan vērsās pret kritizētājiem , kuri paši neko nevarot piedāvāt. Un šeit nu nav pareizi, jo tās stulbības kas ir sastrādātas ar , kaut vai tehniskās kompeteces trūkumu, vai izglītības politikā, tieši norāda, ka cienījamajiem ts darītājiem nereti nav ne ideju, ne prasmju, ne zināšanu, kam prasīt padomu. Vēl būtiska lieta ir tā saucamā mēdiju interaktivitātes ispēja, vidējam pilsonim tiešajā ētera valsts tv un radio uzdot jautājumus un saņemt atbildes, jo žurnālistu zināšanas nereti par tēmu nav nekādas. Tā jau arī ir tā sauktā Sēderkvista un Co pieminētā mediju pseidorealitāte, kad , atfiltrējot viedokļus, kas neiekļaujas ainā, ko vēlas redzēt pasūtītājs, tiek veidota jauna, no realitātes atšķirīga aina un iebarota patērētajam. Par iespēju ar kaut vai ar ideju ietekmēt kaut kādus procesus gan mana pēdējā pieredze saskarē ar valsts amatpersonām ir pozitīva, nu nevarēja cenzūra šoreiz neko padarit

Kur tad notiek sarunas par aktuālo- virtuvē un internetā, ko nelieto !? cik procentu vēlētaju?????

Roberts Ažāns - Kaķa simulācija:

Tagad vairāk nekā agrāk jāskaita pie sevis: "Cilvēks, kurš nav lasījis neko, ir izglītotāks par cilvēku, kurš lasa tikai avīzes." (T. Džefersons)

Jāpārstāj lolot ilūzijas un jāmet laukā no ausīm bietes, kuras turpina vēstīt, ka plašsaziņas līdzekļi ir efektīvs propagandas rīks, kas translē kādu uzvedības stratēģiju vai vērtību sistēmu. Un ka caur šādu translāciju sabiedrība ietekmē varu un vara sabiedrību. Ir notikusi mediju emancipācija, tie ir brīvi no realitātes un rada šo realitāti pēc saviem ieskatiem. Ko tad translē mediji? Profānu humānismu, profānu socialitāti, profānu tiesību uztveri… Tie atsvešina cilvēku no intelektuālas piepūles un jebkuras piepūles. Lai apmierinātu it kā pieprasītāju simpātijas, tie izmet miskastēs analītiku, piedalās spēlē sliktie–labie un izvēlas tos informācijas avotus, kas šai spēlei der. Tie, kas neder, top atmesti. Utt.

Mediju loma ir mainījusies līdz ar to, kā mainījusies politiskās un ekonomiskās varas mijiedarbība. Ekonomiskās varas loma sabiedrības un tās institūtu tapšanā ir krasi augusi. Partijas, ideoloģijas, pārliecības… To būtiskā nozīme ir jau pamatā virtuāla. Partijas ir ekonomikas instruments, to demokrātiskas pārstāvības vara (Latvijā) un griba šādu varu īstenot ir apšaubāma. Reālā praksē tagad priekšroka Dena Sjaopina idejai: "Nav svarīgi, kādā krāsā kaķis, ka tik ķer peles."

Protams, šāda situācija nozīmē tā sauktās pilsoniskās sabiedrības degradāciju no abām (pieprasītāja un piedāvātāja) pusēm. Nosauciet Latvijā (viscaur — masu) mediju, kurš savā saturiskā jēgā konsekventi pievērstos pilsoniskai sabiedrībai. Es tādu nezinu. Vai citādi rupors un tehnoloģijas mediju telpā liktos vairāk pieprasīti par sociālām vērtībām? Vai intelekts tik viegli piekāptos PR un neirolingvistiskai manipulēšanai? Nav runa par demokrātiju, "šodien piedzīvojam hiperdemokrātijas triumfu, kad masas, rīkodamās garām likumam, uztiepj sabiedrībai savu gribu un gaumi. Masas uzskata, ka ir tiesīgas laist darbā un pataisīt par valsts likumu savas sarunas kafejnīcās"(Ortega i Gasets). Var strīdēties, ka vieta nav svarīga, bet jāpiekrīt, ka svarīga ir masa.

