aizvermuti rakstīja: Četrus gadus atpakaļ Jānis ņēma kredītu...
Vai kāds viņam pajautās vai viņš vēlas atgriezties?
Vēl vien jāpiebilst, ka Jāņa vecāki, kas tādu lohu izaudzināja, tagad gaida, lai nelatvieši nepraktiskie nekreditētie ar saviem nodokļiem viņiem pensiju samaksā.
Jā, jā - vai Jānis maz varēja iedomāties, ka šim nogriezīs algu vismaz uz pusi, + sievu vispār atlaidīs, un viņa algas pietiek tikai lai apmaksātu visus komunālos, transportu (sabiedrisko) uz un no darba, un pieticīgas pusdienas kādā lētā ēstuvē!! Vēl teiksim kamēr dzīvoja abi viņa vecāki savā dzīvoklītī vēl neko, bet te redz viens pieņemsim nomira, otrs ar savu pensiju nav spējīgs apmaksāt visus tēriņus! Viņam ne tikai nepietiek algas lai kredītu apmaksātu, bet nav par ko paēst, pliko dirsu piesegt!! Bet savs vecītis vispār uz mežu jāved!
Kas viņam palika?? Tikai savākt visu savu ģimeni un notīties no šīs banānu republikas!
Algu sistēma Latvijā jau vispār ir uhnikāla! Betonētājam maksā 1000 Ls uz rokas, aci nepamirkšķinot pat šodien, ķieģeļu pienesējam 800, darbu vadītājam 500, tai pat objektā, konstruktoram 400 kas to visu ir uzprojektējis, kvalificētam virpotājam 600, bet grāmatvedim 200!!! Unikums!!!
Ko tad brīnīties, ka daudziem ir izdevīgāk gultas klāt vai zivis fasēt Anglijā, kā šeit vergot pa nenosprāgšanas pabalstu!
i_edgars rakstīja: Jā, jā - vai Jānis maz varēja iedomāties, ka šim nogriezīs algu vismaz uz pusi, + sievu vispār atlaidīs, un viņa algas pietiek tikai lai apmaksātu visus komunālos, transportu (sabiedrisko) uz un no darba, un pieticīgas pusdienas kādā lētā ēstuvē!!
Nu to bija grūti neiedomāties, ja ir kaut mazākā sapratne par ekonomiku. Grūtāk bija saprast, kā tik ilgi melnstrādnieks var saņemt milzu naudu par ķieģeļu nēsāšanu un to, kā zviedru u.c. bankas neaptvēra, ka to naudu vienkārši nedabūs atpakaļ. Bet nu ja dzīvo mucā... Tad jau var, protams, iedomāties, ka var dzīvot labāk nekā Eiropā, tā īsti nemaz nestrādājot...
Tak vēl šodien ķieģeļu pienesējs saņem vairāk par lielāko daļu inženieru!!!
Maz ir tādu valstu, kas ļauj savam pilsonim atņemt visu, vai tā ir banka, vai kas. Bet tieši Kalvīša valdība nedarīja itin neko, lai ierobežotu burbuli un lai kaut cik necik aizsargātu pilsoni! Paskaties tos pat Anglijas likumus... pēdējo mitekli banka nekad neiegūs par kredīta nenomaksu, pie kam pēc likuma pienākas kredītbrīvnienas vai atviegloti noteikumi krīzes laikā. Bet te Latvijā var visu - atņemt pēdējo mitekli un pie reizes vecus pensionārus izlikt no mājas... jo kas ta viņiem - pat ja visu atņemot netiks segts kredīts - Tu vienalga paliksi parādā. Riska pilnīgi nekāda!! Vajag tikai raust!!
Tās bija vistīrākās lielceļa laupītāj metodes! Atņemt visu pie pirmās izdevības un vēl pateikt, ka esi parādā!
Pat 90-to gadu reketieri šitā neizrīkojās! Pēdējo viņi nekad neatņēma. P.s. pie kam paņēma mazāk nekā valsts pašreizējos nodokļos!!!
aizvermuti rakstīja: Četrus gadus atpakaļ Jānis ņēma kredītu... Paņēma lielu, tā – nepajokam, simt piecdesmit štukas. A ko – visi ņēma, nu un tad arī Jānis paņēma. Vai vajadzēja? – Protams, ka vajadzēja! Visi draugi, radi un paziņas paņēmuši, sapirkušies dzīvokļus un autiņus, saslējuši jaunbūves brauca viens pie otra uz sālsmaizēm un gudri sprieda par inflāciju un algu pielikumu, cik kuram nākošmēnes pieliks. Dzīve taču manāmi gāja uz augšu un pēc gada tos kredītus neviens jau vairs nemanīs uz pieaugošās algas rēķina. Televīzijā, pa radio arī taču skandēja visu laiku „Tev vēl nav kredīta Hansabankā????”, un pēc tam – „Vilinošas atlaides Volkswagen Centrā”... Nu un kurš uz šī rēķina gribētu palikt lūzeris un autsaideris? Jānis to nebūt negribēja. Viņš vēl joprojām dzīvoja īrētā dzīvoklī, par kuru maksāja arvien pieaugošu īri, kura tuvojās viņa mēneša algas apmēram, bet draudzene visu laiku skandināja, ka nav jēgas to maksāt, ja var nopirkt paši savu dzīvokli. – „Visi cilvēki kā cilvēki, mēs tik kā tādi nabagi”, viņa regulāri vakarā gultā uzgriezusi Jānim muguru bubināja. – „Apnicis maksāt par šo ūķi tādu naudu. Un mugurā arī nav ko vilkt”...
Jānis bija mārketinga projektu bīdītājs privātfirmā. Viņa draudzene strādāja reklāmas aģentūrā. Abi pelnīja neslikti, tomēr visa nauda kaut kā ātri notērējās. Šur, tur, restorāniņi, ceļojumi, draugi, pārtika, un viss. Nekrājās un neiekrājās. Bet gribējās kaut ko savu!
