Vai situāciju iespējams atrisināt un kā?

Mans viedoklis - normāls atrisinājums nav iespējams un to arī nesagaidīsim!!!

Kāpēc? Tāpēc ka sistēma ir tik spēcīgi sačakarēta, ka atrisinājums prasītu ļoti nepopulāru lēmumu pieņemšanu. Un kaut kāda pensiju griešana te ir tikai aisberga virsotne.

ASV ekonomikā notiek tieši tas pats kas LV. Jā, lai cik tas nebūtu dīvaini. Tur ir uzpūsti milzu burbuļi, kuri laiž ārā garu. Kāpēc ASV ekonomika vēl nav nosprāgusi? Tāpēc ka dažiem ir atļauts tas, kas citiem ne - viņi ļoti intensīvi drukā naudu.

Atrisinājums būtu ļoti stingrs finanšu tirgus regulējums; spekulatīvo un derivatīvu darījumu izmešana "aiz borta" uz gambling sfēru; parādu norakstīšana milzīgos apmēros visā pasaulē; iedzīvotāju skaita palielināšanās stingra ierobežošana.

Tas viss nozīmētu finanšu industrijas saplakšanu vismaz 3-5 reizes. Reāli - paliek tikai katra piektā no bankām un arī tad daudz mazāka, ar daudz zemākām peļņas normām. Taču kam šobrīd ir vislielākā teikšana pasaulē - tiem pašiem baņķieriem. Vai viņi tāpat vien civilizācijas gaišākas nākotnes labā sev griezīs nost resno vēderu?

pa lielam naudu drukā visi.... vismaz kopš brīža, kad atcēla zelta ekvivalentu....

kas tad pēc definīcijas ir inflācija?

un kāpēc lieto tādu terminu, kā 70procentu likums? kas tas ir? tā ir viena no metodēm, kas ļauj apmēram noteikt inflāciju (un otrādāk) arī tiem, kas skolā nav matemātiku mācījušies

metodes būtība ir tāda - paskatamies cik šodien maksā prece, paskatamies vēsturē kad prece maksāja 2 reizes mazāk, iegūstam starpību gados (X) un ieliekam elementārā formulā lai iegūtu gada inflāciju (GI)

GI=70/X

piemēram ja šodien vidējā maizes cena ir 2 reizes lielāka kā pirms 7 gadiem, tad inflācija ir 10% gadā.... un pilnīgi pouhj kas avīzēs rakstīts

p.n.

tie, kas skolā mācījās matemātiku var rēķināt pa savam - kļūda būs mazāka par 3%

Pesimists vai reālists?

Tomēr arī pievienojos viedoklim, ka savas dzīves laikā vēlamo rezultātu valstī nesasniegsim, atliek izvērtēt - dzīvot sev vai mazbērniem? Par pēdējiem runājot - kas var pateikt, kas te (un vispār uz pasaules) vēl pēc 50 gadiem būs?

Par sevi domājot, ir divi varianti - vai nu mēģināt kļūt maksimāli neatkarīgam no apkārt notiekošā (tas velk uz naturālo saimniecību), vai mēģināt emigrēt uz citurieni, "kur ir labāk" - kur valdība saprātīgāka un likumi taisnīgāki, tikai nav droši, ka tāda vieta tiešām eksistē.

Vispār ir iespējams ātrs risinājums - var sanākt kopā visi labie un likvidēt visus pārējos (sliktos), un tad kā pasakā - "viņi dzīvoja ilgi un laimīgi"!

Savulaik Andris Bērziņš uz darbu Rīgas domē brauca ar vilcienu no Ogres. Un vēl daudzi citi cienījami cilvēki izmanto vilcienu, bet te - princesa atradies!

Ko tu izdarīji???

Ārprāc!!!

Izpaudi valsts noslēpumu.

