GB12 rakstīja: Tagad kāreiz var novērot tendenci dzīvot tādās "būdiņās" - pazīstu vairākus, kas ir mājas iegādes/būvniecības procesa sākumstadijā un kuri pasaka - nafig tos 2 stāvus. Max 100-150 kvm, 1 stāvs, 2 guļamistabas un viss... OK, ja daudz bērnu, tad vēl var saprast, bet tie bērni kādreiz aizies savās dzīvēs.
Viens paziņa mēģināja notirgot 2.5 stāvu māju Mārupē. Cena bija zem vidējās par kvm, čalis kādus 3 gadus tirgoja, ja pareizi atceros.
Jā tāda tendence ir, bet ļoti daudziem tie ir “otrie” īpašumi, jo daudzi cilvēki vairs negrib dzīvot pilsētās utt.
Savukārt lielās “vecpilis” nevienam nevajag, jo 99% tās nav energoefektīvas, un šīs ēkas visticamāks realizējuši boomeri ar saviem tā laika modes trendiem. Šķiet kādreiz arī nebija tik daudz opciju/iespēju kur smelties idejas. Šobrīd ir ļoti daudz iespēju un “uzcelt” var jebko, tikai tas maksās.
Standarta viena stāva māja ar kopējo platību ap 200m2 (dzivojamā 150-160m2) kopā ar mazu zemes pleķi 2000-3000m2 kaut kur pierRīgā pilnu apdari, labiekārtošanas darbiem būs stabili 250-300k un ari tas būs nu tā, visticamāks sūdīgā kvalitātē pie bomžu firmām. Kaut kas normāls, kir jau sākumā piesaistīti normāli inženieri un viss būvniecības process tiek kontrolēts - stabili 350-400k.
Ja ir vēlme pēc kaut kā krutāka un normāla zemesgabala tad bez 500k var pat neplānot par mājas būvniecību.
Šobrīd visam cenas ir augšā, arī “greenplace” jau savas mazās apaļās 108m2 mājiņas tirgo par kosmosu, kādu laiku atpakaļ vel bija par “studentu” cenām. Šķiet šobrīd viņi testē variantu kuru iespējams papildināt. Proti, ja esi students gribi ~70m2 hatu ar iespēju to vēlāk “palielināt” uz 200, vai vairāk m2, tad ir arī tādas opcijas.
GB12 rakstīja: Tieši tā arī to darīja un dara - iepriekšējā krīzē pelnīja uz atņemtajiem īpašumiem, dibinot meitas uzņēmumus, kuri pa lēto "nopirka" tos īpašumus un pēc tam vai nu pa lēto pārdeva sev pietuvinātajiem vai arī pēc tam pa dārgo palaida tirgū, turpinot piedzīt starpības no jau tā bankrotējušajām ģimenēm. Īpašs parazitēšanas veids bija mēģinājumi piespiest grūtībās nonākušus kredītņēmējus parakstīt vienošanās, kuras paredzēja bankas tiesības vienpusēji lauzt līgumu ik pēc diviem gadiem vai arī vienpusēji pacelt procentu likmi, ja tā konstatē, ka kredītņēmēja ienākumi samazinās. Turklāt, ja atceries, kāda bija banku kviekšana, kad valdībā uz galda nonāca dažādi priekšlikumi, kas varētu kredītņēmēju situāciju atvieglot, liekot arī bankām uzņemties atbildību par bezatbildīgo burbuļa pūšanu (dažādi uzlabojumi maksātnespējas likumā, ierobežojumi attiecībā uz tiesu izpildītājiem u.c.). Tika draudēts nekreditēt neko vispār (ko tās tāpat jau nedarīja). Protams, kā liriku nevar nepieminēt mūsu gļēvo un iztapīgo tā laika sākumā Godmaņa, pēc tam Dombrovska valdību, kas to visu pieļāva. Šoreiz notiek kaut kas līdzīgs. Tāpat tiek draudēts ar pārstāšanu kreditēt (it kā tās dikti šobrīd to darītu), pamatpakalpojumu cenu celšanu un ko tik vēl ne.
Viņi nepirka pa lēto, viņi atsavināja, kādreiz strādāju ar banku NĪ portfeļiem, daudz tādu privātmāju, dzīvokļu un komercobjektu redzēts.
Tie bija skumji laiki iepriekšējiem īpašniekiem un zelta bedre mākleriem, kad situācija atkal sāka uzlaboties.