Kādu dienu abi bija ciemos pie draugiem, kuri bija uz kredīta iegādājušies jaunbūvi Mārupē. Tie plīstot no lepnības un svarīguma it kā nevērīgi izrādīja māju ciemiņiem, stāstot kādu dārgu itāļu santehniku un flīzes liks vannas istabā un kādu ozolkoka parketu viesistabā. Viss likās tik milzīgs, plašs un saulains. Jānim sirdī kaut kas iedrebējās. Nē tā nebija skaudība – tā bija pārliecība, ka arī viņš taču to ir pelnījis un var!
Nākamajā dienā abi ar draudzeni viņi jau sēdēja mākleru kantorī, kur pārspīlēti sasmaržojies, smalkā uzvalkā tērpies īblis ar gejiskiem žestiem un vairākiem gredzeniem uz pirkstiem, viņiem demonstrēja katalogu ar topošajām un vēl ieplānotajām jaunbūvēm „tuvākajā Rīgas apkaimē”. Viss izklausījās tik zolīdi un viegli. Aiziet uz banku, saņemt piekrišanu kredītam, noslēgt līgumu un gaidīt, kamēr uz zelta paplātītes tiek pienesta pēc svaigas krāsas smaržojoša jaunbūvīte. – „Tikai Jums jāpasteidzas” - īblis pačukstēja. „Cenas visu laiku aug un kāpj, tāpēc zaudētāji jūs nekādā gadījumā nebūsiet! Pēc pāris gadiem Jūsu īpašuma vērtība būs pārsniegusi kredīta summu un jūs jau būsit ieguvēji.” „Un Jāņa draudzene nepacietībā trīcot, iebadīja ar pirkstu lepnas divstāvu jaunbūves projektā, kaut kur uz Siguldas pusi. Atvadoties īblis paspieda viņiem roku, iekāpa Porsche Cayene un aizdrāzās pa bruģi prom. Jānis saskatījās ar draudzeni un abi ne vārda nesakot steigšus devās uz banku. Viņus apkalpoja laipna sieviete, kura izpētījusi viņu dokumentus laipni paziņoja, ka kredītu viņi visticamāk dabūs, tikai ķīliņā vajadzētu, kādu dzīvoklīti, vai zemīti, vai arī mājiņu. Jānim bija māja. Viņa vecāku māja, ko tēvs viņam bija norakstījis. Sieviete izpētījusi novērtējuma aktu, žilbinoši uzsmaidīja ar porcelāna pilnu smaidu un paziņoja, ka viņu iesniegumu izskatīšot kredītkomisija, un viņiem tiks paziņots.
Pēc nedēļas satrauktas gaidīšanas viņiem paziņoja - Jā! Abi metās uz banku un Jānis parakstīja līgumu ieķīlājot vecāku māju. Uzreiz tika noformēts atliktais kredīta maksājums uz gadu, un patēriņa kredīts, jo ir taču jāsagatavojas un jāiekārtojas jaunajā miteklī. Patēriņa kredīta pietika pirmajai iemaksai par jaunu, mirdzošu autiņu un par vairākām draudzenes kleitām. „Pie velna – dzīvojam taču tikai vienreiz!” Pēc dažiem mēnešiem viņi jau stāvēja pie savas mājas durvīm meža ielokā, blakus vēl vairākām tādām pašām mājām ap kurām laimīgi līkņāja viņu jaunie kaimiņi. „Tā ir dzīve, es dzīvoju, Jānis domās nodvesās un sajutās ļoti, ļoti laimīgs!”
Viņi jutās kā spārnos, aicināja ciemos draugus, rīkoja ballītes lepni izvadājot viesus pa savu jauno māju. „Tas nekas, ka pelēkā apdare, visu pamazām sataisīsim tā kā paši gribam”, viņš stāstīja. „Mēs speciāli tā gribējām!” Būs ko darīt gan man, gan draudzenei. Te būs zviedru santehnika, šeit esam nolēmuši būvēt kamīnu”... Draugi atzinīgi māja ar galvu un uzņēma viņus savā barā. Te nu autsaideriem vairs nebija vietas. Te valdīja tikai naudas un svaiga jaunbūves krāsojuma smarža. Jānis pārstāja sveicināties ar saviem paziņām, kuri kā viņš iepriekš dzīvoja vienkāršu dzīvi īrētos dzīvokļos un kuri nebraukāja apkārt ar jaunām automašīnām. Tagad viņš jutās pakāpi augstāks un viņam bija jātiecas uz vēl augstākām lietām. Tagad viņam vajadzēja, lai visi par viņu zin, un visi lai viņu apskauž, viņam vajadzēja glaunas drēbes, viņam pieklājās iet uz smalkākiem restorāniem ar saviem paziņām, jo vienkārši dzīvot viņam vairs nepieklājās. Viņa draudzenei tas patika. Viņa smaidīja tik bieži kā vēl nekad, grozoties pie spoguļa savās jaunajās kleitās un kurpēs. Viņi braukāja ar jauno autiņu uz Jūrmalu, uz Lietuvu iepirkties, pie vecākiem kuri nevarēja vien nopriecāties par dēla veiksmi. Bet vakaros Jānim pirms aizmigšanas atkal drusku kņudēja pakrūtē. Viņš atcerējās ciparu, kas viņam būs jāsāk maksāt jau pavisam drīz! 643 LS mēnesī! Tā bija gandrīz visa viņa alga. Priekšniecība gan bija solījusi pirms pusgada algu pielikt, un tieši tas arī bija pamudinājis viņu uz šo soli. Bet nepielika, un vēl jo vairāk paklīda runas par finansu burbuli un iespējamo finanšu krahu banku sfērā. Un tas vairs neļāva elpot ar pilnu krūti, un dzina galvā drūmas domas – „kas notiks, ja es saslimšu vai zaudēšu darbu”?!
