Riepas – ko nevajadzētu darīt 8

Vēl braucam ar ziemas riepām. Bet nu jau gan tas laiks ir gandrīz klāt. Pamazām gādājam un aujam citus apavus.

„Stūres kluba” viedoklis. Komentē Gunārs Brauns:

- Nevaru un negribu rādīt ar pirkstu uz kaut ko konkrētu un teikt – ņem šito. Pārāk plašs ir piedāvājums, pārāk raibs ir pieprasījums. Ja jums vajadzīgs padoms, varu vien pateikt, kādas kļūdas vasaras riepu izvēlē, manuprāt, nevajadzētu pieļaut.

Izšķērdība un skopums

Rudenī tiek teikts – ja vien maciņš ļauj, pērc pašu labāko. Lieka saķeries rezerve noderēs. Pavasarī ir mazliet citādi. Visskaļāk reklamēto, visskaistāko un arī visdārgāko šosejas riteņu potences mums faktiski un praktiski nav vajadzīgas. To maksimālā ātruma indeksi – V, W, Z (240, 270 km/h) – šajā zemītē skan visai ironiski. Mums (lielākajai daļai) pilnīgi pietiek ar divkārt lētākajām S vai T kategorijām (180, 190 km/h). Varētu pat teikt – arī tas ir par daudz. Nedrīkst taču braukt tik ātri. Tomēr jāpatur vērā, ka augsts ātruma indekss rāda ne tikai piemērotību lielam maksimālajam ātrumam, bet arī dinamiskajām slodzēm, kurām paātrinājumā, palēninājumā, asā pagriezienā pakļauts jaudīgs auto, kurš šādu ātrumu spēj sasniegt. Pat ja tas nav un netiks sasniegts. Daudzās pasaules valstīs apdrošināšanas kompānijas atsakās segt avārijas radītos zaudējumus, ja auto, kura teorētiskais maksimālais ātrums ir, piemēram, 220 km/h, bijis apriepots ar zemākas ātruma kategorijas riepām. Atkārtoju – nav svarīgi, vai šie 220 km/h faktiski bijuši, vai ne. Dinamiskam auto no garantētas drošības viedokļa pienākas tā sauktās high performance riepas. Arī vecam Ford Scorpio 2,9 V6, arī sirmam BMW M5 un citiem vairs tikai dažus tūkstošus dolāru vērtiem, bet jaunības zirgspēku simtus taču joprojām nezaudējušiem zvēriem, kuru pie mums ir diezgan daudz. Tā diemžēl Latvijā nav juridiska prasība. Bet veselā saprāta diktēts likums gan. Sevišķi ja mēdzat tīši vai netīši dzinēju un bremzes darbināt ar pilnu jaudu, ja līganais un plūstošais "rolsroisa" braukšanas stils jums svešs.

Tātad pārlieku skopoties nedrīkst. Taču – vēlreiz – lieki līst faktiski “autobāņiem” domātajos plauktos ir bezjēdzīga naudas šķiešana. Ne tikai no sākotnējās cenas, bet arī sekojošo lietošanas vērtību viedokļa. Ātrgaitas riepa savas izcilās īpašības rāda šajos lielajos ātrumos. Tu tā šeit nebrauksi. Labumus nebaudīsi. Bet saņemsi pilnībā UHP (ultra high performance) produktu ēnas puses. Lēni braucot tie ir neiesiluši un tādēļ nekomfortabli. Ja arī riepas izmēri izvēlēti ātrai gaitai un modei atbilstoši (plats, zems profils), palielinās rites pretestība, riteņa inerces moments un rezultātā – degvielas patēriņs. Izšķērdība...

Secinājums – lielākajai daļai Latvijas autobraucēju nevajadzētu skatīties uz dižo firmu vadošajiem “brendiem”. Varu ieteikt savu “kurpi” meklēt ja ne pašos apakšējos, tad vismaz vidējos katra lielā “zara” plauktos. Ja par piemēru ņemam “Continental” grupu, zelta vidusceļš būtu “Barrum”. Ja vilina “Good Year” aura, padomā, vai nepietiks ar “Sava”. Un tamlīdzīgi.

