Tad nu gan zibenszellis ar 129 km/h ... Sižeta sākumā jau autovadītāja saka, ka domāja, ka atļautais ātrums uz šīs šosejas esot 110 km/h. Varbūt mums uz ceļiem ir neatbilstošas ceļa zīmes?
Komentārs par "sapsihojās" gan izklausās bīstami!
Kopsavilkums:
Šodien Latvijā ātruma kontroles maratona lielākais ātrums, kas fiksēts kādam transportlīdzeklim, ir 154 kilometri stundā. Latgalē sasniegts rekords uz Daugavpils šosejas - 125 kilometri stundā, savukārt Vidzemē uz Pleskavas šosejas - 130 kilometri stundā. Vidzemē arī fiksēts gadījums, kad pieķertais ātruma pārkāpējs, kurš traucies ar 119 kilometriem stundā, vēl izrādījies iereibis. Viņam konstatēta vairāk nekā 1,5 promiles alkohola. Uz ceļa Tīnūži-Koknese savukārt šodien fiksētais ātruma rekords bijis 140 kilometri stundā.
Interesanti:
Kādu ātruma cienītāju Valsts policija šodien pieķērusi divreiz - vispirms ar ātrumu 111 kilometri stundā viņš pieķerts uz ceļa Zemgalē, taču vēlāk uz Tīnūžu ceļa viņš pieķerts vēlreiz - šoreiz ar ātrumu 124 kilometri stundā.
Ātruma kontroles maratona mērķis ir atturēt transportlīdzekļu vadītājus no pārkāpumu izdarīšanas, kas saistīti ar atļautā braukšanas ātruma ievērošanu un aicināt autovadītājus izvēlēties tādu braukšanas ātrumu, kas ir drošs pašiem un pārējiem ceļu satiksmes dalībniekiem.
Vairā par šo reidu, lasi šeit >>>
Diemžēl pēdējā laikā ir daudz avāriju ar smagām sekām.
Kas tam ir par iemeslu? Manuprāt, tie ir pārāk mazie sodi par
ātruma pārsniegšanu, kuri nedisciplinē autovadītājus un
nemotivē ievērot atļauto ātrumu. Par ātruma pārsniegšanu līdz
20 km/h ārpus apdzīvotām vietām sods ir laikam 7 eiro - tas ir
smieklīgi maz! Rezultātā autovadītāju vairākuma apziņā ir
iesēdusies *ļoti kaitīgā doma*, ka mēreni pārkāpt ātrumu,
braucot ar 100-110 km/h (tā sakot, ,,piecīša robežās" ir
normāli un nav nekas nosodāms. Vēl vairāk - daudzi autovadītāji
savā prātiņā nonāk līdz tam, ka ātrumu ievērojošus
vadītājus lamā un uzveļ viņiem vainu par avārijām. Tāda veida
komentārus var lasīt pie daudziem rakstiem interneta portālos.
Tomēr patiesībā braukšana ar 109 km/h pa šoseju, kur drīkst 90
km/h, nav maznozīmīgs, bet ir rupjš un bīstams pārkāpums.
Tādas braukšanas dēļ vadītājs pierod pie palielāka ātruma un
tad, kad tiešām veidojas bīstama situācija, nepietiekami samazina
ātrumu un riskē. Turklāt jebkuras avārijas sekas, braucot ar 109
km/h, ir daudz smagākas, nekā braucot ar 90 km/h. Ātra braukšana
izraisa vēlmi biežāk apdzīt normālos braucējus, bet, jo vairāk
apdzīšanu, jo vairāk riska. Bieži vien tie, kuri brauc ar 109
km/h, apdzen nepārredzamās vietās un apdraud citus braucējus.
Tāpēc mums ir steidzami jāmaina sabiedrības apziņa ātruma
ievērošanas jautājumā. Ar bargiem sodiem ir jāmaina sabiedrības
priekšstatus, kāds ir optimālais vēlamais ātrums braucot pa
šosejām. Lai cilvēku vairums domātu, ka ir OK braukt starp 75 un
90 km/h, bet nav pareizi braukt starp 90 un 110 km/h. Sodus
jāpalielina vairākas reizes, nepieciešams efektīvs valsts
organizētu noslēptu pārvietojamo fotoradaru tīkls, un tad
braukšanas temps pa šosejām tiks samazināts, kas aiztaupīs
daudzu cilvēku upurus.