Masa nav autors, bet translētājs. Masa nav sabiedrība. Medijiem nemaz nav vajadzīga sabiedrība, tiem, kā visiem tirgus preču ražotājiem, vajadzīgs ideāls patērētājs. Masa šai lomai atbilst. Agrāk instruments bija masu informācijas līdzekļi, tagad instruments ir pati masa. Varai svarīgāks ir sociālais līgums nevis ar masu (kur nu vēl sabiedrību), bet gan ar medijiem. Par to, kurš kuram tur kaut ko uztiepj, var pasmīnēt. Ko gribam, to masa uztiepj. Ja gribēsim, lai masa, kura no demosa maz jēdz, bet krātijā dod priekšroku tirāniskai elkokrātijai, iedomātos, ka ir pilsoniska sabiedrība, masa ar prieku to darīs. Lai arī pilsoniska sabiedrība selekcionē no sevis un aizsargā tos, kuri domā. Taču reāli masas uzskati, ja spriežam pēc tīkla komentāriem pie politiskiem tekstiem, izvēršas lielā smirdīgā, anonīmā pirdienā, kurā retās, ar teksta jēgu saistītās domas nosmok. Taču šādu piedāvājumu mediji definē un šādu pieprasījumu gandarī.

Ne velti Latvijas medijos valda politikas kults. Pat varas monitorings tajos ir lielā mērā partijisks. Bez partiju veikala arī medijos sabiedrība neko labu pati sev nevar dabūt. Bet — politiķiem jābūt medijiem bezgala pateicīgiem. Jo tieši šādi mediji nodrošina partijām prognozējamu un vadāmu elektorātu. Turklāt sabiedrības signāli, sabiedrības problēmas tiek absorbētas virtualitātē. Gudrinieki saka — varu mediji pasniedz nevis kā realitāti, bet kā demokrātisku tekstu. Politiķu un piāristu cerības, ka polittehnoloģija uzvarēs īstenību, attaisnojas tik lielā mērā, cik lielā mērā mediji ir īstenības simulācijas poligons.

Ja Latvijas mediju bizness nebūtu tik aprobežots īstermiņa cerībās, varētu darīt lielas un labas lietas. Bet — neviens (!) mediju īpašnieks par šā biznesa attīstības faktoru neuzskata nopietnas investīcijas žurnālistikā. Virspusējākais, ko te minēt — analītiskās, izpētes, procesus, ne tikai notikumus vērtējošās, komparatīvās — procesus salīdzinošās — žurnālistikas nekopšana. Īstenība šā vai tā reiz izlauzīsies un noslaucīs simulācijas (lērums Vakareiropas avotu apraksta paredzamo sociālo dinamiku). Ij varas, ij biznesa, ij mediju. Mediji var šo procesu konstruktivizēt un censties virzīt tā enerģiju evolucionāri. Jo vairāk tāpēc, ka vidusslānis ir vājš un viscaur izmirstošs. Uz to nav ko ne daudz paļauties, ne cerēt. Skolotāji, ārsti, juristi, radoši ļaudis un citi, uz kuriem tā paļāvās industriālā laikmeta sabiedrība, nav sevi pauduši ne kā nozīmīgi varas oponenti, ne kā sabiedrības mobilizētāji.

Mediji valda informatīvajā telpā. Neraugoties uz to, ka žurnālisti to kopumā nepieder ne pie morālās, ne intelektuālās elites. Taču — žurnālisti nav te neko ne uzurpējuši, ne okupējuši. Tikai ieņēmuši ietekmē uz prātiem tās vietas, ko šīs elites pašas pametušas. Padevušās realitātei. Toties žurnālisti tiek galā ar šo realitāti smiedamies. Pat, ja darba devēji lielā mērā grib, lai tie ir "pusanalfabētiski avīžu āksti, kas viegli apguvuši publiskas bezkaunības māku, morālu kategoriju žonglētāji, verbāli iluzionisti, kas tomēr izprasījuši tiesības tiesāt visu un visus" (V. Avdejevs). Jo — ij sabiedrība (masa), ij politika pēc saviem ģīmjiem un līdzības akceptē, ka šī sasniegtā iespēja netiek līdzsvarota ar atbildību. Sabiedrība mūs labāk pērk, ja blakus svētiem vārdiem stāv netīrā veļa. Ja vārda brīvībai ir tenku, skandālu un apmelojumu piegarša. Viss, kas ātri bojājas un nenogurdina. Kopā ar sabiedrību esam panākuši, ka "ātri gaistoša nejaušība guvusi virsroku pār noturības ilgumu". Mums ir viegli.

Taču — matemātikā ikviena nejaušība tiecas uz nulli. Aplam cerēt, ka tie, kas mediju telpā meklē un grib tikai saldo vai kādu tamlīdzīgu dzīvi, spēs kontrolēt varu. Spēs saprast valsti. Spēs plānot to, kas prasa vairāku paaudžu uzmanību. Bet — jo vairāk salduma, jo lielāka pretruna starp ambīcijām un (ie)spējām. Risinājums man šķiet acīm redzams. Taču — tas prasa piepūli un gribu.

a kuļi balsot bezjēgā par mistikiem atceltiem grozījumiem?????

varbūt labāk derētu referendums - kuru variantu taitiņa pati izvēlēsies.....