Tas viss beidzās strauji. Priekšnieks pasauca Jāni pie sevis un paziņoja par mārketinga daļas štatu samazināšanu. Viņš kā apdullis atgriezās mājās ar aploksnīti rokās, kurā bija viņa atlaišanas pabalsts divu mēnešalgu apmērā. Galvā viņam grozījās cipari un skaitļi, bet kā cirvis virs kakla, žmiedza viens vārds „BANKROTS”.
Viņš steigšus un drudžaini sāka rakstīt pieteikuma vēstules un sūtīt savus CV uz visām malām, bet tas bija bezcerīgi. Neatsaucās pilnīgi neviens, vai arī piedāvāja minimālo algu, kas viņam galīgi nederēja. Draudzene bija mainījusies un ar viņu vairs gandrīz nerunāja. Staigāja uzmetusi lūpu, līdz kādā dienā Jānis atgriezies no Valsts sociālās aģentūras kur bija atrādīties kā bezdarbnieks, secināja, ka viņa ir savākusi savas mantiņas un klusu notinusies. Kredīts jau bija tikai uz Jāni!
Pēc dažiem mēnešiem viņam vairāk nebija ne mājas, ne jaunā autiņa, ne arī vecāku mājas. Vecāku māja bija, taču tagad tā piederēja bankai un viņa vecāki tajā tagad bija īrnieki. Lieki runāt, ka vecāki ar viņu vairāk nerunāja.
Jaunā māja izrādījās tik nevērtīga, ka viņu nevarēja vairāk pārdot pat par piektdaļu no sākotnēji samaksātās cenas. Kāpēc viņš agrāk nepamanīja, ka tā atrodas gandrīz purvā, un apkārt nav gandrīz nekādas infrastruktūras? Vai viņš varēja paredzēt, ka automašīnas vērtība gada laikā nokritīs uz pusi. Bet banka prasīja atpakaļ savu naudu. Tās viņam vairs nebija. Visu kas bija palicis vērtīgs viņš jau bija pārdevis lombardā.
Atskanēja spalgs svilpiens, un konveijera lenta apstājās. Jānis pacēla galvu un paskatījās pulkstenī virs galvas. Tas rādīja darba laika beigas. Blakus mīņājās viņa aizvietotājs. Jānis pamāja viņam un devās uz ģērbtuvēm. Izgājis laukā no fabrikas viņš ievilka plaušās vēso Anglijas novembra gaisu un kā visi devās uz krogu. Drūmās angļu ķieģeļu mājas kā dvīņi ar savām logu un durvju ailām ņirdza, viņam ejot garām. Viņš nebija dzērājs, bet alkohols palīdzēja aizmirst, ka viņam ir atņemts kaut kas svarīgs. Vēl joprojām viņu dedzināja sajūta, ka viņš ir nežēlīgi piekrāpts un izmantots. Viņš bija atdevis visu, bet neieguva neko. Nožēlojamā izmisuma un depresijas sajūta it kā jau bija notrulinājusies. Viņš bija ieguvis jaunu īrētu dzīvokli un jaunu darbu, bet viņam vairs nebija māju un cerību, ka kādreiz viss būs labi, tikai bailes, ka vecie parādi viņu atradīs arī šeit.
Vai kāds viņam pajautās vai viņš vēlas atgriezties?
Ja Jānis nezin, ka pastrādājot UK kādu pusgadu, tur var izeit no visām saistībām atbrīvojošu UK bankrota procedūru , kuras rezultāti (nevienma vairs neko neesi parādā) ir saistoša arī LV bankām un tiesu piedzinējiem, tad viņs ir losis kvadrātā.
aizvermuti rakstīja: Četrus gadus atpakaļ Jānis ņēma kredītu... Paņēma lielu, tā – nepajokam, simt piecdesmit štukas. A ko – visi ņēma, nu un tad arī Jānis paņēma. Vai vajadzēja? – Protams, ka vajadzēja! Visi draugi, radi un paziņas paņēmuši, sapirkušies dzīvokļus un autiņus, saslējuši jaunbūves brauca viens pie otra uz sālsmaizēm un gudri sprieda par inflāciju un algu pielikumu, cik kuram nākošmēnes pieliks. Dzīve taču manāmi gāja uz augšu un pēc gada tos kredītus neviens jau vairs nemanīs uz pieaugošās algas rēķina. Televīzijā, pa radio arī taču skandēja visu laiku „Tev vēl nav kredīta Hansabankā????”, un pēc tam – „Vilinošas atlaides Volkswagen Centrā”... Nu un kurš uz šī rēķina gribētu palikt lūzeris un autsaideris? Jānis to nebūt negribēja. Viņš vēl joprojām dzīvoja īrētā dzīvoklī, par kuru maksāja arvien pieaugošu īri, kura tuvojās viņa mēneša algas apmēram, bet draudzene visu laiku skandināja, ka nav jēgas to maksāt, ja var nopirkt paši savu dzīvokli. – „Visi cilvēki kā cilvēki, mēs tik kā tādi nabagi”, viņa regulāri vakarā gultā uzgriezusi Jānim muguru bubināja. – „Apnicis maksāt par šo ūķi tādu naudu. Un mugurā arī nav ko vilkt”...
Jānis bija mārketinga projektu bīdītājs privātfirmā. Viņa draudzene strādāja reklāmas aģentūrā. Abi pelnīja neslikti, tomēr visa nauda kaut kā ātri notērējās. Šur, tur, restorāniņi, ceļojumi, draugi, pārtika, un viss. Nekrājās un neiekrājās. Bet gribējās kaut ko savu!
Kādu dienu abi bija ciemos pie draugiem, kuri bija uz kredīta iegādājušies jaunbūvi Mārupē. Tie plīstot no lepnības un svarīguma it kā nevērīgi izrādīja māju ciemiņiem, stāstot kādu dārgu itāļu santehniku un flīzes liks vannas istabā un kādu ozolkoka parketu viesistabā. Viss likās tik milzīgs, plašs un saulains. Jānim sirdī kaut kas iedrebējās. Nē tā nebija skaudība – tā bija pārliecība, ka arī viņš taču to ir pelnījis un var!
