Tajā 2009. (krīzes) gadā jau arī cenas krita, bet ļautiņi nepirka, jo bija švaki ar naudu.

Tagad daļai ar to naudu vēl nav tik švaki, bet limitētas iespējas tērēt. Kaut kādas preces vēl var nopirkt nu kaut internetveikalos, bet daļu pakalpojumu (lielākoties izklaides) jau vairs nepērk, ja tie vispār pieejami. Arī tā pati pārtika - nu it kā jau varētu domāt, ka sēžot mājā patērē vairāk, bet bodēs cilvēku kā zombiju filmās. Zudis "pēc darba ieskriet uz brīdi un nopirkt tur to un šo" variants.

Pašmāju gatavotā maksa - Tu ko, traks, vai?

Reku, farmaceite teica, ka apnikusi ļautiņu vēlme dabūt maskas, kas jau sen beigušās, tāpēc mēģinājusi teikt, ja reiz tik ļoti vajag, lai taisa paši no cik tur drēbju kārtām vai tamlīdzīgi (ne gluži pašas domāta recepte, ja nu kas) - tak ļautiņi skatās tā, ka it kā pret mēri piedāvātu ārstēties ar griķu putru. Uztverot bezmaz kā ņirgāšanos. Nu ka nav, tad nav, tad nu viņa vienkārši sakot, ka nav un viss.

Tad ierēķini mani tajos 0,xxx %, jo esmu gan darbspējīgā vecumā, gan nodokļi tiek maksāti, taču lietoju skaidru naudu, jo man patīk - tas ir galvenais iemesls.

Citi iemesli?

1) neredzu jēgu uzturēt kaut kādus starpniekus- parazītus, kam par karšu norēķiniem nāk nauda. Vismaz mazā biznesa pārstāvji man ir stāstījuši, ka viņiem tas izmaksā diezgan;

2) tas pats Lielais Brālis. Ar laiku cilvēks sāk piedomāt, ko par sevi publiskot. Ja mums te nav miljons sejas atpazīšanas kameru, tad principā skaidrā nauda nodrošina zināmu anonimitāti. Izņem no bankomāta, iekāp vilcienā, samaksā ar skaidru. Kaut kur kaut ko nopērc, brauc tur, šur, neviens par tevi neko daudz nezina.

Bet citādi nākotnē tiešām var būt kā filmās un grāmatās.

Man ļoti patika, ka viens ļaužs, kas bija paņēmis Rimi karti (jo tur tak mega bonuss - cents par katru iztērētu eur!) pēc dažiem pirkumiem rādīja ļoti jocīgu ģimi, kad kartes akcijas šim uzrādīja gauži redzētu pirkuma modeli. Nu nav tas viss, lai cilvēkam taisītu ekonomisku labumu. Nu vismaz ne pircējam.

Ja dumjš, tad uz ilgu laiku, diemžēl.

Jebšu - ja Tas Kungs nolēmis kādu sodīt, viņš tam laupa prātu.

Vai varbūt - ja Tas Kungs nolēmis kādu sodīt, viņš liek tam pirkt elektromobili.

Paturpinot par tiem pašiem banāniem (un ne tikai):

1) kāds jau tāpat tos banānus kastēs liks;

2) banāni allaž salikti ķekaros pa x vienībām katrā. Visiem tik daudz nevajag, attiecīgi kāds paņem un norauj 3 gab. priekš sevis. Attiecas arī uz preces izmēru - tie paši arbūzi nereti paliek virspusē lielākie, bet mazākus redz groza apakšā, tad nu vajag pārcilāt, lai tiktu tiem klāt.

3) ja visas preces būtu ar vienādu kvalitāti, bet faktiski gadās iepuvuši mandarīni u.tml. Loģiski, ka pilsonis negrib ņemt visu pēc kārtas, bet izvēlēties normālos.

Klau, nebraucam no viena grāvja otrā. Te vietā ir izteiciens par sterilo dzīvesveidu, kas noved pie alerģiskām saslimšanām.

