Ne jau tikai “ātrums” 23

2015. gada februāra beigās medijos parādījās raksts ar kliedzošu virsrakstu “Kāpēc viņi nomira?”. Izrādās – raksts bija par bojāgājušajiem uz Latvijas ceļiem 2014. gadā. Tieši šajā laikā bija pirmās reizes, kad kopā ar policiju un “Latvijas Valsts ceļiem” runājām par pētījumu sākšanu un to metodiku, līdztekus tam biju sācis darbu pie iepriekšējā gada autotehnisko ekspertīžu analīzes – veicu pētījumu par tiem ceļu satiksmes negadījumu iemesliem, ko pēc pamatīgas lietas materiālu izpētes ir konstatējuši tiesu eksperti. Te izrādās, ka kāds jau pēkšņi ir veicis kaut kādu izpēti un jau zina negadījumu iemeslus, nemaz neapkopojot ekspertu pētījumu rezultātus (tobrīd es biju vienīgais, kura rīcībā bija ekspertīžu datu apkopojums).

"Izmeklēšanas un iztiesāšanas laikā konstatētais nekādā veidā neatspoguļojas CSDD un policijas statistikā"

Jāatgādina: Latvijas sistēma ir tāda, ka Ceļu policija tikai fiksē negadījumu, saskaita cietušos un bojāgājušos, nomēra intoksikācijas pakāpi tiem rumpīšiem, kas bija sēdušies pie stūres. Ja ir cietušie, tad rosina krimināllietu, nosaka ekspertīzes, sūta lietu uz prokuratūru, tā savukārt uz tiesu, tiesa tad lemj par cēloņsakarību negadījuma apstākļiem. Izmeklēšanas un iztiesāšanas laikā konstatētais nekādā veidā neatspoguļojas CSDD un policijas statistikā – pagaidām nav atpakaļejošas informācijas plūsmas.

Bet, tiklīdz biju izlasījis rakstu ar tik kliedzošo un atbildes sološo virsrakstu, tā sapratu, ka tā ir kārtējā bezpamata bļaušana un tautas zombēšana. Ļaušu jums trīs reizes minēt, kas tad, pēc raksta autoru domām, ir galvenie ceļu satiksmes negadījumu iemesli. Nu, bet protams: “Galvenie cēloņi ceļu satiksmes negadījumiem ar bojāgājušajiem cilvēkiem ir atļautā braukšanas ātruma pārsniegšana, pārgalvīga rīcība uz ceļa, tiesiskais nihilisms.” Kas to būtu domājis, pie visa vainojams ātrums… Protams, tas ir nomērāms, un visi ātrie braucēji ir sodāmi, iekasējot naudiņu valsts budžetā. Pārējie iemesli ir tādi visai izplūduši un galīgi nav nomērāmi, pat ar satiksmes noteikumiem īsti nav aprakstāmi – tieši kuri punkti ir pārkāpti.

Kādu ziņu ar šādiem rakstiem mēs sūtām sabiedrībai un it īpaši transportlīdzekļu vadītājiem? Ziņa ir visai skaidri saprotama: “Brauc lēni un neesi pārgalvīgs!” Par nihilismu daudzi vienalga nesapratīs… Pirmais iespaids – viss it kā ir kārtībā, bet prakse liecina ko citu. Analizējot autotehnisko ekspertīžu rezultātus, nākas secināt, ka lielākā daļa negadījumu ar smagām sekām rodas krustojumos – veicot kreiso pagriezienu, netiek palaists pretim braucošais vai apdzenošais transporta līdzeklis (Latvijā vēl joprojām, braucot pa galveno ceļu, ir atļauts veikt apdzīšanu krustojuma teritorijā, ja to neaizliedz
horizontālais apzīmējums uz brauktuves – apdzenošajam ir priekšroka; CSN 151. punkts (šobrīd CSN 63. punkts – red.)). Lielākā daļa šo negadījumu notiek, sadursmē iesaistītajiem pārvietojoties ar atļauto kustības ātrumu.

"Kā es varu būt vainīgs, ja es braucu lēni?"

Ap šo laiku piedalījos vairākās tiesas sēdēs kā eksperts un paklausījos iesaistīto liecības – daži no viņiem iepriekš minēto vēsti ir saklausījuši pārlieku burtiski… Daži dzirdētie citāti: “Kā es varu būt vainīgs, ja es braucu lēni?” (saka cilvēks, kas lēni un mierīgi ir veicis kreiso pagriezienu tieši priekšā pretimbraucošajam); “Es nogriezos lēni un mierīgi, visiem bija mani jāredz… Tas apdzenošais brauca par mani daudz ātrāk, tātad viņš arī ir vainīgs!”; “Es visu ceļu uzmanīgi vēroju spidometru un ne reizi nepārsniedzu ātrumu, es nekad neesmu bijis vainīgs avārijā, kā es tagad varu būt vainīgs?!”