Nākamajā dienā abi ar draudzeni viņi jau sēdēja mākleru kantorī, kur pārspīlēti sasmaržojies, smalkā uzvalkā tērpies īblis ar gejiskiem žestiem un vairākiem gredzeniem uz pirkstiem, viņiem demonstrēja katalogu ar topošajām un vēl ieplānotajām jaunbūvēm „tuvākajā Rīgas apkaimē”. Viss izklausījās tik zolīdi un viegli. Aiziet uz banku, saņemt piekrišanu kredītam, noslēgt līgumu un gaidīt, kamēr uz zelta paplātītes tiek pienesta pēc svaigas krāsas smaržojoša jaunbūvīte. – „Tikai Jums jāpasteidzas” - īblis pačukstēja. „Cenas visu laiku aug un kāpj, tāpēc zaudētāji jūs nekādā gadījumā nebūsiet! Pēc pāris gadiem Jūsu īpašuma vērtība būs pārsniegusi kredīta summu un jūs jau būsit ieguvēji.” „Un Jāņa draudzene nepacietībā trīcot, iebadīja ar pirkstu lepnas divstāvu jaunbūves projektā, kaut kur uz Siguldas pusi. Atvadoties īblis paspieda viņiem roku, iekāpa Porsche Cayene un aizdrāzās pa bruģi prom. Jānis saskatījās ar draudzeni un abi ne vārda nesakot steigšus devās uz banku. Viņus apkalpoja laipna sieviete, kura izpētījusi viņu dokumentus laipni paziņoja, ka kredītu viņi visticamāk dabūs, tikai ķīliņā vajadzētu, kādu dzīvoklīti, vai zemīti, vai arī mājiņu. Jānim bija māja. Viņa vecāku māja, ko tēvs viņam bija norakstījis. Sieviete izpētījusi novērtējuma aktu, žilbinoši uzsmaidīja ar porcelāna pilnu smaidu un paziņoja, ka viņu iesniegumu izskatīšot kredītkomisija, un viņiem tiks paziņots.
Pēc nedēļas satrauktas gaidīšanas viņiem paziņoja - Jā! Abi metās uz banku un Jānis parakstīja līgumu ieķīlājot vecāku māju. Uzreiz tika noformēts atliktais kredīta maksājums uz gadu, un patēriņa kredīts, jo ir taču jāsagatavojas un jāiekārtojas jaunajā miteklī. Patēriņa kredīta pietika pirmajai iemaksai par jaunu, mirdzošu autiņu un par vairākām draudzenes kleitām. „Pie velna – dzīvojam taču tikai vienreiz!” Pēc dažiem mēnešiem viņi jau stāvēja pie savas mājas durvīm meža ielokā, blakus vēl vairākām tādām pašām mājām ap kurām laimīgi līkņāja viņu jaunie kaimiņi. „Tā ir dzīve, es dzīvoju, Jānis domās nodvesās un sajutās ļoti, ļoti laimīgs!”
Viņi jutās kā spārnos, aicināja ciemos draugus, rīkoja ballītes lepni izvadājot viesus pa savu jauno māju. „Tas nekas, ka pelēkā apdare, visu pamazām sataisīsim tā kā paši gribam”, viņš stāstīja. „Mēs speciāli tā gribējām!” Būs ko darīt gan man, gan draudzenei. Te būs zviedru santehnika, šeit esam nolēmuši būvēt kamīnu”... Draugi atzinīgi māja ar galvu un uzņēma viņus savā barā. Te nu autsaideriem vairs nebija vietas. Te valdīja tikai naudas un svaiga jaunbūves krāsojuma smarža. Jānis pārstāja sveicināties ar saviem paziņām, kuri kā viņš iepriekš dzīvoja vienkāršu dzīvi īrētos dzīvokļos un kuri nebraukāja apkārt ar jaunām automašīnām. Tagad viņš jutās pakāpi augstāks un viņam bija jātiecas uz vēl augstākām lietām. Tagad viņam vajadzēja, lai visi par viņu zin, un visi lai viņu apskauž, viņam vajadzēja glaunas drēbes, viņam pieklājās iet uz smalkākiem restorāniem ar saviem paziņām, jo vienkārši dzīvot viņam vairs nepieklājās. Viņa draudzenei tas patika. Viņa smaidīja tik bieži kā vēl nekad, grozoties pie spoguļa savās jaunajās kleitās un kurpēs. Viņi braukāja ar jauno autiņu uz Jūrmalu, uz Lietuvu iepirkties, pie vecākiem kuri nevarēja vien nopriecāties par dēla veiksmi. Bet vakaros Jānim pirms aizmigšanas atkal drusku kņudēja pakrūtē. Viņš atcerējās ciparu, kas viņam būs jāsāk maksāt jau pavisam drīz! 643 LS mēnesī! Tā bija gandrīz visa viņa alga. Priekšniecība gan bija solījusi pirms pusgada algu pielikt, un tieši tas arī bija pamudinājis viņu uz šo soli. Bet nepielika, un vēl jo vairāk paklīda runas par finansu burbuli un iespējamo finanšu krahu banku sfērā. Un tas vairs neļāva elpot ar pilnu krūti, un dzina galvā drūmas domas – „kas notiks, ja es saslimšu vai zaudēšu darbu”?!
Tas viss beidzās strauji. Priekšnieks pasauca Jāni pie sevis un paziņoja par mārketinga daļas štatu samazināšanu. Viņš kā apdullis atgriezās mājās ar aploksnīti rokās, kurā bija viņa atlaišanas pabalsts divu mēnešalgu apmērā. Galvā viņam grozījās cipari un skaitļi, bet kā cirvis virs kakla, žmiedza viens vārds „BANKROTS”.