1) kā pirms vēlēšanām SOLĪJA treknais septiņgadnieks - samazināt peļņas nodokli fiziskām personām

2) kā PĒC vēlēšanām reāli tie mūsu 100 "gaišākie prāti" solās palielināt PVN

reāli sanāk, ka priekšvēlēšanu solījumi ir "priekš kaķiem"

nee, ne prieksh kakjiem bet prieksh leetticiigajiem, kas balsoja par oranzho mafiju un cereeja uz briinumu

Kas ira pareizais virziens?

Pēc kā to var pateikt?

Man ir tāds vienkāršs kritērijs - kaut ko izdara ne tā, nav neviena, kas kļūdas novērš vai savlaicīgi nepamana - virziens nepareizs. Piemērs - paņem kredītus, audzē cūkas, 555 sadeg, jo neviens kredīta devējs vai valsts nav paprasījuši signalizācijas - virziens nepareizs.

Joka pēc varētu aiziet uz referendumu un nobalsot par grozījumiem

Cūku vietā varēja būt kaut kas cits, pats princips, ka vecis var aizņemties naudu, taisīt biznesu, bet nekādas prasības par drošību nav, ir aplams. Tas nozīmē, ka šitādi gadījumi var atkārtoties atkal un atkal, ar variācijām, bet pamata cēloņi netiek ne saprasti, ne analizēti, ne novērsti. Šitajā procesā piedalās darbojošās personas, mediji, mēs paši ar savām zemajām prasībam pret , kaut vai ierēdnu kompetenci vai masu mēdiju produkta kvalitāti. Tas rada pamatu šitādu gadījumu atkārtošanai atkal un atkal.

Referendums ir beidzies un nav 450 000 atnākuši, tā kā formāli referendums nav noticis. Neskarot jautājumus par drošības pieejām tiem, kuriem to vajadzētu/nevajadzētu dot, atbalstu Vairai-Vīķei Freibergai vai protestu valdībai, vēlos skart kādu citu svarīgu jautajumu, proti, LTV žurnālistu aicinājumu (BEIDZOT) ZVANĪT uz studiju un IZTEIKT SAVAS DOMAS. Ne par vienu politisku vai saimniecisku jautājumu valsts mēdijs šādu iespēju nepiedāvā tomēr ir tāda vārdos izteikta un neizteikta sāpe par dziļo plaisu starp varu un sabiedrību, vairākuma pasivitāti un izvēli sauļoties, atpūsties vai darīt ko citu, bet referendumā nepiedalīties. Vai tikai paši mediji nav , nu pavisam nedaudz šo sajūtu, ka ietekmēt jau neko nevar, veicinājuši, jo , vai tad vidējam vēlētājam kāds prasa viņa viedokli interaktīvā diskusijā valsts mēdijos. Latvijas Radio brīvais mikrofons 2x nedēļā pa 15 minūtēm tautas viedokļa izteikšanai arī tāds dekorativs ķeksīša pasākums vien ir. Tā kā, neiedziļinoties referenduma jautājumu apspriešanā, liela daļa vainas tajā, ka tauta nenāk pateikt savu viedokli, kad vinai to prasa, jāuzņemas mūsu varonigajiem mēdijiem, kas paši mīl ignorēt tautas viedokli.

tautai pokyi! septiņgadnieks var berzēt rokas

kāpēc pokui? tauta nobalsoja. arī nenākšana ir balsošana. viss kedā. jēlie var iet ur tramvaju.

Kad padzirdēju, ka vidējais vēlētājs var tagad izteikt viedokli, jo nu valsts mēdijam tas ir ievajadzējies, neticēju nu nemaz

Neesmu starā par Kalvīti, bet nu tie tautas viedokļa paudēji, tautas atbalstītāji, glābēji un Co arī ir interesanti

Es domāju, ka šis referendums parādīja, ka nākošajā valdības izlēcienā saistībā ar likumu, valsts mobilizēsies un aizstāvēs sevi. Likumi atcelti, it kā nedaudz bezjēdzīgs pasākums, tomēr lielākā daļa ar to izteica protestu pret tiem cūkām, kas kalpo ne jau tautai, bet savai kabatai un draudzei.

Labi, referencums beidzies - klauni aizbraukuši [atvaļinājumā], cirks palicis.

Turpinot tēmu - šodien bij` tāds īss rakstiņš Dienā PIEDZĒRIES ZEMESSARGS SAŠAUJ MALKAS PIEGĀDĀTĀJU. Acīs iekrita viens teikums

Vai no tā būtu jāsecina, ka eksistē citi zemessargi, kas laiku pa laikam sašauj kādu civilo?