msh rakstīja:

Nu ko, atklājam ziemas sezonu. Lai arī sniega praktiski nav, un apledojums arī praktiski nav, izdomāju ka nav īsti vērts turpināt braukt uz diviem riteņiem līdz brīdim kad pa ceļam uz darbu būs vismaz vienreiz jānoliekas, jo nav jau pagājušoais gads - pagājušoziem es centos braukt pēc iespējas vairāk uz diviem riteņiem lai iemācītos braukt uz diviem riteniem - vairs tas nav īsti saistoši

Bet tā no sākuma, kopš pēdējā posta - nepilnu mēnesi atpakaļ gadījās samocīt labo celi - beigās atkodu, kāpēc - ričuka izārdīšana, kā parasti, noveda pie nepieciešamības atkal atrast pareizo vidusass vietu, un es to nebiju uzķēris- vidusass par tuvu traumē ceļus, un tā nu tas notika... Nu neko, spēcīgi samazināju apkārtbraukāšanu, un izdomāju pie viena beidzot paprovēt pēdu siksnas. Pie pedāļiem piesietas kājas jūtami uzlaboja stabilitāti horizontālajā plaknē - pie viena lika mācīties jaunas prasmes - pirmajā Palangas braucienā ar siksnām divas reizes gadījās publiski nolikties cenšoties apstāties.

Šonedēļ izdomāju atgriezties pie trīs riteņiem, tad nu to tehniski vajadzēja izveikt, Divu riteņu pakaļas dakša vairāk kā pusgadu bija nostāvējusi vienā telpā uz skapja, tā tika izvilkta, riepas piepūstas, un pēc tam dakša tika uzlikta kopā ar grabažnieku. Grabažnieks pirmo reizi satikās ar tumbiņas plauktiņu/karoga turētāju [abi dala grabažnieka augšējos stiprinājumus] , bet pa lielam ir ok. Dakšai vajadzēja risināt divus iztrūkumus - spidometram devēju pārvietot no pakaļas riteņa uz priekšas, lai vairs nevajadzētu čakarēties ar devēja pārvietošanu, un uzlikt aizmugurē kaut ko sarkani spīdošu, bez kā uz šosejas rādīties netaisījos - attiecīgi tika sameklēti vecie lukturīši, viens no tiem salīmēts, uztaisītas jaunas stiprinājuma skavas lai tos nostiprinātu iekšpusē blakus rumbām . Pēc vairāk kā pusgada un sešarpus štukām uz diviem riteņiem no sākuma bija ļoti savādi - lai arī statiskā stabilitāte ir laba, dinamiskā stabilitāte ir slikta un pietrūkst aizmugurējās bremzes, bet nu, viens brauciens līdz Palangai un sāku pierast. Iet arī jūtami smagāk nekā ar vienu aizmugures riteni. Stabilitātes sakarā es prātoju, diez cik labāks par trīs riteņu pitonu ir parasts delta veida trīsritenis - pitona mīnusi ir tas ka kājas groza stūri līdz [ja stabilitātes rezerve uz kādu pusi ir maza, tas ir diezgan kritiski] un tas ka līkumā priekšas ritenis aiziet uz iekšmalas pusi, paraujot līdzi stabilitātes trīsstūri kurā smaguma centram jāierakstās lai neapkristu. Bet nu pa lielam pieraduma un treniņa jautājums - es biju jau aizmirsis neomulīgo sajūtu ko rada slīps ceļs, un to neomulīgo sajūtu kas rodas tad, kad var līkumā sajust ka iekšmalas ritenis atslogojas - no otras puses, pagājušoziem darbā mēdzu iebraukt uz kādiem 20 kmph, ņemot asus līkumus uz diviem riteņiem. Trīs riteņu pitona profesionāļa līmenis laikam būtu pirms līkuma ar asu rāvienu uz pretējo pusi uzraut ārmalas riteni gaisā un tad izņemt līkumu uz diviem riteņiem un ne nokrist ne atkrist procesā atpakaļ...

Trīs riteņiem ir arī vēl pāris praktiskas dabas neērtības. Ričuks nu ir par platu vienai otrai vietai. Lielākā vilšanās bija Sventājas mērkaķu tilts - tas sasodītais tilts radās esam par šauru - tas ričuks noteikti ierakstītos starp margām, ja ne vien virs tilta klāja nebūtu brusas pie kurām margas ir piestiprinātas, un starp kurām attālums ir bik par mazu. Otrs mīnuss - katram gadījumam aprīkoju ričuku ar slēdzeni - atšķirībā no divu riteņu pitonu, trīs riteņu pitonu reāli kāds pietiekami garš indivīds var aizdzīt bez īpašām prasmēm.

Sāku arī morāli nobriest beidzot uzbūvēt stiklašķiedras dubļusargus.

nomiks rakstīja: Redz, hibrīda priekšrocība ir tieši pilsētā. Ārpus pilsētas tas ir tāds pats iekšdedzes dzinēja auto kā citi, tāpēc arī degvielas patēriņš ir tieši tāds.