Ir cilvēki, kas lauku ābeles ābolu nes mazgāt, lai gan plūkts no zara - nu kas slikts tam ābolam var būt?

Ja visu dezinficēs, mazgās u.tml., tad vienā brīdī pat bez dižām epidēmijām vidusmēra pilsonis būs uzņēmīgs pret visu.

Visu ar prātu.

Starp citu par banānu mazgāšanu - lielākoties man pazīstamie cilvēki tādu lietu nedara un nav īsti skaidrs, kāpēc tas būtu darāms. Mizu taču neēdam. Tad jau analogi būtu jāmazgā arī desa, konservu bundžas u.tml.

Domāju, ka te lielākoties ir problēma galvā, kas skan aptuveni tā - "kāds tak to ir apčamdījis" (lai gan tas attiecas uz jebkuru preci) un ja tas nesagādā problēmas, kur problēma?

Nemaz nešaubos un esmu pārliecināts, ka pēc 10 vai 15 gadiem joprojām ieguldīs un ieguldīs un nez vai es redzēšu tos augļus.

Kā man bērnībā māte mācīja - nav no svara, vai tu mācies stundu vai 10 min, galvenais ir visus mājasdarbus izpildīt. Attiecīgi šeit es gribētu redzēt rezultātu, nevis ieguldīšanu ieguldīšanas pēc.

Piezīme: nevēršos pret ieguldīšanu kā tādu, bet pret "gudriem" padomdevējiem. Starp citu, kā man dzīvē ir sanācis piedzīvot, tieši tie naudīgie un turīgie cilvēki, kam acīmredzot biznesa ķēriens ir, savu patiesību necentās uztiept.

Vērojot sarunas, ka naudu uzkrāj tikai muļķi, kas nejēdz to ieguldīt finanšu instrumentos, pirkt mežus u.tml., nāk prātā viens otrs paziņa, kas (sevišķi treknajos gados) gudri stāstīja tieši to pašu - katrs liekais grasis jāiegulda, lai nauda pelna naudu.

Neesmu redzējis, ka kāds no viņiem šiki dzīvotu ar visu savu pelnošo filozofiju

Obligāti - ne obligāti, viss ir relatīvs. Ja aizliedz braukt un tāpēc cilvēki nebrauc - vai var teikt, ka tas viņiem nav obligāti?

Tagad es varu ēst vienveidīgu ēdienu no tuvākā mazā veiča, neiet uz frizētavu, neapmeklēt nekādas izklaides - principā var dzīvot, bet vai to vajadzētu uztvert kā aplaimību?

Aha, domāju gan. Niks arī uz to pusi.

Viena lieta, ko es nudien nesaprotu - lasu un visur - mediķiem liels risks u.tml. Viņu darbs - varoņdarbs. Kas tad nu tagad tāds noticis? Kārtējā slimība, nekas vairāk.

Radiniece strādā par farmaceiti un nekad nav īpaši satraukusies par to, ka 50% no klientiem ir slimi. Tāds darbs, ko pati izvēlējusies un gluži apzinīgi to dara. Viņai noteikti imunitāte ir izveidojusies stipri labāka par vidusmēru, ja jau neslimo vairāk, kā visumēra pilsonis, kas ar slimiem cilvēkiem tik daudz nesaskaras.

Attiecīgi arī ārstiem ir tas pats - pie viņiem veseli cilvēki nāk reti. Kas šobrīd ir savādāks?

Man jau liekas, ka attiecīgās lapas reklāma.

Ko padarīsi, visi kā sajukuši. Pirms šitā vīrusa poliklīnikās cilvēku netrūka un ja atskaita daļu, kam tas ir hobijs, pārējiem gan jau bija nopietns iemesls uz turieni iet. Nu labi, kaut kādu ikgadējo acu pārbaudi var arī atlikt, bet ko tad, ja ir kas nopietnāks?

Baisais bubulis Tevi aprīs, Kasiņ, jo Tu to neuztver nopietni

No neoficiāla, bet ticama avota (šeit nevajadzētu zirgoties, tas nopietni domāts) pirms dažiem mēnešiem biju dzirdējis, ka šo sistēmu plānojot atcelt, jo ieņēmumi esot diezgan nenozīmīgi.

