Stila meistari 1

Vieglie automobiļi jāprojektē, ņemot vērā laiku. Jebkurš individuāli radīts auto ir mākslas darbs, bet, ja tas apsteidz laiku vai pārdzīvo to, tad tas jau ir šedevrs. Bet tajā gadījumā, ja tu apsteidz savus konkurentus, tu vari atļauties modeli ilgāku laiku neatjaunot. Serdžo Pininfarina.

Sākotnēji automašīnas bija domātas tikai praktiskām vajadzībām, tad pamazām kļuva arī vizuāli tīkamākas. Brīnumainā kārtā no izskata uzlabošanās palielinājās arī to funkcionalitāte. Bet tad notika kaut kas nepieredzēts – 20. gadsimta vidū parādījās mākslinieki, kuru radītās mašīnas nebija paredzētas praktiskai lietošanai ikdienā. Tā saucamajiem brīvā gara lidojuma dizaineriem šie it kā utilitārie priekšmeti kļuva par pašizteikšanās bāzi. Pirmo automobili, ko projektējis mākslinieks-dizainers, sāka ražot 1927. gadā (Hārlija Ērla veidotais “General Motors” koncerna modelis “La Salle”), taču automode kā tāda parādījās tikai pēc 20 gadiem. Laimīgā kārtā šīs dizaina pērles nebija pilnībā atrautas no realitātes un tās kļuva par lieliskiem lieciniekiem tam, kādas savstarpējās attiecības un vērtības, kāds domāšanas veids valdījis sabiedrībā konkrētajā laikā vai arī kādas bijušas tā perioda ļaužu vīzijas par nākotni. Mūsu gadsimta sākumā sabiedrībā radās liela, neviltota interese par automobili vispār un jebkurām ar auto saistītām lietām. Taču tajā laikā par līniju un formu gaumību un eleganci domāja vien retais. Vieglā automobiļa ārējā izskata veidošanā primārais bija greznums un dažādas variācijas par karietes tēmu. Šīs tendences bija pamatā sevišķas cilvēku kārtas izveidei. “Auto savādnieki” sākotnēji primitīvajā dzelzs kastē uz riteņiem saskatīja māksliniecisku vērtību un pašizteikšanās iespēju. Pazīstamākie no viņiem, līdzīgi kā renesanses laika gleznotāji, ir rodami Itālijā, kas jau izsenis slavena ar savu galīgi neracionālo mīlestību pret brīnišķīgiem mākslas darbiem un ātriem (vēlams – arī glītiem) auto. Vairums ekspertu kā pirmo noteikti nosauktu Pininfarinas dinastiju.

Batista Pininfarina

Nelielu putrošanos ar Eiropas autodizaina patriarhu uzvārdu rada fakts, ka sākotnēji Batistas uzvārds bija vienkārši Farina, bet iesauku “Pinin” (mazais, sīkais) viņš ieguva ģimenē no vecākā brāļa Džovanni (Batista bija desmitais bērns ģimenē), kura darbnīcā Batista sāka strādāt jau 11 gadu vecumā. Tā pielipa kā pirtsslotas lapa pie slapjas miesas, un Batistu par Pinin Farinu sāka saukt visi – ne tikai savējie ģimenē, bet arī svešinieki. Kad 1930. gadā Batista Farina dibināja savu karosēriju firmu, viņš to nosauca par Carrozzeria Pinin Farina, lai uzsvērtu, ka ir neatkarīgs no brāļa uzņēmuma Stabilimenti Farina. Līdz ar to iesauka kopā ar uzvārdu kļuva par tirdzniecības marku un nostiprinājās arī to cilvēku apziņā, kas pat ne reizi nebija tikušies ar Batistu vai viņa dēlu Serdžo. Lai neoficiālo padarītu oficiālu, 1961. gadā toreizējais Itālijas prezidents Džovanni Gronki izdeva atļauju Farinam uzvārdu nomainīt uz Pininfarinu, ņemot vērā sasniegumus valsts sociālajās un industriālajās aktivitātēs. Tā kopš 1961. gada Batista un Serdžo pavisam legāli kļuva par Pininfarinām. Vēl krietni pirms savas firmas dibināšanas Batista aizbrauca pieredzes apmaiņā uz Ameriku, kur, cita starpā, tikās ar Henriju Fordu, bija krietni pārsteigts par iniciatīvas bagātajiem un uzņēmīgajiem amerikāņiem, taču noraidīja Forda piedāvājumu palikt Detroitā un strādāt pie viņa. Batistas uzskatus par to, kādām jābūt automašīnām, formēja arī paša gūtā pieredze autosacīkstēs un aizraušanās ar aviāciju (Pirmā pasaules kara laikā Džovanni Farinas rūpnīcā ražoja militārās lidmašīnas un šo projektu pārraudzīja tieši Batista), tā kā viņa darbu aerodinamisko formu izcelsme ir no turienes. 