Vēlreiz par "trako pirmdienu" uz Latvijas ceļiem - aculiecinieka stāsts 36

Tiem, kas pirmdien, 17.janvārī izbrauca Latvijas ceļos, nudien neklājās viegli. Šeit autobraucēja stāsts, kam bija jādodas no Gulbenes puses un Jelgavu un atpakaļ.

Tā nu sagadījās, ka vakardienas braucienu uz Jelgavu nebija iespējams atlikt neraugoties uz Briča brīdinājumiem par gaidāmo laiku. Uz turieni viss ok, Vidzemes pusē sasnidzis, sliedes iebrauktas, 100 km/h var turēt. Apdzīt grūti, īpaši, ja gadās fūre priekšā. Daži kravinieku šoferi skatās spoguļos un redzot, ka aizmugurē kāds iestrēdzis, parāda labo pagriezienu, sak, apdzen droši. Tā arī daru un pasaku paldies draudzīgi uzmirkšķinot ar avārijas gaismām. Citi to nedara, tādēļ apdzīšana neiet tik viegli, arī biezais sniegs reizēm atsit atpakaļ iebrauktajās sliedēs. Tad noskati citu vietu, kur sniegs plānāks un mēģini atkal. Bīstami!. Aiz Siguldas sniega maz, tas piebraukts un izveidojas tāds spogulis, ka braucot 100 km/h un piedodot gāzi, ASR nostrādā. Pie Rīgas un pilsētā viss ok, uz Jelgavas šosejas sauss. Tā nu līdz Jelgavai tieku trīs stundās un priecājos, ka arī vēju vēl nejūt – varbūt Bricis kļūdījies!

Pusotru stundu vēlāk viss izmainījies – vējš griež sniega vērpetes, rausta Rimi karogus, reklāmas stendus. Braucot ārā no Jelgavas, var just, ka ir stipri slidens – pie luksoforiem jābremzē laikus, jāietur lielāka distance. Šķiet, visi to saprot, tādēļ Ozolniekiem izbraucam cauri itin ātri. Pie Rīgas-Jelgavas dzelzceļa līnijas pārbrauktuves gara rinda – dažas mašīnas to pārbrauc, tad kustība apstājas un lēnām, lēnām virzās uz priekšu. Pēc 25 min. gaidīšanas arī es pietuvojos tai tiktāl, ka var saskatīt sarkanās signālgaismas mirgojot – tās deg nepārtraukti, acīmredzot, kontakti savienojušies un pārbrauktuvi šķērso tikai daži drosmīgākie, kas sapratuši, ka tā tehniska kļūme. Redzot, ka situācija nemainās, apgriežos un sāku braukt atpakaļ uz Ozolniekiem. To pašu sāk darīt arī virkne citu autovadītāju un, kā jau nereti, dažiem vajag ātrāk par citiem – tā kāds jauns puisis ar pavecu Audi griež tik ārā no rindas pat neskatoties uz manu pusi. Bremzēju strauji, taču ātrums uz slidenā ceļa rūk lēnām. Par laimi no sadursmes izdodas izvairīties, taču esmu dusmīgs stipri. Vēlāk puisi panākot redzu, ka viņam ir attaisnojums – galvā kapuce un varbūt arī telefons vienlaicīgi jābaksta. Ārpus kapuces robežām redzams vien snīpis, kas grozās uz visām pusēm, taču acis tās nav – to laikam puika nesaprot. Pārbraucu Iecavu un pa Eglaines ielu tieku līdz A8 – šoseja “balta no ledus”, satiksme virzās 50 km/h un lēnāk, vējš pūš tik pamatīgi, ka riteņi nespēj noturēt saķeri un mašīnu nopūš uz nomali. Šoreiz no tiesas priecājos par metāla nožogojumiem, kas paglābs, ja nu kas. Tādas situācijas, kad mašīna tiek viegli pārbīdīta no savas taisnkustības trajektorijas, līdz nobraucamajam ceļam uz Rīgas apvedceļu gadās reizes 3-4.

Pie Jaunolaines var redzēt, ka ne visiem izdodas tik galā ar braukšanas apstākļu izaicinājumu – lūk, viens vieglais Volvo sagriezies uz atsities pret svešas mājas žogu stāv ar degunu pret ceļu, mazliet tālāk kāds cits, spriežot pret norautajām detaļām, pārbaudījis barjeru stingrību. Nobraucot no Jelgavas šosejas uz A5 apvedceļu liksta gadījusies kādai meitenei ar busiņu no preču piegādes firmas – transports sagriezies šķērsām ceļam, taču divi līdzīgi busiņi (varbūt tā pati firma) gatavi sniegt palīdzību. Puiši stiepj trosi un žestikulē, taču var redzēt, ka nekādu tehnisku bojājumu nav un te viss beidzies laimīgi. Es paspraucos garām un dodos tālāk – caur Rīgu braukt neriskēju, tādēļ dodos pa apvedceļu līdz Salaspilij. Pa ceļam šur tur nogāzušies koki, šķiet, vienai uzbraukusi fūre – tā stāv gabalu tālāk ar sadauzītu bamperi. Vietām satiksme virzās vien 20-30 km/h ātrumā, bet arī tad riteņi pa brīdim spolē.

