Optimisms bez kontroles 4

Labi vien ir, ka laivu maz...

Vispirms bija 200 kilometri Pierīgas ūdeņos. No Doles salas gar Buļļu salu līdz Kalnciema tiltam pār Lielupi. Un atpakaļ. Laivu ļoti maz. Zinātāji saka – vairāk esot brīvdienās. Policijas patruļa tikai viena. Buļļupē. Rezultāts – pie Katlakalna puišelis, gadi 12, bez vestes ar jaudīgu moci velk pūslī vēl divus tādus pašus. Lielupē pie Spuņciema daži „pūšļi” velcē gauži grīļīgi. Labi, ka ātrie slēpotāji no Dubultiem tik tālu nevelk...

Foto: Atis Jansons

Tad gadījās pavadīt piektdienas vakaru pie Usmas, ezera, kurš Latvijas ūdeņu hierarhijā dēvējams ja ne par karali, tad par grāfu jau nu pilnīgi noteikti. Grāfs Morics, no krieviem bēgdams, te blakus savam zirgam peldējis...

Grāfs laidās peldus. Mums arī nekas cits neatliek, jo laivu nevar dabūt. Variet iedomāties – saulrieta laikā, kad tā vien gribas uz Moricsalu kaut pa gabalu paskatīties, lielākā un modernākā kempinga darbiniece laiski paziņo – nav. Šovakar vairs nav. Ne par kādu naudu nav.

Un vispār – labi vien, ka brīvi pieejamu laivu nav. Jo, pirmkārt, lielākā daļa peldētkārās publikas ir vismaz viegli iereibusi. Otrkārt, organizētus glābšanas dienestus nemana. Treškārt, mūsu paradumi ūdens drošības jomā joprojām ir pārgalvīgi optimistiski nožēlojamā līmenī. Peldvestes mana tikai buru laivu (arī ne visu) ekipējumā – it kā no „pellas” nevarētu izkrist, it kā katrs no šiem vairumā diezgan mīkstajiem rumpjiem būtu spējīgs vēsajā ūdenī puskilometru turēties virspusē.

Pa dienu vieglajā vilnītī un pēkšņajās mainīga vēja brāzmās krietni tālāk no krasta grozījās dažas ļoti ātras motorlaivas. Aplūkoju tās binoklī, un tikai uz vienas redzēju mirdzam sarkano motora izslēgšanas drošības trosīti, bez kuras neviens zviedrs pie startera striķa neķeras. Mums nevajag, mēs esam rūdītu jūrasbraucēju tauta un baigi veikli optimisti.

Nekas cits neatliek, kā vēlreiz atkārtot vecā drauga Mika stāstu, kurš par laimi tomēr krastā pie ugunskura izskanēja.

- Oktobris. Labākais velcēšanas laiks. Motoriņš pukšķina gandrīz tukšgaitā. GPS rāda četrus kilometrus stundā, tas ir ātrums, kurā prāvais vobleris peld tieši vajadzīgajā sešu metru dziļumā. Bet mute tāda sausa. Iespraužu kātu turētājā, speru soli, otru pretim laivas priekšgalā noliktajai pārtikas somai, kāja slīd, zābaks iepinas „sečokā” un veļos. Pirmā doma ir aukstāka nekā ūdens – nevis laiva tur aizpeld, bet tava dzīve. Neviens tevi neredz, neviens tevi nesadzirdēs, līdz meldriem tu neaizpeldēsi. Sāc atvadīties...

Izglāba vāji pievilkts stūres fiksators. Laiva nedudināja taisni prom, bet meta loku. Mēģināju tajā trāpīt. Pirmo reizi nomažīju. Otrajā trāpīju jau stīvu roku uz borta un iekāros tajā. Cik skaistas nu bija saulrieta debesis!