Viņš steigšus un drudžaini sāka rakstīt pieteikuma vēstules un sūtīt savus CV uz visām malām, bet tas bija bezcerīgi. Neatsaucās pilnīgi neviens, vai arī piedāvāja minimālo algu, kas viņam galīgi nederēja. Draudzene bija mainījusies un ar viņu vairs gandrīz nerunāja. Staigāja uzmetusi lūpu, līdz kādā dienā Jānis atgriezies no Valsts sociālās aģentūras kur bija atrādīties kā bezdarbnieks, secināja, ka viņa ir savākusi savas mantiņas un klusu notinusies. Kredīts jau bija tikai uz Jāni!
Pēc dažiem mēnešiem viņam vairāk nebija ne mājas, ne jaunā autiņa, ne arī vecāku mājas. Vecāku māja bija, taču tagad tā piederēja bankai un viņa vecāki tajā tagad bija īrnieki. Lieki runāt, ka vecāki ar viņu vairāk nerunāja.
Jaunā māja izrādījās tik nevērtīga, ka viņu nevarēja vairāk pārdot pat par piektdaļu no sākotnēji samaksātās cenas. Kāpēc viņš agrāk nepamanīja, ka tā atrodas gandrīz purvā, un apkārt nav gandrīz nekādas infrastruktūras? Vai viņš varēja paredzēt, ka automašīnas vērtība gada laikā nokritīs uz pusi. Bet banka prasīja atpakaļ savu naudu. Tās viņam vairs nebija. Visu kas bija palicis vērtīgs viņš jau bija pārdevis lombardā.
Atskanēja spalgs svilpiens, un konveijera lenta apstājās. Jānis pacēla galvu un paskatījās pulkstenī virs galvas. Tas rādīja darba laika beigas. Blakus mīņājās viņa aizvietotājs. Jānis pamāja viņam un devās uz ģērbtuvēm. Izgājis laukā no fabrikas viņš ievilka plaušās vēso Anglijas novembra gaisu un kā visi devās uz krogu. Drūmās angļu ķieģeļu mājas kā dvīņi ar savām logu un durvju ailām ņirdza, viņam ejot garām. Viņš nebija dzērājs, bet alkohols palīdzēja aizmirst, ka viņam ir atņemts kaut kas svarīgs. Vēl joprojām viņu dedzināja sajūta, ka viņš ir nežēlīgi piekrāpts un izmantots. Viņš bija atdevis visu, bet neieguva neko. Nožēlojamā izmisuma un depresijas sajūta it kā jau bija notrulinājusies. Viņš bija ieguvis jaunu īrētu dzīvokli un jaunu darbu, bet viņam vairs nebija māju un cerību, ka kādreiz viss būs labi, tikai bailes, ka vecie parādi viņu atradīs arī šeit.
Vai kāds viņam pajautās vai viņš vēlas atgriezties?
Skumji, bet kaut kur dzirdēta realitāte! Bet tas bija lielāko ties ar tiem kam iepriekš nekas nebija un struji gribēja dzīvot labi. Tie paši ķieģeļu pienesēji pa 1000lvl.
Vispār "treknie gadi" bija apbrīnas vērts laiks (nu vismaz man kā skatītājam no malas, kam tas viss jau pašā saknē likās nereāls, smieklīgs un uzpūsts).
Būdams būzinženieris, staigāju uz visādām dzīvokļu/māju/ēku apskatēm, klausījos tos "batonus" , ko pārdevēji/mākleri "sprauda" ausīs pircējiem (bieži bija jācenšas nesākt smieties pilnā balsī). Gandrīz visus pircējus centos atrunāt... Neviens gan neklausīja 20+ gadīgu ķedās gērbtu garmaitu hipsteru, kurš turklāt braukāja ar 20 gadīgu mazdu un lietoja apbružātu 3110 nokiju.
Trekno gadu pluss - es pats par dzīvokļa pirmās iemaksas cenu iepirku ļoti labu zemesgabalu labā vietā (sen jau kā izmaksāts).jā- tik ļoti liela bija ažiotāža un cenu ikmēneša pieaugums dzīvokļiem, ka cilvēks pat par pusbaltu velti pārdeva zemi lai steidzami dabūtu pirmo iemaksu un tiktu pie kārotā sapņa -dzīvošanas tik "prestižājā" un centram tuvajā rajonā ar ērto satiksmi - Purvciemā 
Šādus stāstus es esmu noklausījiem droši sakot simtiem!!
Kad Latvijas ārēs (izņemot Rīgu) masveidā likvidēja rūpniecību, pat vesela puse iedzīvotāju devās laimi (kaut kādu darbu) meklēt uz Rīgu. Tie kas 90-tajos bija strādājuši Maskavā arī devās uz Rīgu. Lai tur dzīvotu ir jāīrē kaut kāda apdzīvojamā platība. Ar katru mēnesi īre palika dārgāka, līdz viss lielais bars nosprieda, ka maksāt pasakainās īresnaudas ir tik pat dārgi, kā par kredītu bankai!! Tie kuri paņēma kredītus pirmie, tie vēl jau ir spējīgi kaut ko samaksāt, lai nebūtu jābrauc prom. Bet tie kas saņēmās kredītus pašā burbuļa plaukumā, tiem visiem kā vienam jau sen ir dzīvokļi atņemti! UN sen visi ir kaut kur Eiropas rietumkrasta tuvumā. Tādus kas sapirka Krutus vāģus es zinu tikai vienu - pārējie pēc būtības pat netaisījās dzīvot dikti virs vidējā līmeņa.
Tātad cilvēkiem sākumā tika atņemta iespēja strādāt savā dzimtajā pusē, tad tika ievilināti banku sistēma, un nu lielākā daļa ir praktiski izsūtīti no valsts!
KUR te ir šo cilvēku vaina??? Tā ka tiem gribējās ēst?? tā ka tiem gribējās kaut cik necik dzīvot??