Uz A2 šosejas situācija šķiet ievērojami labāka – vējš pūš vairāk no muguras un, vismaz man tā liekas, saķere ir krietni labāka nekā otrpus Daugavai. Braucu 70-90 km/h un brīnos, ka neviens neseko. Aiz Berģiem ir pirmā avārija – vieglais stāv ar dibenu iespiedies kokos, iespējams, pabijis uz jumta (vējstikls sadauzīts), dažus kilometrus vēlāk vieglais līkumā izskrējis pļavā un nonesis ceļazīmi. Līdz Siguldai tieku ātri, taču tad satiksme apstājas pie Lorupes gravas, labi, ka pēdējā mašīna ieslēgusi avārijas gaismas. Pastāvu minūtes 10, taču satiksme nekust. Tie, kas aizmugurē sāk griezties pa kreisi un Lorupes gravai pārbrauc pa veco ceļu. Arī es tā izdaru un izbraucot uz A2 pretī Viada benzīntankam redzu, ka satiksmi regulē kāds cilvēks, kas vairumu autobraucēju novirza uz ceļu, no kurienes pats tikko izbraucu.

Aiz Siguldas izveidojas gara rinda – kāds autobraucējs baidās braukt ātrāk par 50 km/h, pats malā nebrauc, arī pagriezienu, ka priekšā brīvs un varētu apdzīt nerāda. Tā nu līdz Augšlīgatnei tomēr vairums tam garām tiek un varētu braukt ātrāk. Mēģinu to darīt, taču pārbraucot Līgatnes upītei un uzceļoties kalnā ar 70 km/h, nākas strauji bremzēt – kaut kur tālumā nomirgo policijas signālgaismas, bet rindas aste izrādās ir tepat, pakalna virsotnē. Šoreiz pēdējais autobraucējs pārējos ar avārijas gaismām nepapūlas brīdināt un es jau otro reizi todien spiežu bremzes cerot, ka distances pietiks. Pietiek! Steigšus ieslēdzu avārijas gaismas un redzu, ka tāpat izdara tie, kas man seko. Gaidām minūtes 20, taču satiksme stāv uz abām pusēm. Netālu ir ceļš no kura pa brīdim izgriežas mašīnas. Kāds tur arī iebrauc un es nodomāju – tie laikam vietējie. Taču tad izgriežas balts furgoniņš un vadītājs izliecies pa logu katram kaut ko stāsta. Arī es paveru logu un izdzirdu – brauciet pa to ceļu, avārijas vietai tiek garām un ar līkumu atgriežas atpakaļ uz A2.

Paldies viņam! Tā arī daru un cauri Ķempjiem pēc kilometriem 10 ceļš tik tiešām izved atpakaļ uz A2 pie Ieriķiem. Vēl tikai mazs kuriozs – tā kā navigācijas man nav, pa šo ceļu braucu pirmoreiz un šķietami ilgi, nodomāju, ka esam garām Kārļiem un jau kaut kur pie P20 (Valmiera-Cēsis) netālu no Āraišiem (Amata). Priekšā braucošais nogriežas  pa kreisi, viņam laikam uz Cēsīm (tā es domāju), es pa labi. Nobraucu nepilnu kilometru un apstājos – priekšā atkal nekustīgu mašīnu straume! Avārija arī uz P20? – tas nu ir par daudz! Apgriežos, lai dotos pretējā virzienā uz Cēsīm un apbrauktu arī šo korķi, taču pēc brīža ieraugu apsnigušu uzrakstu „Ieriķi”. Nu man ataust gaisma – tātad biju nogriezies uz A2, tikai pretējā virzienā un piebraucis Rīgas virzienā stāvošajai astei no mugurpuses.

Tālāk viss gludi (gandrīz) – pirms Raunas atkal sakrājusies braucēju virkne. Man liekas, ka ceļš labs – ir stabili mīnusi un balto ledu vairs neredz. Parādu pagriezienu un eju garām, te pēkšņi, samet mani šķērsām – melnais ledus! Mašīnu tomēr savaldu un līdz Smiltenes pagriezienam ar apdzīšanu pārāk neaizraujos.

Gulbenes šoseja ir laba, temperatūra -4, satiksme 90-100 km/h un tas ir ceļa posms, ko atpakaļ braucot paveicu visātrāk. Ieskatoties pulkstenī izrādās, ka atpakaļceļu ar stāvēšanu, gaidīšanu un apvedceļiem esmu pieveicis 5 stundās.

Komentāros šodien pārmet, ka ceļa uzturētāji strādā gausi – man arī likās, ka redzēšu tos biežāk, taču garajā ceļā līdz Jelgavai un atpakaļ sastapu vien trīs mašīnas.