Mani priekšlikumi par sodu apmēru: par ātruma pārsniegšanu līdz
10 km/h 100 EUR ārpus apdzīvotām vietām un 40 EUR apdzīvotās
vietās, no 10 km/h līdz 20 km/h visur 200 EUR, 20-30 km/h visur
300 EUR, 30-40 km/h visur 500 EUR, 40-50 km/h 800 EUR utt. Lielo
kravas auto ātruma ierobežojumu (80 km/h) var paaugstināt līdz 85
km/h, bet papildus visiem satiksmes dalībniekiem ieviest ātruma
ierobežojumu tumšajā diennakts laikā ar tuvajām gaismām 80
km/h. Tādā veidā mēs varētu panākt vieglo auto ierastā
šosejas ātruma samazināšanos - vieglie auto pa šosejām
masveidā brauks ar 80-90 km/h, nevis ar 90-110 km/h, un tas
daudzkārt samazinās apdzīšanas manevru, kas pēc būtības ir
bīstami, skaitu.
Pārkāpumu fiksēšanai valstij vajag nopirkt kādus 30
pārvietojamos fotoradarus, kuru atrašanās vietas katru dienu vai
vairākas reizes dienā mainīt, nekad neziņojot, kur tie
atradīsies. Fotoradarus slēpt! Izveidot Valsts policijas sastāvā
Fotoradaru ekspluatācijas nodaļu ar dedzīgu, aizrautīgu
priekšnieku, kurš plānotu katras dienas darbu un noteiktu
konkrētos punktus, kur likt fotoradarus. Mērķim nebūtu jābūt
lielāka pārkāpēju skaita fiksēšanai, bet gan fotoradaru
izvietojuma dažādībai, lai autovadītāji varētu rēķināties,
ka noslēpts fotoradars var būt jebkur. Mērķim būtu jābūt nevis
lielākai sodu iekasēšanai, bet pēc iespējas dažādākām radaru
atrašanās vietām. Katru radaru uzstādītu un pēc tam uzmanītu
viens bruņots policists. Visai radaru uzraugu brigādei (nodaļai)
būtu viens priekšnieks Rīgā, kurš plānotu fotoradaru
atrašanās vietas un laikus un dotu uzdevumus policistiem-uzraugiem.
Viņš arī caur GPS kontrolētu, ka visi viņam padotie
policisti-uzraugi uzdotajā laikā atrodas precīzi noteiktajā
vietā. Piemēram, policistam-uzraugam Uldim ar bāzes vietu
Valmierā pirmdienā tiktu dots uzdevums izbraukt uz ceļa un
uzstādīt radaru Valmieras-Dikļu šosejas 8.kilometrā, otrdien
tiktu dots uzdevums izbraukt uz Mazsalacas šoseju 3 km pirms
Vecates, trešdien doties uz Rūjienu un uzstādīt radaru 4 km aiz
tās Igaunijas virzienā. Būtu jāpanāk situācija, lai visā
valstī autovadītāji tiktu pieradināti, ka fotoradars var būt
jebkurā vietā.
Piemēram, ja radars būs tikko svaigi uzlikts šosejas posma
Smiltene-Gulbene 18.kilometrā (noslēpts neuzkrītošas
Toyota-Corolla universāla bagāžniekā), liela iespēja, ka neviens
no garāmbraucošajiem to nepamanīs, un pārkāpēji pēc pāris
nedēļām saņems bargas soda kvītis - tas, kas brauca ar 97 km/h -
100 EUR, kas brauca ar 106 km/h - 200 EUR, kas brauca ar 114 km/h - 300
EUR.
Tāpēc būtu vēlams veikt grozījumus Administratīvo pārkāpumu
kodeksā, kas pastiprinātu sodus par ātruma pārsniegšanu!