Manā pilsētelē ir padaudz daudzdzīvokļu māju atstātu - pilnīgi tukšu. Un ne jau neuzceltu, bet atstātu! Pašā pilsēteles centrā uz galvenās ielas, pie visām komunikācijā ir lērums atstātu privātmāju, dažas jau ir sabrukušas. Pārdot nav iespējams ne dzīvokli, ne māju - ne vienam nav vajadzīgs, jo tā pat saprātīga darba nav pilnīgi nekāda.
Šāds skats ir pilnīgi pa visu Latviju. Vienīgie izņēmumi ir Rīga, Ventspils un Valmiera. Mazāk izteikts ir pierīgā, jo tur kaut teorētiski var aizbraukt katru dienu uz darbu Rīgā. Ja nobrauc no asfalta kādi 2 km, tad vispār skats ir pilnīgi tāds pat kā Pleskavas apgabalā pēc kara!!
Tas saucas evolūcija.
i_edgars rakstīja:
KUR te ir šo cilvēku vaina??? Tā ka tiem gribējās ēst?? tā ka tiem gribējās kaut cik necik dzīvot??
Ēst? Vai tomēr iepirkties lielveikalā un rīt čipsus? Cik necik dzīvot? Vai tomēr būt uzreiz Eiropā un netpalikt no vāciešiem?
Jā, nešaubīgi ir vainīgi arī tie, kam zināšanu pietika, bet pieļāva šadu situāciju. Tomēr ar varu neviens netika piespiests kādu kredītu paņemt.
Ja vadība būtu darījusi to, ko vajadzēja, tieši šie tagad nabaga apbižotie būtu pirmie bļāvēji, ka viņiem neļauj dzīvot.
Un nevajadzēja jau nemaz tik daudz. Attiecībā uz NĪ - neļaut dalīt ēku - t.i. īpašumā var būt tikai māja (nevis dzīvoklis) un noteikt bankām, ka hipokredīta vienīgais nodrošinājums drīkst būt pats objekts - nekādu papildus garantiju vai paliekošu saistību.
Par valsts budžetu - neuzņemties nekādas PSRS saistības un sociālo budžetu veidot no 0. Skarbi tad, bet tagad pensijas jau būtu normālas. Eksportam atcelt uzņēmuma ienākuma nodokli - nu jā, Eiropai tas ļoti nepatiktu... Un kontrolētu Lata devalvāciju - kā loti veiksmīgi izdarīja poļi.
Šādā situācijā nekāds burbuis nebūtu varējis rasties, bet par "ēst" un "cik necik dzīvot" nāktos tomēr pacīnīties, nevis iedomāties, ka zviedru pensionāru naudu var ņemt bezgalīgi.
Šeit pa lielam jāpiekrīt i_edgaram.
Nav ko tik ļoti vainot kredītņēmējus. Bankas un valsts visā šajā tomēr ir vairāk atbildīgas. Var jau kratīt ar pirkstu, pārgudri vainot pašus vai pat viņu vecākus, bet situāciju jau tas nemainīs.
Te tiek piesaukti ķieģeļu nesēji. A kas tur tik slikts, ka ķieģeļu nesējs paņem dzīvokli, ja to var atļauties? Viņam taču nav jābūt baigai sajēgai ekonomikā, viņš dara savu darbu - nes ķieģeļus, ekonomisti dara savu. Bet visu laiku jau tika potēts, ka būs tikai labāk. Bet bankas par lielām naudām algo kredītrisku analītiķus ar maģistra grādiem, kuriem jau nu 3006.-2007. gadā vajadzēja nojaust, ka tas, kas notiek, nav uz labu. Bet, nu OK, bankas grib nopelnīt un aizrijās savā alkatībā, arī viņu virzienā mest lielākos akmeņus būtu nekorekti. Manuprāt, vislielākā atbildība šajā ziņā būtu jāuzņemas valstij un fuktukam, kuri nedarīja pilnīgi neko, lai to marasmu apturētu. Vienkārši vajadzēja nedaudz šo to pielabot likumdošanā un liela daļa cilvēku šobrīd neatrastos tādā pakaļā un arī bankām būtu mazāki zaudējumi.
Pirmkārt, vajadzēja ierobežot spekulācijas ar NĪ (protams, ka to gan nedarīja, jo spekulēja arī 100 gudrākajiem pietuvināti cilvēki);
Otrkārt, vajadzēja jau laicīgi veikt pasākumus, kas ierobežotu kredītu pieejamību tiem, kas algas saņem aploksnēs.
Treškārt, vajadzēja likumos iestrādāt arī nopietnāku banku atbildību - nolikto atslēgu principu, kas būtu piespiedis bankas rūpīgāk izvērtēt risku un kam to kredītu vispār piešķirt;
Es nepiekrītu tam, kā daudzi uzskata, ka bankām tie dzīvokļi būtu jādāvina. Skaidrs, ka, ja nespēj maksāt, tad jāmeklē lētāks miteklis, ko var atļauties, bet nedrīkst būt pieļaujama situācija, ka cilvēks vēl pēc tam paliek par bankas vergu.
Starp citu, šobrīd tā situācija vairāk vai mazāk ir atrisināta. Jau gadu ir spēkā jaunais maksātnespējas likums, kas ļauj 2-4 gadu laikā atbrīvoties no tām astēm.
Seene rakstīja:
i_edgars rakstīja:
KUR te ir šo cilvēku vaina??? Tā ka tiem gribējās ēst?? tā ka tiem gribējās kaut cik necik dzīvot??
Ēst? Vai tomēr iepirkties lielveikalā un rīt čipsus? Cik necik dzīvot? Vai tomēr būt uzreiz Eiropā un netpalikt no vāciešiem?
Jā, nešaubīgi ir vainīgi arī tie, kam zināšanu pietika, bet pieļāva šadu situāciju. Tomēr ar varu neviens netika piespiests kādu kredītu paņemt.
Ja vadība būtu darījusi to, ko vajadzēja, tieši šie tagad nabaga apbižotie būtu pirmie bļāvēji, ka viņiem neļauj dzīvot.