1930. gadā dibinātā firma nodarbojās ar neparastu virsbūvju konstruēšanu un izgatavošanu uz sērijveida šasiju bāzes. Pasūtījumi galvenokārt nāca no bagātniekiem, kas gribēja izcelties ar to, ka viņiem pieder unikāla automašīna, vienīgā visā pasaulē. Svarīgi, ka Batista spēja labi noorganizēt ražošanu un tā nesa peļņu; vidēji dienā pirms Otrā pasaules kara izgatavoja septiņus automobiļus (tagad Pininfarina gadā saražo ap 45 000 auto). Pamazām Pininfarina izpelnījās atzinību visā Eiropā un no virsbūvju darbnīcas pārtapa par dizaina ateljē. Batistas mērķis bija padarīt šīs māksliniecisko virsbūvju būšanas par neatkarīgu industriju. Slavenākie no pirmskara darbiem ir sporta automobiļi Alfa Romeo 8C 2300 (1933. gads) un Alfa Romeo 6C 2300 Coupe Aerodinamico Pescara (1935. gads), kā arī revolucionāri aerodinamiskie ielas auto Fiat Ardita un Lancia Aprilia. Vēl pirms Otrā pasaules kara Batista dibināja kontaktus ar lielražotājiem citās valstīs, piemēram, General Motors un Renault. Karš gan pārtrauca šīs ieceres, taču jau 1946. gadā tapa ļoti skaistā Cisitalia 202, kas atrodas Ņujorkas Modernās mākslas muzeja ekspozīcijā kā viens no automobiļiem, kas stāv pāri laikam. Vēlāk šīs sporta tipa auto līnijas sāka kopēt arī citi. Kad 1947. gadā Enco Ferrāri nodibināja savu firmu, viņš palūdza Batistu Farinu radīt pirmajiem Ferrari neatkārtojamu, viegli pazīstamu veidolu. Tas izdevās, par pamatu ņemot tās pašas Cisitalia pievilcīgās formas, un tā uz draudzības pamata sākās ilga, veiksmīga sadarbība, kas turpinās arī patlaban: grūti iedomāties Ferrari bez raksturīgā Pininfarina studijas dizaina. 1951. gadā Batista atkal ieradās Amerikā un laida klajā oriģinālo Nash Healey Spider, pēc gada sekoja ierobežotā sērijā tiražētais modelis Ambassador. Tas bija pirmais gadījums ASV autobūves vēsturē, kad dizainera vārds saistībā ar konkrētu modeli kļuva slavens. Līdzīgi kā Ferrāri, ar Farinu noslēdza aliansi arī franču Peugeot. Tas notika 1955. gadā. Apmēram tajā pat periodā tika panākta vienošanās ar britu autokompāniju BMC. 50. gadu beigās Farina paplašināja darbības lauku un no individuālajiem pasūtījumiem pārgāja uz automašīnu sērijveida ražošanu. Tika izlaisti 27 000 sporta kabrioletu Alfa Romeo Giulietta Spyder, bet 1966. gadā radās slavenā Alfa Romeo Duetto – rodsters, kas atkal stāvēja pāri dažādiem laikiem un modei un tika ražots vēl 25 gadus pēc tā dzimšanas. Tā vaļējās virsbūves kļuva par vienu no Pininfarina specialitātēm. 1966. gadā, apmēram mēnesi pirms savas nāves, Batista atklāja jauno dizaina un pētniecības centru Gruljasko pie Turīnas. To apvienoja ar atpūtas kompleksu, jo labvēlīga vide radošā darba kolektīvā ir ārkārtīgi svarīga. Vēlāk centru aprīkoja ar jaudīgām automatizētās projektēšanas kompjūteru sistēmām. Dizaina ateljē strādāja vesela grupa talantīgu inženieru, konstruktoru un dizaineru, tā ka Batistam, ko sauca par Maestro, atlika tikai vadīt projektus, taču viņš labprāt pats ņēma rokās zīmuli. Pamazām firmas vadība nonāca dēla Serdžo un znota Renco Karli rokās (Serdžo bija četrus gadus vecāka māsa Džanna), līdz 1966. gadā Serdžo Pininfarina bija spiests pilnībā pārņemt Pininfarina savā ziņā. Pēdējais maestro veidotais projekts bija automobilis BMC 1800 britu kompānijai, taču tā debiju Turīnas autosalonā Batista vairs neredzēja...