Visiem šiem tiesas priekšā nokļuvušajiem cilvēkiem ir pilnīga pārliecība, ka visa sliktā, kas notiek uz ceļa, iemesls ir ātrums. Tas, ka jārāda pagriezieni, jāseko līdzi situācijai uz ceļa, jāskatās spoguļos, veicot kreiso pagriezienu, īpaši jāpārliecinās par kustības drošību – tas ir pazibējis garām, jo to bez mitas neskandina vadošās sejas medijos. Palasot šos tendenciozos tukšas bļaušanas rakstus, man jau sāk likties, ka visa mana 15 gadu tiesu eksperta pieredze ir nekam nederīga un mani un kolēģu veiktie pētījumi ir pilnīgi lieki – pie visa vienkārši ir vainīgs ātrums!

Apspriežot iepriekš minēto rakstu sociālajos medijos, man izvērsās neliela diskusija ar Edgaru Džeriņu (tiesās savulaik esam strīdējušies, bet šoreiz esam vienisprātis) – viņš minēja vienu interesantu argumentu: Vācijā pa auto maģistrālēm visi brauc krietni virs 100 km/h un pat krietni virs 120 km/h, neraugoties pat uz ne visai labiem laika apstākļiem. Arī uz 180 km/h zemu lidojošs auto vai motocikls nav nekāda retā parādība. Visi brauc un nesitas – Vācijā avāriju skaits ir ārkārtīgi zems. Un izrādās, ka ātrums vācu izpildījumā nemaz nav tik nāvējošs. Visu nosaka ceļa infrastruktūra, satiksmes uzraudzība un vadītāju disciplīna. Vācijā policija medī nepamatoti lēni braucošos, nevis ātri, vienotā plūsmā lidojošos. Arī mūsējie autovadītāji, nokļuvuši uz autobāņa, tā uzreiz neavarē. Vācija gan ir vispārējais ceļu infrastruktūras standarts un etalons.

2014. gadā Jaunzēlandes policija izvērsa akciju drošības uzlabošanai uz valsts autoceļiem. Viņi skaidri uz gaiši šīs akcijas ietvaros uzsvēra apstākļus, kuros jāsamazina kustības ātrums, – krustojumos, bīstamās vietās utt. Ja redzi, ka kāds mēģina izbraukt uz galvenā ceļa, piebremzē, ej nu sazini, vai viņš tevi redz, samazini ātrumu, jo cilvēki mēdz kļūdīties. Skaidrs vēstījums – vēro citus uz ceļa, pārliecinies par drošību, samazini kustības ātrumu potenciālās bīstamības situācijās.

Nemeklēsim tik tālu, paskatīsimies uz mūsu kaimiņiem lietuviešiem. Jāpiebilst gan, ka Lietuvas kopējie statistikas rādītāji nav diez ko spoži – tāpat kā pie mums liela problēma ir cietušo gājēju un velosipēdistu skaits, kā arī problēmas ar auto tehnisko stāvokli. Lietuvā ir ieguldīts salīdzinoši liels darbs krustojumu aprīkošanā – tur nav pieņemts apdzīt krustojuma teritorijā. Lietuvā tika nožogoti ceļi un krasi samazināts uzbraukumu skaits dzīvniekiem. Arī pie mums jauno Tīnūžu - Kokneses ceļu nožogoja, bet piemirsa  kādu būtisku lietu – Lietuvā ir rampas no ceļa puses, pa kurām zvēriņi var pārrāpties pāri sētai, ja kaut kā ir gadījies tomēr ieklīst starpžogu teritorijā uz ceļa. Latvijas variantā šie zvēriņi var veselu nedēļu klejot pa šoseju, meklējot izeju no šī krātiņa ar ātri skrienošiem dzelzs briesmoņiem.

"Ieradinām transportlīdzekļu vadītājus neticēt ceļazīmēm un apzīmējumiem"

Vēl viens uzskatāms piemērs, kā tiek veicināti negadījumi uz tikko rekonstruētiem ceļiem. Jelgavas pilsētā nesen bija vērienīgi darbi ceļu infrastruktūras sakārtošanai. Apsveicams pasākums, bet ar sliktu pēcgaršu un vietām iestrādātām lamatām. Iela ar nosaukumu Dobeles šoseja. Svaigs asfalts ar svaigu horizontālo apzīmējumu: pirms/aiz krustojuma ir uzvilkts 920. horizontālais apzīmējums (nepārtraukta līnija), kas pāriet 923. horizontālajā apzīmējumā (brīdina par tuvošanos nepārtrauktai līnijai), tālāk loģiski vajadzētu sekot 922. horizontālajam apzīmējumam (pārtraukta līnija), bet nē – tālāk atkal ir nepārtraukta līnija. Ko darīt legāli apdzīšanu sākušajam vadītājam? Un kā uz to reaģē tas, kuru apdzen? Šāda horizontālā apzīmējuma esamība uz brauktuves ir tieša uzprasīšanās uz negadījumu.