Un nevajadzēja jau nemaz tik daudz. Attiecībā uz NĪ - neļaut dalīt ēku - t.i. īpašumā var būt tikai māja (nevis dzīvoklis) un noteikt bankām, ka hipokredīta vienīgais nodrošinājums drīkst būt pats objekts - nekādu papildus garantiju vai paliekošu saistību.
Par valsts budžetu - neuzņemties nekādas PSRS saistības un sociālo budžetu veidot no 0. Skarbi tad, bet tagad pensijas jau būtu normālas. Eksportam atcelt uzņēmuma ienākuma nodokli - nu jā, Eiropai tas ļoti nepatiktu... Un kontrolētu Lata devalvāciju - kā loti veiksmīgi izdarīja poļi.
Šādā situācijā nekāds burbuis nebūtu varējis rasties, bet par "ēst" un "cik necik dzīvot" nāktos tomēr pacīnīties, nevis iedomāties, ka zviedru pensionāru naudu var ņemt bezgalīgi.
Nezinu kā tu, bet daudzi ir auguši ļoti trūcīgās ģimenēs un nav nekāds ūber grēks, ka cilvēks grib arī normāli padzīvot un nodrošināt normālus dzīves apstākļus saviem augošajiem bērniem. Un savs dzīvoklis vai normāla ģimenes māja, vai normāls jauns-mazlietots kompak.vidējās klases auto un otrs mazās klases 4-6 cilvēku ģimenei jau nu tomēr nav nekādas ūberekstras, bet normāli sadzīves apstākļi. Tās ir lietas, kuras tomēr ir pelnījis katrs, kurš godīgi dara savu darbu un audzina savus bērnus par krietniem valsts patriotiem.
Seene rakstīja:
Ja vadība būtu darījusi to, ko vajadzēja, tieši šie tagad nabaga apbižotie būtu pirmie bļāvēji, ka viņiem neļauj dzīvot.
Protams... Bet vai tu bērnībā neprotestēji, kad vecāki tevi spieda mācīties vai iet uz skolu... nu, kaut vai istabu sakārtot vai zupu ēst?
GB12 rakstīja:
Seene rakstīja:
i_edgars rakstīja:
KUR te ir šo cilvēku vaina??? Tā ka tiem gribējās ēst?? tā ka tiem gribējās kaut cik necik dzīvot??
Ēst? Vai tomēr iepirkties lielveikalā un rīt čipsus? Cik necik dzīvot? Vai tomēr būt uzreiz Eiropā un netpalikt no vāciešiem?
Jā, nešaubīgi ir vainīgi arī tie, kam zināšanu pietika, bet pieļāva šadu situāciju. Tomēr ar varu neviens netika piespiests kādu kredītu paņemt.
Ja vadība būtu darījusi to, ko vajadzēja, tieši šie tagad nabaga apbižotie būtu pirmie bļāvēji, ka viņiem neļauj dzīvot.
Un nevajadzēja jau nemaz tik daudz. Attiecībā uz NĪ - neļaut dalīt ēku - t.i. īpašumā var būt tikai māja (nevis dzīvoklis) un noteikt bankām, ka hipokredīta vienīgais nodrošinājums drīkst būt pats objekts - nekādu papildus garantiju vai paliekošu saistību.
Par valsts budžetu - neuzņemties nekādas PSRS saistības un sociālo budžetu veidot no 0. Skarbi tad, bet tagad pensijas jau būtu normālas. Eksportam atcelt uzņēmuma ienākuma nodokli - nu jā, Eiropai tas ļoti nepatiktu... Un kontrolētu Lata devalvāciju - kā loti veiksmīgi izdarīja poļi.
Šādā situācijā nekāds burbuis nebūtu varējis rasties, bet par "ēst" un "cik necik dzīvot" nāktos tomēr pacīnīties, nevis iedomāties, ka zviedru pensionāru naudu var ņemt bezgalīgi.
Nezinu kā tu, bet daudzi ir auguši ļoti trūcīgās ģimenēs un nav nekāds ūber grēks, ka cilvēks grib arī normāli padzīvot un nodrošināt normālus dzīves apstākļus saviem augošajiem bērniem. Un savs dzīvoklis vai normāla ģimenes māja, vai normāls jauns-mazlietots kompak.vidējās klases auto un otrs mazās klases 4-6 cilvēku ģimenei jau nu tomēr nav nekādas ūberekstras, bet normāli sadzīves apstākļi. Tās ir lietas, kuras tomēr ir pelnījis katrs, kurš godīgi dara savu darbu un audzina savus bērnus par krietniem valsts patriotiem.
Neko viņš nav pelnījis. Pelnījis viņš ir tik, cik ar savu darbu ir izdarījis... Īpašumu un bērnu daudzumam nav jādod nekādu privilēģiju!
GB12 rakstīja:
Nezinu kā tu, bet daudzi ir auguši ļoti trūcīgās ģimenēs un nav nekāds ūber grēks, ka cilvēks grib arī normāli padzīvot un nodrošināt normālus dzīves apstākļus saviem augošajiem bērniem.
Man bija tas gods piedzimt neīstajā laikā! No PSRS es neko nebiju saņēmis - ne dzīvokli, ne mašīnu, ne putjovku... Laikam tiem kas nav partijā nekas nepienākas. Bērni izauga guļot uz izstiepjamā krēsla! Pilnīgi neko ne es, ne sieva, ne mani bērni no treknajiem gadiem nav redzējuši. paldies dievam, ka es biju kā galvotājs, lai bērni var iegūt izglītību un kaut kādi kredīti mājokļa iegādei man nesanāca.
Un ko - man visu atlikušo mūžu jādzīvo kaut kādā hruščovkā ar caurstaigājamām istabām?? Es ar var būt gribu kaut reizi mūžā justies kā cilvēks!