Divas jaunas – tas var būt bīstami

Taču tā gadās. Četrām riepām naudas nepietiek. Ņemu divas. Kur montēju? Uz velkošajiem riteņiem, protams. Loģiski. Bet ar iespējamiem pārsteiguma momentiem, kurus vajadzētu paredzēt.
Ja tas ir priekšējās piedziņas auto, tiks iegūta izteikta (un parasti šim auto pilnīgi neraksturīga) pārlieka pagriežamība, kuru droši vien uz sausa ceļa nemaz nemanīsiet, bet kura tepat vien būs, klusi un viltīgi noslēpusies, lai izlīstu kādā slapjā vai netīrā pagriezienā. Un – pakaļa pa priekšu...
Ja brauciet ar veco, labo klasiku (VAZ, Moskvič, Mercedes, BMW utt.) šādas taupības rezultāts būs otrāds. Sarežģītākos ceļa apstākļos parasti tik paklausīgā, precīzā stūre pēkšņi var kļūt “tukša”, bez reakcijas, un auto stums priekšu uz grāvi kā viens truls priekšpiedziņas aparāts.
Apgalvojuma ilustrācijai varam izmantot BRIDGESTONE firmas eksperimenta datus, kuri publicēti amerikāņu žurnālā AUTOMOBILE. Izmēģinājuma poligonā asfaltēts slapjš līkums tika desmit reizes veikts ar svaigi apriepotu auto. Vidējais ātrums, pie kura piloti fiksēja manāmu (vienmērīgu visu riteņu) sānslīdi, šajās provēs bija 56 mph (apmēram 90 km/h). Tad pakaļējie riteņi tika nomainīti pret tā paša modeļa un izmēra, tikpat jauniem, bet ar mākslīgi līdz 50% dziļumam nodeldētu protektoru. Tas pats auto, tie paši piloti. Ātrums 45 mph, seko pakaļējo riteņu slīde. Divos no 10 gadījumiem, pārsteigti un nemobilizējušies, vadītāji (labi vadītāji!) pat nokavē nepieciešamās korekcijas mirkli un apgriežas ar dibenu uz priekšu...
Sevišķi krasi dilums iespaido platu un zema profila riepu īpašības. Pat jaunām šīm "šaibām" (izņemot visjaunākos un dārgākos modeļus) ir grūtāk izspiest ūdens plēvīti, kura lielos ātrumos veidojas starp riepu un slapju asfaltu (akvaplanēšana). Pat jaunas tās ir non forgiving (nepiedodošas), proti, asāk, ar mazāku kavējumu un elastību reaģē gan uz pareizu un precīzu, gan kļūdainu vai aplamu pilota rīcību. Pusbrauktas – un tieši tādas deviņos no 10 gadījumiem ir uz mūsmāju ne gluži jauno, bet tāpēc ne mazāk jaudīgo bembju, meršu, citu V6, turbo, kvatro un citu zvēru pēdām – vēl jo vairāk. Atļaujos apgalvot, ka vairāk nekā pusē gadījumu, gan šādi aparāti tiek aptīti ap kokiem, krīt no tiltiem, met kūleņus pāri aizsargbarjerām un citu auto jumtiem, formulējums "iemesls – ātruma pārsniegšana" ir nepilnīgs. Precīzāk būtu – brauca ar pavecām riepām tik ātri, cik varbūt varētu ar jaunām (arī ne visām, bet par to vēlāk), šķietamās drošās saķeres "iemidzināts", kritisko brīdi nogulēja
Ziepes. Braukt jau tā var. Daudzi tā brauksim. Mācēsim, ja savu nabadzību ik solī atcerēsimies un labāk apauto ātrajās spēlēs neiesaistīsimies.

Visas vecas – vēl bīstamāk

Tā gadās. Naudas nepietiek pat divām jaunām. Braukšu ar vecām.
Nav tiesa, ka vasaru nevar veiksmīgi nobraukt ar pērnajām “ziemenēm”. Tās, protams, ir mazliet mīkstākas, vadāmībā uz sausa ceļa neprecīzākas un skaļākas. Taču patiešām nekomfortablas un nepatīkamas tās kļūst tikai lielos un pie mums aizliegtos ātrumos. Uz Itāliju augustā ar ziemas riepām tiešām nevajadzētu braukt. Bet tepat pa mājām, rātni un rāmi savu paša atlikumu mierīgi var nodeldēt līdz galam. Un krāt naudu jaunu pirkumam pirms bīstamākajiem gadalaikiem.
Malu malās pirkt un pārdot lietotas riepas – to gan vajadzētu ar likumu aizliegt, “šortos” šos plauktus slēgt. Jo – pat maz nodilusi riepa var būt veca.
DUNLOP par desmit latiem, PIRELLI par pieciem... Vēl glītas pēc skata, bez ievērojamiem defektiem. Protektors – vismaz 5 mm dziļš. Pērkam?
Riepas kalendāro vecumu iespējams noteikt pēc uzrakstiem uz tās. Uzmetam aci vietiņai pie pašas iekšējās malas, kur rakstīts, teiksim, DOT BETMHR1 406. Atmetam kā mums nevajadzīgus "betmhr1", kas identificē ražotāju, un pēdējie cipari mums rāda, ka riepa izgatavota 2006. gada 40. nedēļā. Tā ir nonākusi savā septītajā dzīves gadā. Pirmos divus (ap 30 tūkst. km) krietni kalpojusi, tad droši vien mētājusies vispirms pa Vācijas, tad Latvijas šķūņiem, kuros nav ne miņas no riepas normālai uzglabāšanai nepieciešamā un stingri noteiktā mikroklimata. Zaudējusi krietnu daļu gan karkasa, gan protektora elastības, tā, iespējams, ir vēl lietojama. Taču - kategoriski - ne jau tik ātrai, relaksētai un patīkamai braukšanai, kā jauna.