Tiesa, tas bija pirms vīrusa epidēmijas. Tagad ekonomikai ies čābīgāk, iespējams, katru iespēju izmantos.

Domāju līdzīgi. Kamēr man neparādīs neatkarīgu (ne paša ražotāja veiktu) testu rezultātus, tikmēr neredzu jēgu pārmaksāt.

Tas, ka ielej dārgāku un IT KĀ liekas, ka brauc labāk - domāju, ka tīri pašiedvesma un nekas vairāk.

Piekrītu.

Šķietami vesels cilvēks var būt izslimojis to pat nenojaušot. Varbūt tik vien kā sajūtoties mazliet gurdenāks, kam var rast izskaidrojumu sliktākā miegā vai tamlīdzīgi.

Satraukums parasti jau par faktu "vai man vēl būs tas darbs ar attiecīgu algu, lai varu samaksāt to līzinga maksājumu".

Vairāk jā, bet ne obligāti. Savulaik par šo lietu netā lasīju un tur šie mezgli juka arī tādiem, kas nebrauca Vwfana cienīgā manierē sīkus gabalus. Tiesa, mazāk.

Jā, labs jautājums, kāpēc cilvēki iet uz bodi? Nezinu kā cienītam kungam, bet man tomēr pašpatēriņam šo to vajag un to visu var bodē nopirkt. Saprātīgā apmērā, saprotams.

Veikalā biju un speciāli paskatījos - ne pupas dabūjamas, ne rīsi. Cilvēki nudien sajukuši. Pie letes dzirdu sarunu - es dabūju pēdējo kartupeļu maisu! Var jau būt, ka dāmītei tie vienkārši beigušies, tāpat kā kādam varbūt vakardien aizgājusi pēdējā griķu paciņa, bet kopumā - normāli nav.

1. - silst lēnāk, tas fakts;

2. - praksē netiku novērojis, lai gan man ir tendence skatīties degvielas patēriņu. Ja nu vienīgi tik nenozīmīgi, ka nav vērts par to pat domāt.

Kā noprotu, tieši piešķiļot auto, ja? Varētu būt tās pašas kvēlsveces. Kāda varbūt beigta un darbinot auto ir raustīgi apgriezieni kādu brīdi.

Glupības. Visnotaļ lielas glupības. Palasi cilvēku stāstus internetā (neskaitāmi) un tur vienam otram EGR čakarējas jau pie 40 vai 60 tūkstošiem. Izdilis motors, sliktais VAG motors u.t.t.? Pēc EGR atslēgšanas nezin kāpēc tas motors velk gadiem un nekādas vainas.

Pārsvarā jams aizķep it kā vairāk tādiem, kas brauc sēņojot, bet gadās arī tādi, kas it kā brauc pareizi (gari gabali, silts motors, normāli apgriezieni), bet arī tādiem gadās šaizes.

Man EGR pirms vairākiem gadiem sāka čakarēties, nokillerēju. Auto joprojām darbojas, ir citas šaizes, bet ne ar motoru saistītas. Eļļas patēriņa nav.

Jup.

Parunā ar jebkuru ģimenes ārstu, cik tādam ārstam vien gripas slimnieku sanāk "parastajā gripas epidēmijas" laikā katru gadu. Un tas vienam ārstam. Vienam.

Kā te iepriekš rakstīju, čoms pabija Itālijā. Reģionā, kur viss it kā pa mierīgo (oficiāli tur slimo laikam vispār nav bijis), visiem bijis labi. Tad ar valdības gādību visu sāka piegriezt un vajadzējis tikt prom, kamēr var. Pa tiešo vairs nav bijis iespējams, devās uz Vāciju un tad uz Latviju.

Darbā arī izsūtīts satraukuma pilns e-pasts.

Kaut kā liekas, ka tā lielā satraukšanās prasīs vairāk upuru, nekā būtu no paša vīrusa.