Un tad te vēl visādi prāto, ka šis ir dzīves apbižots. Jā - dzīves apbižots jau trešajā paaudzē un redzu, ka arī ceturtajā! Pie kam tie kas apbižoja nebija nedz krievi, vai vācieši, nedz komunisti, nedz fašisti, bet gan savi tautieši!!!
Tad vēl brīnās kā tā... vācu armiju latvieši ar puķēm sagaidīja!! Es ar sagaidīšu ar puķēm jebkuru, kas zagļu varzu un šos noziedzīgos grupējumus ietupinās vai vēl labāk pieliks pie sienas!
i_edgars rakstīja: Algu sistēma Latvijā jau vispār ir uhnikāla! Betonētājam maksā 1000 Ls uz rokas, aci nepamirkšķinot pat šodien, ķieģeļu pienesējam 800, darbu vadītājam 500, tai pat objektā, konstruktoram 400 kas to visu ir uzprojektējis, kvalificētam virpotājam 600, bet grāmatvedim 200!!! Unikums!!!
Ko tad brīnīties, ka daudziem ir izdevīgāk gultas klāt vai zivis fasēt Anglijā, kā šeit vergot pa nenosprāgšanas pabalstu!
Ko lai saka - sūdīgs tu esi konstruktors!!! Mūsdienās konstruktori (projektētāji) ir labāk atalgotie uzreiz aiz firmas šefa, ja kas...
pateikšu vēl vairāk - no man tuvu cilvēku loka ir jau 2 ģimenes, kas pameta savu biznesu (ar kuru nodarbojās vairāk kā 10 gadi) un aiztinās no šīs valsts. Strādā par faktiski kājslauķiem - melno darbu, bet ir priecīgi, ka nav jāskatās makā vai izvilks līdz nākamajai algai ja nopirks pakai šo vai to. Mierīgi uztur savas Latvijā atstātās mājas ar vecvecākiem sargu lomā.
Arī laikam nevietā bija dzimuši - ne Rīgā....
Vēl jau ir viens milzīgs neatklāts noslēpums!!!
Burbuļa laikā tas ķieģeļu pienesējs Latvijā tā pat saņēma vismaz 2 reizes mazāku algu kā teiksim Norvēģijā! Pasakiet cik daudz cilvēku bija kas domāja ka algas neaugs - jo mēs tak esam EU!! Pēc pievienošanās EU Portugālē, Spānijā algas krasi uzleca augšā. Kur tam ķieģeļu pienesējam bija iedomāties, ka šim algu nomazinās vismaz uz pusi. Es zinu tādus kam algu nomazināja par 75%! Bet augšgals sev uz papīra labākajā gadījumā samazināja par 10 - 15%.
Tās valstis kas taisīja devalvāciju lika zaudēt visiem vienādi (ar retiem izņēmuniem). Faktiski Baltkrievijas 50% devalvācija vēr ir dikti maigāka, kā lielam vairumam Latvijas iedzīvotāju!
Gauss rakstīja: Ko lai saka - sūdīgs tu esi konstruktors!!! Mūsdienās konstruktori (projektētāji) ir labāk atalgotie uzreiz aiz firmas šefa, ja kas...
Parādi kurā vietā??? Visos darba sludinājumos es redzu 400 - 500 Ls! UN reāli nonākot līdz sarunai, vairāk netaisās maksāt!
Ah ja... pardon - tornīšmāju projektētājus (konstruktorus) protams, ka elite atalgo diezgan labi!
i_edgars rakstīja:
Gauss rakstīja: Ko lai saka - sūdīgs tu esi konstruktors!!! Mūsdienās konstruktori (projektētāji) ir labāk atalgotie uzreiz aiz firmas šefa, ja kas...
Parādi kurā vietā??? Visos darba sludinājumos es redzu 400 - 500 Ls! UN reāli nonākot līdz sarunai, vairāk netaisās maksāt!
Normāls atalgojums konstruktoram (projektētējam) ir 5 - 10% no tāmes.
i_edgars rakstīja: Vēl jau ir viens milzīgs neatklāts noslēpums!!!
Burbuļa laikā tas ķieģeļu pienesējs Latvijā tā pat saņēma vismaz 2 reizes mazāku algu kā teiksim Norvēģijā! Pasakiet cik daudz cilvēku bija kas domāja ka algas neaugs - jo mēs tak esam EU!! Pēc pievienošanās EU Portugālē, Spānijā algas krasi uzleca augšā. Kur tam ķieģeļu pienesējam bija iedomāties, ka šim algu nomazinās vismaz uz pusi. Es zinu tādus kam algu nomazināja par 75%! Bet augšgals sev uz papīra labākajā gadījumā samazināja par 10 - 15%.
Tās valstis kas taisīja devalvāciju lika zaudēt visiem vienādi (ar retiem izņēmuniem). Faktiski Baltkrievijas 50% devalvācija vēr ir dikti maigāka, kā lielam vairumam Latvijas iedzīvotāju!
Salīdzinājums ar Baltkrieviju pilnīgi nevietā (tur ir cits režīms, valsts diktēta cenu politika u.t.t.).
Portālā publicētie autoru viedokļi var atšķirties no iAuto redakcijas viedokļa.
Latv. praktiskais kreditētais!
Vakar ziņās teica, ka auto kredīti Latvijā kopā esot laikam 320 miljoni, tas ir 50 000 tūkstoši pa 6 K katrs. Savukārt vakardienas Domburšovā par nekustamajiem tika pieminēts, ka nekustamo īpašumu kreditēšana esot dižākā Latvijas ražošanas nozare un patēriņa - apēšanas kredīti esot par kārtu lielāki, nekā ražošanas līdzekļiem un modernizācijai ņemtie. Savukārt iegādāto dzīvokļu cena ir uzpūsta un daudzi no tiem nekad par tādu cenu netiks pārdoti, ja nu pēkšņi kas notiek. Daudzi no kredītņēmājiem esot ar problēmām samaksāt tos jau pēc vienas algas nesaņemšanas. Un ja nu šitas burbulis plīst!!!