Ko statisķi un ekonomisti un finansisti darīs?

metodi jau viņi neizdomā.... viņi štuko tikai par to, kādas preces un pakalpojumus bāzt iekšā tajā apskatāmajā grozā

teorētiski, ja skatamies mobīlo telefonu sarunas minūtes izmaksas, tad latvijā pēdējo 18 gadu laikā ir tikai un vienīgi deflācija

Bet loģiski…

Katru gadu lielais vairums banku, apdrošinātāju, ražotāju, pakalpojumu sniedzēju un lielo uzņēmumu savos ikgadējos reportos raportē ka tekošais gads aizvadīts ar zaudējumiem…

Kautkādi altruisti mums te visu laiku apgrozās…

Tiem "īstenākajiem" altruistiem tagad modernāks nosaukums - nodokļu "optimizētāji".

liela dalja krediitnjeemeeji nebij, imho, jaasargaa "no sevis pasha", bet gan bija jaanodroshina normaala, stabila situaacija.

piemeers: cilveeks straadaa, sanjem kautkaadu xxx summu meenesii. jams redz cik maksaa paika meenesim, cik komyunaalie, uttp. ja nu kas - atrast jaunu darbu par liidziigu ciparu ar nav neiespeejama misija. panjem to krediitu. un peec daziem gadiem - kriize, kuiize, no darba izlido, citu darbu atrast - gandriiz neiespeejami ( interesanti, cik procenti ir reaalais bezdarba liimenis patlaban latvijaa....30%? vairaak?). cenas uz visu aug - saakot ar paiku, komunaalajiem, uttp. valsts, tipa nepricom - vinjas galvenais uzdevums ir visiem njemt kaapostu nost nodoklju veidaa - ar ko jamaa arii aktiivi nodarbojas palielinot nodokljus, jo deputaati un visi paareejie "izredzeetie" tak neies pa 300 ls "straadaat"....

banka ar ne pri delah - krainijs sanaak nabaga krediitnjeemeejs, kuram viss top atnjemts - darbs, iespeeja pelniit, iespeeja maksaat pa krediitu, un so on...

vispaar jau forshi, man patiik verdziiba saliidzinaajumaa ar muusdienu iekaartu taadi beernu sljupsti vien ir. progress ir speeciigs un aciimredzams

visi octisti ziņo, ka ir mīnusos jau defaultā....

tikai nez kāpēc tajā tirgū napārtraukti lien iekšā jaunas kompānijas

A kam pieder Gjensidige?

Kad bija Parex apdrošināšana, tad tas bija normāls kantoris. Zagļi pat neuzdrošinājās tuvoties auto ar Parex apdrošināšana vai Parex banka numuru paliktņiem. Tagad kautkāda ģerevņa, bet ar OCTAs izmaksām neskopojas.

Manuprāt, tagad (vai tuvākā laikā) varētu būt labākais laiks hipo pirkumam - ekonomika sāk mazliet atdzīvoties, bankas sāk tā piesardzīgi, bet rosīties pa hipo jomu, turklāt sākas apkures sezona. Ja ir stabili ienākumi un piķis pirmai iemaksai (nu vai arī jau visa summa iekrāta), tad tik uz priekšu! Bet varētu arī vēl kādu gadu pagaidīt - maz ticams, ka NĪ cenas atkal skries debesīs.

Ja vien nav atgadījies tas ļaunākais...

Šie paši linki pēc 2 gadiem:

www.ss.lv/...

www.ss.lv/...

www.ss.lv/...

A kas cits atliek? Neviens cits par tiem īpašumiem nedod tik daudz, lai bankas nosegtu vismaz lielāko daļu sava ieguldījuma. Reāls piemērs - vienai zināmai mājai pirms gada AB trešajā izsolē bija noteikta sākuma cena 30 kLs (novērtējums par 50 kLs), tagad tā atrodama ss.lv par 70 kLs (joprojām bankas īpašumā). Iepriekšējais īpašnieks to iegādājās (ar AB finansējumu) >100kLs. Nedomāju, ka viņš pāris gadu laikā paguva kaut pusi šīs summas atmaksāt.