Serdžo Pininfarina

Kārtīgā itāliešu uzņēmumā ģimene ir viss un vara, kas nonākusi ģimenes locekļu rokās, tiek nodota no paaudzes paaudzē. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka Serdžo Pininfarina kļuva par sava tēva sekotāju. Nav jābrīnās arī par to, ka Serdžo par savu aizraušanos izvēlējās automobiļu māksliniecisko projektēšanu, jo vienmēr varēja priecāties par Pininfarinas seniora šedevriem. 1950. gadā Serdžo absolvēja Turīnas Politehnisko institūtu, iegūstot mehānikas inženiera grādu un sāka strādāt ģimenes uzņēmumā Pininfarina, kas aizvien paplašinājās: tieši viņš vadīja jaunu ražotņu, tajā skaitā arī Gruljasko pilsētiņā bāzētā dizaina un pētniecības centra, projektēšanu un celtniecību. Tagad uz šī centra bāzes izveidota Pininfarina autorūpnīca, bet modernā dizaina studija pārcelta uz Kambiano pilsētiņu, tāpat pie Turīnas. Pēc tam, kad Serdžo Pininfarina kļuva par pilntiesīgu Pininfarina direktoru, viņš nekādas lielas revolūcijas neuzsāka, bet gan turpināja tēva aizsāktās tradīcijas un nostiprināja firmas līderpozīcijas citu līdzvērtīgu studiju vidū. Kopš 80. gadu sākuma Serdžo lielāko laika daļu veltīja administratīvajam darbam un sabiedriskajām aktivitātēm. Viņš ir bijis gan auto virsbūvju dizaina pasniedzējs, profesors Turīnas Politehniskajā institūtā, gan Eiropas parlamenta dalībnieks, kā arī OICA (Starptautiskās Automobiļu ražotāju organizācijas) prezidents. Patlaban bez saviem tiešajiem pienākumiem Serdžo Pininfarina ir divu banku valdes loceklis, kā arī ietilpst Ferrari direktoru padomē. Automobiļu vēstures pētnieku darbu sarežģī tas apstāklis, ka pēdējo divdesmit trīsdesmit gadu laikā Pininfarina studija kļuvusi stipri anonīma: netiek afišēts, vai projekta dizainu izstrādājis pats Serdžo Pininfarina, ko dēvē par 20. gadsimta Mikelandželo, vai arī kāds cits mākslinieks, piemēram, tagad jau neatkarīgie Bizarīni vai Fioravanti. Izstrādātajiem automobiļiem blakus to īstajai firmas zīmei gan tiek piestiprināts vairodziņš ar saīsinājumu PF, taču dizaina autora vietā tiek minēts mistiskais centrs Pininfarina Studi E Ricerche SPA. Protams, modernais dizains vairs nav viena cilvēka darbs, to veic komanda, taču Rietumu valstu mākslas darbiem šāda anonimitāte nav raksturīga. 70. gadu Pininfarina šedevru skaitā jāmin hrestomātiskie sporta tipa automobiļi Alfa Romeo P33, Lancia Beta Montecarlo un Gamma, Jaguar XJS, kā arī vesela Ferrari plejāde, dizaina ziņā dižākie no kuras ir Dino un 365 GT/4. 80. gados tapa sērijveida modeļi Alfa Romeo 33 SW un Lancia Thema SW (abi ar vagona tipa virsbūvēm), Peugeot 205 un 405, Alfa Romeo 164, kā arī Cadillac Allante. Interesanti, ka šo eleganto divdurvju automobili pusgatavu veda ar lidmašīnām no Detroitas uz Turīnu un atpakaļ. Garākais konveijers pasaulē... Līdzīgi notika jau pirms tam ar 1957. gada reto Cadillac Eldorado Brougham Serie 70, ko tāpat ražoja Pininfarina rūpnīcā. Starp citu, arī lepnā