Tūlīt būsim atpakaļ savā joslā. Apdzinuši. Vai dudināsim joprojām mierīgi turpat aiz smagā... Lēmumu pieņem katrs pats.
Ar šo ieskatu vienā no „Auto akadēmijas” nodarbībām beigsim.
Pirmkārt – atbildam vienam no 2. daļas komentētājiem, kurš teica:
„Kāda jēga griezt to motoru, ja apdzenot jāievēro atļautais ātrums??? Lai no 80 pāātrinātos uz 90 nevajag zināt nekādas līknes!!!”
Nav tiesa. Pat ātruma izmaiņa par 10 – 15 km/h atkarībā no auto iespēju izmantošanas vai neizmantošanas var aizņemt pusotru sekundi vai trīs-piecas. Starpība attālumā 60 – 100 metri. Tas nav sīkums. Tā ir nevajadzīga atrašanās teritorijā, kas nav tava. Turklāt – „AA” nemāca un neaģitē pārsniegt limitus. Katrs savu braucienu vada un par sekām atbild pats. Taču „Akadēmija” neslēpj, ka uzskata limitu īslaicīgu pārkāpšanu apdzenot par Latvijas apstākļos nepieciešamu toleranci, kura diemžēl mūsu noteikumos un likumos nav atrunāta.
Un nu par stratēģiju. Attēla divās daļās redzama ļoti izplatīta nepareiza un diemžēl retāk sastopama pareiza apdzinēja rīcība. Straujais izlēciens no savas joslas (kreisā bilde) ir aplams trīskārt. 1. – pārredzamā zona maza, priekšābraucēja aizsegta. 2. – Apdzenošais izbrauc kreisajā joslā ar to pašu ātrumu, kādā kustas līderis un tikai tad sāk paātrinājumu. 3. – pastāv risks spogulī neieraudzīt krietni ātrāko (tam nospļauties par limitiem) trešo situācijas dalībnieku un nonākt konfliktā ar to. Trešā situācija pie lielām ātrumu starpībām nepieradušiem tūristiem bieži gadās uz Vācijas „bāņiem”, kur pa kreiso joslu kāds var nākt pat ar 250 km/h. Latvijā retāk, bet arī iespējams.
.jpg)
Labējā bildītē (starts no lielākas distances) ceļa pārredzamība uz priekšu labāka. Akselerācija sākta agrāk. Arī pārredzamība uz atpakaļ labāka un iebraukšana iespējamā agresora trajektorijā nav tik asa un bīstama. Brauksim šādi!
Un visbeidzot. Skaisti, ātri, droši apdzīt var un vajag iemācīties. Taču nevajadzētu gan kļūt no šīs baudas un prieka atkarīgam. Pārāk daudz mūsu ceļos ir tādu, kam šis manevrs kļuvis par pašmērķi. Kā saka – mazvērtības kompleksi un lieluma mānija sadzīvo. Nekur es neesmu pirmais. Darbā „drāž” visi, kam nav slinkums, mājās grauž sieva un neklausa bērni, bet te – es māku, es varu, es esmu pirmais, es esmu karalis, vidējais pirksts jums!
Kā no šīs kaites izsargāties? „AA” recepte vienkārša – NEKAD NEAPDZEN, JA NEGATAVOJIES BRAUKT BŪTISKI ĀTRĀK KĀ TO PAŠLAIK DARA PRIEKŠĒJAIS! Nav runa par limitiem. Runa par to, ka nav nekādas jēgas (izņemot pieminēto slimīgo tieksmju apmierināšanu) tērēt savus spēkus, aizskart kolēģa pašcieņu, ja, garām pabraucis, tu turpat viņa deguna priekšā vien maisīsies.
Šeit atkal viss ir pareizi uzrakstīts. Smiekli nāk dažreiz redzot 1.varianta apdzinējus, kā tie izlec uz sāniem ļoti plati, līdz pretējas jolas ceļa malai, it kā apdzenamais varētu no sāniem viņiem uzgāzties virsū :) Un tad tikai spiež to akelerat. pedāli, kau gan jau pirms tam vajadzēja :)