Celt augšā vecus postus ir tas pats, kas klausīties beigtas cūkas atraugās!

Labrīt!

Studiju ietvaros veicu anketēšanu par inovatīvās uzņēmējdarbības attīstību Latvijā!

esiet tik laipni, aizpildiet anketu: www.zettool.lv/...

Pateicos jau iepriekš!

Tencinu!

mēģināju, neiznāca...

nepareizs links vai nesaprotama forma?

es vēl varētu ar tevi gunāriņu staipīt... rītā , vakarā...

ja ir vēlme par glāzēm diskutēt, tad atkal no 0 sākam?

varbūt kādam interesanti

Četrus gadus atpakaļ Jānis ņēma kredītu... Paņēma lielu, tā – nepajokam, simt piecdesmit štukas. A ko – visi ņēma, nu un tad arī Jānis paņēma. Vai vajadzēja? – Protams, ka vajadzēja! Visi draugi, radi un paziņas paņēmuši, sapirkušies dzīvokļus un autiņus, saslējuši jaunbūves brauca viens pie otra uz sālsmaizēm un gudri sprieda par inflāciju un algu pielikumu, cik kuram nākošmēnes pieliks. Dzīve taču manāmi gāja uz augšu un pēc gada tos kredītus neviens jau vairs nemanīs uz pieaugošās algas rēķina. Televīzijā, pa radio arī taču skandēja visu laiku „Tev vēl nav kredīta Hansabankā????”, un pēc tam – „Vilinošas atlaides Volkswagen Centrā”... Nu un kurš uz šī rēķina gribētu palikt lūzeris un autsaideris? Jānis to nebūt negribēja. Viņš vēl joprojām dzīvoja īrētā dzīvoklī, par kuru maksāja arvien pieaugošu īri, kura tuvojās viņa mēneša algas apmēram, bet draudzene visu laiku skandināja, ka nav jēgas to maksāt, ja var nopirkt paši savu dzīvokli. – „Visi cilvēki kā cilvēki, mēs tik kā tādi nabagi”, viņa regulāri vakarā gultā uzgriezusi Jānim muguru bubināja. – „Apnicis maksāt par šo ūķi tādu naudu. Un mugurā arī nav ko vilkt”...

Jānis bija mārketinga projektu bīdītājs privātfirmā. Viņa draudzene strādāja reklāmas aģentūrā. Abi pelnīja neslikti, tomēr visa nauda kaut kā ātri notērējās. Šur, tur, restorāniņi, ceļojumi, draugi, pārtika, un viss. Nekrājās un neiekrājās. Bet gribējās kaut ko savu!

Kādu dienu abi bija ciemos pie draugiem, kuri bija uz kredīta iegādājušies jaunbūvi Mārupē. Tie plīstot no lepnības un svarīguma it kā nevērīgi izrādīja māju ciemiņiem, stāstot kādu dārgu itāļu santehniku un flīzes liks vannas istabā un kādu ozolkoka parketu viesistabā. Viss likās tik milzīgs, plašs un saulains. Jānim sirdī kaut kas iedrebējās. Nē tā nebija skaudība – tā bija pārliecība, ka arī viņš taču to ir pelnījis un var!