kabrioleta Bentley Azure (ražo no 1995. gada) virsbūve tiek izgatavota Gruljasko un pēc tam sūtīta uz Lielbritāniju. Starp 80. gadu konceptkāriem jāizceļ Pininfarina Quartz uz Audi Quattro bāzes, kura galvenais mērķis bija degvielas patēriņa samazināšana, uzlabojot aerodinamiku un samazinot auto masu. Izskata koncepcijas ziņā visai līdzīgās Pininfarina Coupe priekšdaļas dizainu vēlāk pārņēma gan Citroen, gan Honda. Uz Honda 2. formulas sacīkšu agregāta bāzes tapa futūristiskā HPX ar ground effect mašīnas apakšā. Skaista bija arī Chevrolet Corvette Indy ar izteiktu pilienveida virsbūvi bez asiem izciļņiem un kupolu divvietīgās kabīnes vietā. Toties 1989. gada Pininfarina CNR E2 koncepts jau izskatās pavāji, bez līdz šim PF mašīnās tik izplatītās erotikas. Tam konstruktoru uzdevums bija radīt normālu ģimenes sedanu, kura gaisa pretestība būtu tuva nullei (aerodinamiskās pretestības koeficients bija 0,193). CNR E2 iezīmēja 90. gadu tendenci uz ļoti netradicionāliem dizaina prototipiem ar lakonisku, taču brīžiem grūti uztveramu stilistiku. Tā sākās ar Pininfarina triptihu, kas balstījās uz senās Grieķijas filozofiju un mitoloģiju (Mythos, Chronos, Ethos) un beidzās ar nesen demonstrēto Osee, kas uzskatāms par reveransu Citroen virzienā. Pēdējā laikā Pininfarina studijai raksturīga “meklēšanās” – centieni atrast jaunus sadarbības partnerus, jo vecajiem draugiem apnicis izmantot tikai viena dizaina ateljē pakalpojumus. Vispirms tika izstrādāts mazā džipa Mitsubishi Pajero Pinin dizains, bet 1999. gadā sākās šī auto Eiropas tirgus versijas ražošana Gruljasko. Raugoties jaunattīstības autofirmu virzienā, tapa dizains korejiešu kompaktajiem miniveniem Daewoo Tacuma/Rezzo un Hyundai Matrix. Vispamācošākais gan ir Pininfarina romāns ar Ford, kas sākās ar konceptkāru Start (versija par perspektīvā Ford Probe tēmu). Visam galā Pininfarina “nospēra” no saviem konkurentiem – dizaina studijas Ghia – mazo rodsteru Ford Street Ka. Jau izlemts, ka šī Kailijas Minogas seksīgā mazauto ražošana nākamgad sāksies Pininfarina rūpnīcā, lai gan prototipa dizainu izstrādāja Ghia, kas allaž sadarbojas tieši ar Ford. Kas Pininfarina ir šobrīd? Elitārais un skaistais rodsters Ferrari 550 Barchetta Pininfarina, izlaists par godu dizaina studijas 70 gadu jubilejai? Atturīgi erotiskās plaša patēriņa sporta tipa automašīnas Peugeot 406 Coupe un Alfa Romeo GTV? Trīsvietīgais konceptkārs Pininfarina Osee ar neatkārtojamo matēti sudraboto krāsojumu? Varbūt kravas automašīnu un vilcienu projekti, ko studijas speciālisti izstrādā pasūtītājiem no malas? Supermoderna rūpnīca noņemamo jumtu izstrādei un ražošanai? Galvenokārt Pininfarina spēks ir tās filozofija: skaistiem un estētiskumu vairojošiem jābūt ne tikai augstās mākslas dizaina paraugiem, bet arī ikdienas lietošanas automobiļiem, kas tiek tiražēti lielās sērijās. Vienkārši, vai ne? Gluži tāpat kā pirms 70 gadiem... Artis Eglītis speciāli AutoInfo