Mūsu ceļi – bagātība un sāpe - 1.daļa 4

Viens no mediju visvairāk plucinātajiem tematiem – Latvijas ceļi. Diemžēl – kā jau tas pie mums gadās – diezgan nervozi un framentāri plucināts. Vēloties dot jums iespēju problēmas pārzināt un tad racionāli apspriest, publicējam plašāku rakstu no „Latvijas Avīzes” gadugrāmatas 2012.

Atis Jansons

Latvijas ceļi, no dienas dienā uz riteņiem ritināti, paslavēt aizmirsti, kad mērķis itin labi sasniegts, toties regulāri lamāti un pelti – kādi tad tie īsti ir? Un kādi būs, kad pie stūres sēdīsies mūsu dēli un mazdēli? Tāds šī raksta temats.

Visu mūžu galvenokārt par automobīļiem rakstījis un ceļus vienkārši pieņēmis tādus, kādi tie ir, pabāzu degunu šīs pasaules aizkulisēs un sapratu – bez profesionāliem padomdevējiem neiztikt. Tādēļ visā turpmāk teiktajā līdzās citātiem no drošiem statistikas avotiem un dokumentiem būs sarunās ar Latvijas Valsts ceļu tehnisko direktoru Valdi Laukšteinu, ilggadēju Smiltenes 8.CBR vadītāju, tagad aktīvu pensionāru (lektors, eksperts, konsultants) Juri Anitenu, biedrības „Latvijas ceļu būvētājs” valdes priekšsēdētāju Zigmāru Brunavu, „Valsts mežu” meža infrastruktūras plānošanas daļas vadītāju Jāni Bunķi un citiem profesionāļiem gūtas atziņas. Daudzviet citēšu viņu teikto, kā saka, vārds vārdā. Uzrakstīto kopumā ekspertiem rādīšu un, ja vēlēsies, viņi savu precizējošu viedokli nobeigumā paudīs.

Un nu – uz priekšu!

Vai Latvijā ir pietiekami daudz ceļu?

Valdis Laukšteins atbild zibenīgi – jā, ir pietiekami. Un citē oficiālu valdības dokumentu – „Transporta attīstības pamatnostādnes 2007. – 2013. gadam”, kurā teikts: „Latvijas autoceļu tīkla blīvums ir 1,077 km uz 1 km² ko var uzskatīt par pietiekamu, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un teritorijas lielumu.”

Pietiekami, tātad. Bet kā salīdzinājumā ar pasauli? Lūk, tabula (avots – www.nationmaster.com). Mūs mazāk interesējošas valstis izlaistas.

Mēs šajā rādītājā tiešām neizskatāmies slikti. Pārspējam Ameriku un Zviedriju. Varenā Vācija nav pat divkārt pārāka. Mikrovalstiņas neskaitās. Pārsteigums pirmajā mirklī šķiet  Ungārijas augstā vieta. Drīz to izskaidrosim (izrādīsies, ka šīs valsts ceļu tīklam ir dzaudz kopīga ar mūsējo).

Kopumā – ceļu tiešām pietiek. Jau ar to pietiek, kas mantots no padomju laikiem. Tādēļ pēdējos 20 gados daudz jauna būvēts nav. 90. gadu sākumā tika pabeigts Jelgavas apvedceļš. No 2005. līdz 2008. gadam tapa Saulkrastu apvedceļš un A12 posms Nirza – Ploski. Pašlaik tiek būvēts (finišs 2014. gadā) A12 posms ludza – Nirza un P80 posms Kranciema karjers – Krape – Koknese.

Kvantitatīvā pietiekamība un taupība ir arī nākamo gadu jaunbūvju trūcīgā saraksta iemesls. Plānota tiek vien Ķekavas apvedceļa izbūve, otrās brauktuves posmos Priedaine – Sloka un Baltezers – Saulkalne.

Kvalitatīvā struktūra

Drusku palepojamies, laiks kļūt domīgiem... Nākamā tabula (ņemta no „Valsts ceļu” mājaslapas) rāda sekojošo – tikai piektā daļa (no tās kilometru bagātības, kas ļauj labi izskatīties pirmajā tabulā) Latvijas ceļu un ielu ir ar melno segumu.

Ja salīdzinam sevi ar pasauli šādā spogulī, aina vairs nav tik optimistiska.

 Ceļi ar asfalta segumu

Varam, protams, šo absolūto skaitļu trieciena smagumu censties mazināt tos relativizējot, dalot kilometrus uz platību, uz iedzīvotāju skaitu. Tomēr – šajā rādītājā esam vāji. Pat salīdzinot ar tuvējiem kaimiņiem. Grants ceļu mums daudz. Tie gan nemaz nav tik slikti vai primitīvi, kā mēdz iztēlot reālam progresam pa priekšu aizskrējušie. Bet par to mazliet vēlāk. Asfalta maz. Un esošo būtu jāsaudzē, lai proporcija starp melniem un baltiem ceļiem vēl tālāk nepasliktinātos. Kā veicas šajā jomā?

(turpmāk vēl)

Vēl par šo tēmu lasi portālā iAuto:

• Forumā: Latvija ir daudz grants un šķembu ceļi, kā tos uzturēt!