Nākamajā dienā abi ar draudzeni viņi jau sēdēja mākleru kantorī, kur pārspīlēti sasmaržojies, smalkā uzvalkā tērpies īblis ar gejiskiem žestiem un vairākiem gredzeniem uz pirkstiem, viņiem demonstrēja katalogu ar topošajām un vēl ieplānotajām jaunbūvēm „tuvākajā Rīgas apkaimē”. Viss izklausījās tik zolīdi un viegli. Aiziet uz banku, saņemt piekrišanu kredītam, noslēgt līgumu un gaidīt, kamēr uz zelta paplātītes tiek pienesta pēc svaigas krāsas smaržojoša jaunbūvīte. – „Tikai Jums jāpasteidzas” - īblis pačukstēja. „Cenas visu laiku aug un kāpj, tāpēc zaudētāji jūs nekādā gadījumā nebūsiet! Pēc pāris gadiem Jūsu īpašuma vērtība būs pārsniegusi kredīta summu un jūs jau būsit ieguvēji.” „Un Jāņa draudzene nepacietībā trīcot, iebadīja ar pirkstu lepnas divstāvu jaunbūves projektā, kaut kur uz Siguldas pusi. Atvadoties īblis paspieda viņiem roku, iekāpa Porsche Cayene un aizdrāzās pa bruģi prom. Jānis saskatījās ar draudzeni un abi ne vārda nesakot steigšus devās uz banku. Viņus apkalpoja laipna sieviete, kura izpētījusi viņu dokumentus laipni paziņoja, ka kredītu viņi visticamāk dabūs, tikai ķīliņā vajadzētu, kādu dzīvoklīti, vai zemīti, vai arī mājiņu. Jānim bija māja. Viņa vecāku māja, ko tēvs viņam bija norakstījis. Sieviete izpētījusi novērtējuma aktu, žilbinoši uzsmaidīja ar porcelāna pilnu smaidu un paziņoja, ka viņu iesniegumu izskatīšot kredītkomisija, un viņiem tiks paziņots.

Pēc nedēļas satrauktas gaidīšanas viņiem paziņoja - Jā! Abi metās uz banku un Jānis parakstīja līgumu ieķīlājot vecāku māju. Uzreiz tika noformēts atliktais kredīta maksājums uz gadu, un patēriņa kredīts, jo ir taču jāsagatavojas un jāiekārtojas jaunajā miteklī. Patēriņa kredīta pietika pirmajai iemaksai par jaunu, mirdzošu autiņu un par vairākām draudzenes kleitām. „Pie velna – dzīvojam taču tikai vienreiz!” Pēc dažiem mēnešiem viņi jau stāvēja pie savas mājas durvīm meža ielokā, blakus vēl vairākām tādām pašām mājām ap kurām laimīgi līkņāja viņu jaunie kaimiņi. „Tā ir dzīve, es dzīvoju, Jānis domās nodvesās un sajutās ļoti, ļoti laimīgs!”

Viņi jutās kā spārnos, aicināja ciemos draugus, rīkoja ballītes lepni izvadājot viesus pa savu jauno māju. „Tas nekas, ka pelēkā apdare, visu pamazām sataisīsim tā kā paši gribam”, viņš stāstīja. „Mēs speciāli tā gribējām!” Būs ko darīt gan man, gan draudzenei. Te būs zviedru santehnika, šeit esam nolēmuši būvēt kamīnu”... Draugi atzinīgi māja ar galvu un uzņēma viņus savā barā. Te nu autsaideriem vairs nebija vietas. Te valdīja tikai naudas un svaiga jaunbūves krāsojuma smarža. Jānis pārstāja sveicināties ar saviem paziņām, kuri kā viņš iepriekš dzīvoja vienkāršu dzīvi īrētos dzīvokļos un kuri nebraukāja apkārt ar jaunām automašīnām. Tagad viņš jutās pakāpi augstāks un viņam bija jātiecas uz vēl augstākām lietām. Tagad viņam vajadzēja, lai visi par viņu zin, un visi lai viņu apskauž, viņam vajadzēja glaunas drēbes, viņam pieklājās iet uz smalkākiem restorāniem ar saviem paziņām, jo vienkārši dzīvot viņam vairs nepieklājās. Viņa draudzenei tas patika. Viņa smaidīja tik bieži kā vēl nekad, grozoties pie spoguļa savās jaunajās kleitās un kurpēs. Viņi braukāja ar jauno autiņu uz Jūrmalu, uz Lietuvu iepirkties, pie vecākiem kuri nevarēja vien nopriecāties par dēla veiksmi. Bet vakaros Jānim pirms aizmigšanas atkal drusku kņudēja pakrūtē. Viņš atcerējās ciparu, kas viņam būs jāsāk maksāt jau pavisam drīz! 643 LS mēnesī! Tā bija gandrīz visa viņa alga. Priekšniecība gan bija solījusi pirms pusgada algu pielikt, un tieši tas arī bija pamudinājis viņu uz šo soli. Bet nepielika, un vēl jo vairāk paklīda runas par finansu burbuli un iespējamo finanšu krahu banku sfērā. Un tas vairs neļāva elpot ar pilnu krūti, un dzina galvā drūmas domas – „kas notiks, ja es saslimšu vai zaudēšu darbu”?!

