Vairākus gadus braukāju 15-20 km uz darbu (pie mums te Oslo pārsvarā braucu pa sālītiem veloceliņiem) ar labu divriteni. Kādu laiku kantoris bija vietā, kur velogarāžā bija šļūtene ar karstu ūdeni, tad mazgāju katru rītu pēc ierašanās darbā.
Kad galīgi savādāk nevarēju, vakarā pēc atgriešanās mājā nesu ārā spaini ar ūdeni, apšpricēju ričuku ar mazgāšanas šķīdumu, pēc tam ņēmu vecu velopudeli, un ar ūdeni skaloju ķēdi un zobratus.
Vēlāk pudeles vietā nopirku zema spiediena mazgātāju - pieleju ar karstu ūdeni un mazgāju. (Karčers varot šķirbas un gultņus piedzīt ar ūdeni, tā nevajag).
Nokratu ūdeni, saeļļoju ar vaska bāzētu ķēdes eļļu un lieku šķūnītī.
Sliktākais, kas man ir noticis 6 ziemu laikā ir kādi 2 aizmugurējie pārslēdzēji ir pa ceļam uzsprāguši.
Kopsavilkums: Ziemā ir iespējams braukāt pa sālītiem ceļiem, bet divirtenis regulāri jākopj - vēlams mazgāt katru dienu.
Norvēģijas lielākā "priekšrocība" ir, ka par visu, kas saistīts ar autobraukšanu ir jāmaksā, līdz ar to atlaidi iedot ir ļoti viegli. Nissan Kaška maksā tikpat cik Leaf, jo no 35000 EUR cenas, 15000 ir nodoklis. Nissan Leaf nodoklis ir 0, ieskaitot 0 PVN. Arī Tesla, Porsche Taycan, Audi elektriskajam GT utt. Ar jauno valdību gan sola PVN par to cenas daļu, kas pārsniedz 60000 EUR. Bet pagaidām ir tā, ka par to pašu cenu var dabūt mašīnu, kam jauda un uzrāviens ir vismaz trīsreiz lielāki. Un par cik PVN attiecas uz visu (piemēram ādas sēdekļiem), elektriskajam var būt arī vairāk luksusa.
Iebraucot Oslo, jāmaksā vidēji 5 EUR, vēl 2 gadus atpakaļ elektriskajiem tas bija par brīvu, tagad apmēram puscena. Aizvakar benzīna cena Oslo pievārtē bija ap 1,9 EUR.
Visos virzienos ap Oslo ir joslas sabiedriskajam, kas daudzus gadus bija atļautas arī elektriskajiem. Tagad sastrēgumstundā ir ierobežojums - tikai mapīti vest uz darbu vairs nevar, vajag pasažieri (daži ir pieķerti, vedot piepūšamu lelli).
Daudzās vietās fjordus šķērso nevis tilti, bet prāmju līnijas. Arī šie ir ievērojami lētāki elektriskajiem.
Klāt vēl nāk pašapziņa ("es esmu zaļš un glābju planētu").
Vārdu sakot, cilvēki tiek motivēti daudzos veidos, daļa no šiem veidiem ir naudā, daļa nē.
Lādēšana tālā ceļā gan var sanākt čakars - atgriežoties no atvaļinājuma reizē ar visiem, nav garantijas, ka paspēsi piesprausties, kamēr paēdīsi Makdonaldā, iespējams tava rinda vēl nebūs pienākusi, neraugoties uz to, ka tur varētu būt 8 pieslēguma punkti. Bet šeit iet runa par 400-2000 km attālumiem, kas uz Latviju neattiecas.
Tur jau tā lieta, ka to neapliekamo summu no pirmā janvāra pārtaisīja no 500k uz 300k, tāpēc tagad PVN jāmaksā lielāks. Pašvaldību atvieglojumi pamazām izdziest - bezmaksas parkings vairs nav gadrīz nekur, un pa busu joslām vairs var braukt tikai ārpus Oslo.
Mans Leaf (Norvēģijā) ir gandrīz 7 gadus vecs. Bačas kapacitāte ikdienai pietiek un arī uz pāķiem vai slēpot var aizbraukt (vasarā iet 360 km, bet ziemā pret kalnu pie 200 sāku domāt par lādētāju).
Mani neapmierina kravnesība (350 ieskaitot cilvēkus, 35 uz jumta, piekabes āķis nav atļauts) un ietilpība, tāds paliels Golfiņš vien ir. Lielāku mēbeli vai ģipškartona plāksni neatvedīsi... kā manā vecajā MB universālī.