Tā mēs ieradinām transportlīdzekļu vadītājus neticēt ceļazīmēm un apzīmējumiem, diemžēl uz viņu rūgtās pieredzes pamata. Šāda situācija nav tikai Jelgavā, bet arī daudzās citās vietās. Šādās vietās būtu vienkārši jānovelk nepārtraukta līnija no krustojuma līdz krustojumam, nevis jāmāžojas ar mistiskām apzīmējumu kombinācijām.Tā mums iet ar drošības uzlabošanu – tādi puslēcieni vien sanāk, pasakot A, nepasakām B, nenovedam lietas līdz galam. Ja runājam par vienu no negadījumu iemesliem, ir jārunā arī par pārējiem.

Nospiedošs uzbraukumu iemesls gājējiem ir tieši pašu gājēju rīcība

Aptuveni vienādās proporcijās sadalījušies bojāgājušie gājēju un vieglo automobiļu vadītāju/pasažieru kategorijā. Lai nu kā tur būtu, gājējus pie mums lielākoties sabrauc ar atļauto kustības ātrumu – tikai kādos 10% nākas konstatēt, ka tieši pirms uzbraukuma gājējam automobiļa vadītājs ir pārsniedzis atļauto kustības ātrumu. Nospiedošs uzbraukumu iemesls gājējiem ir tieši pašu gājēju rīcība – viņi ir grūti pamanāmi, iziet uz brauktuves, nepārliecinoties par kustības drošību, nepārliecinās par to, vai automobiļa vadītājam ir tehniska iespēja apstāties līdz viņu kustības trajektorijai.

Būtiskākais pieaugums bojāgājušo skaita ziņā ir tieši vieglo automobiļu pasažieru kategorijā. Un šeit gan uzreiz jāpiebilst, ka iepriekšējais gads ir raksturīgs ar kolektīvo došanos uz viņsauli. Bija vairāki negadījumi, kuros gāja bojā 3 - 6 cilvēki uzreiz. Šos negadījumus raksturoja braukšana dzērumā, bieži vien bez tiesībām, bez tehniskās apskates utt. Kas pamudināja šos cilvēkus sēsties automobilī, kuru vada pilnā esošs idiots? Šī ir tā negadījumu kategorija, ar ko visgrūtāk cīnīties, jo nav īsti mehānisma, ar kuru būtu iespējams iedarboties uz šo tautas daļu – tāds lemingu instinkts, kolektīvā tieksme uz destrukciju. Ja cilvēkam nav cilvēcisko vērtību, ko zaudēt, tad nekādas sociālās akcijas nepalīdzēs. Citu negadījumu veidu novēršanā ir saskatāmi vairāk vai mazāk populāri risinājumi, bet šeit man nav redzams problēmas risinājums.

Tātad – kāpēc pagājušajā gadā (2014. gadā – red.) uz Latvijas autoceļiem nomira 211 cilvēki? Cilvēki mēdz kļūdīties, un šie 211 bojāgājušie tam ir apliecinājums. Gājēji izgāja uz ceļa, nedomājot par savu drošību un nerēķinoties ar pārējo satiksmes plūsmu. Kāds velosipēdists, veloakciju spārnots, mēģināja uzspiest savu priekšroku. Lielākā daļa kļūdu tika pieļautas krustojumos, tur, kur krustojas ne tikai mūsu intereses, bet arī mūsu braucamrīku kustības trajektorija. Kāds savā neprātā iesēdās pie autovadītāja, kas bija uzņēmis tiešo reisu uz elli.

Liekas, ka lielie autoražotāji jau pirms kāda laika ir sapratuši galvenos negadījumu iemeslus – vaina ir starp stūri un sēdekli. Šī autobūvētāju atskārsme spilgti atspoguļojas arī “Gada auto” pieteiktajos automobiļos. Aizvien vairāk funkciju autovadītājam tiek atņemtas vai aizvietotas – aktīvā kruīzkontrole, automātiskā bremzēšanas sistēma, gājēju atpazīšanas sistēma, ceļazīmju automātiska atpazīšana, joslu automātiska ieturēšana, aklo zonu kontrole un jau ierastā vilkmes un stabilitātes kontroles sistēma. Google ir paziņojusi, ka tuvākajā desmitgadē vispār varēšot atteikties no šofera klātbūtnes automobilī – esam ceļā uz robotizētu auto.

Mans aicinājums visiem, kas runā par satiksmes drošību, ir skatīties uz problēmu plašāk, veikt dziļāku cēloņu izpēti, nevis kliegt tikai par ātrumu. Ātrums ir jākontrolē un radari jāuzstāda. Jāuzstāda tādās vietās, kur tas ir nepieciešams un sniedz maksimālu efektivitāti. Pašreizējais radaru novietojums izskatās labs un pamatots, kas tiešām varētu sniegt kādu uzlabojumu – cerēsim, ka tā arī turpināsies.

Mans aicinājums tiem, kas pie stūres, – beidzot sākt domāt par izklaidības vai
pārgalvības iespējamām sekām!