Tas viss beidzās strauji. Priekšnieks pasauca Jāni pie sevis un paziņoja par mārketinga daļas štatu samazināšanu. Viņš kā apdullis atgriezās mājās ar aploksnīti rokās, kurā bija viņa atlaišanas pabalsts divu mēnešalgu apmērā. Galvā viņam grozījās cipari un skaitļi, bet kā cirvis virs kakla, žmiedza viens vārds „BANKROTS”.

Viņš steigšus un drudžaini sāka rakstīt pieteikuma vēstules un sūtīt savus CV uz visām malām, bet tas bija bezcerīgi. Neatsaucās pilnīgi neviens, vai arī piedāvāja minimālo algu, kas viņam galīgi nederēja. Draudzene bija mainījusies un ar viņu vairs gandrīz nerunāja. Staigāja uzmetusi lūpu, līdz kādā dienā Jānis atgriezies no Valsts sociālās aģentūras kur bija atrādīties kā bezdarbnieks, secināja, ka viņa ir savākusi savas mantiņas un klusu notinusies. Kredīts jau bija tikai uz Jāni!

Pēc dažiem mēnešiem viņam vairāk nebija ne mājas, ne jaunā autiņa, ne arī vecāku mājas. Vecāku māja bija, taču tagad tā piederēja bankai un viņa vecāki tajā tagad bija īrnieki. Lieki runāt, ka vecāki ar viņu vairāk nerunāja.

Jaunā māja izrādījās tik nevērtīga, ka viņu nevarēja vairāk pārdot pat par piektdaļu no sākotnēji samaksātās cenas. Kāpēc viņš agrāk nepamanīja, ka tā atrodas gandrīz purvā, un apkārt nav gandrīz nekādas infrastruktūras? Vai viņš varēja paredzēt, ka automašīnas vērtība gada laikā nokritīs uz pusi. Bet banka prasīja atpakaļ savu naudu. Tās viņam vairs nebija. Visu kas bija palicis vērtīgs viņš jau bija pārdevis lombardā.

Atskanēja spalgs svilpiens, un konveijera lenta apstājās. Jānis pacēla galvu un paskatījās pulkstenī virs galvas. Tas rādīja darba laika beigas. Blakus mīņājās viņa aizvietotājs. Jānis pamāja viņam un devās uz ģērbtuvēm. Izgājis laukā no fabrikas viņš ievilka plaušās vēso Anglijas novembra gaisu un kā visi devās uz krogu. Drūmās angļu ķieģeļu mājas kā dvīņi ar savām logu un durvju ailām ņirdza, viņam ejot garām. Viņš nebija dzērājs, bet alkohols palīdzēja aizmirst, ka viņam ir atņemts kaut kas svarīgs. Vēl joprojām viņu dedzināja sajūta, ka viņš ir nežēlīgi piekrāpts un izmantots. Viņš bija atdevis visu, bet neieguva neko. Nožēlojamā izmisuma un depresijas sajūta it kā jau bija notrulinājusies. Viņš bija ieguvis jaunu īrētu dzīvokli un jaunu darbu, bet viņam vairs nebija māju un cerību, ka kādreiz viss būs labi, tikai bailes, ka vecie parādi viņu atradīs arī šeit.

Vai kāds viņam pajautās vai viņš vēlas atgriezties?

25.