Ceļojums: Kā tikt uz priekšu Meksikā 13

 
17.februāris 2004 0:02

Meksika – tas ir kaut kas ļoti, ļoti liels visos rādītājos. Zemē, kurā ērti varētu izvietoties 30 Latvijas un kurā dzīvojas 40 reizes vairāk cilvēku, arī uz priekšu tikšana ir jāreizina ar vairākiem koeficentiem.

latinos
Kā jau Latīņamerikas apceļotājiem pieņemts, tikšanai uz priekšu ir derīgs jebkurš līdzeklis, kas kustas, tomēr valstī, kurā attālumi tiek mērīti diennaktīs, un atceroties, ka laiks ir dārgs, lielos gabalus visātrāk un lētāk ir šķērsot ar iekšzemes avioreisiem. Gaisa satiksme civilizēta, orientējoši 200 USD uz kādu punktu (Tijuāna, Kankūna) ap 2500 km attālumā. Nolaižoties gan gribas sākt kustēties pa zemi, un tas jau eiropiešu izpratnē ir ‘’krietni citādāk’’. Ja nepieņem to, ka daudzas lietas Latīņamerikā vienkārši ir savādākas, tad labāk palikt lidostā. Tiem kas ir gatavi doties, mēģināšu ieskicēt, kāda bija kustēšanās šī gada janvārī. Mēnesis ir svarīgs, jo pašreiz kalnainajā zemē ir sausais periods. Lietus sezonā, no jūlija līdz oktobrim, lielākai jautrībai nāk klāt lietus, pārplūdušas upes, izskaloti ceļi utt.


Ar kājām


Fotogaleriju
skatieties šeit »»

Ja jūs esat kājāmgājējs Meksikas lielajās pilsētās, jums nav īpaši paveicies. Pasaules lielākajā megapilsētā Mehiko (22-26 miljoni iedzīvotāji, precīzs skaitu noteikt neesot iespējams) mani pārņēma sajūta, ka manis nav. Tu mierīgi ej pie savas gaismas pāri ielai, bet tev brauc virsū bez mazākās bremzēšanas vai pīkšķināšanas. Lielo ielu (5-10 joslas vienā virzienā) šķērsošana ir kārtīgas adrenalīna devas garants, jo mašīnas kustas ar ātrumu līdz 130 km/h. Varbūt šī aspekta dēļ kājāmgājējs sev apkārt neredz arī daudz riteņbraucēju vai motociklistu. Galu galā necik tālu ar kājām netiksi, tāpēc sāc ieprovēt publisko transportu.


Ar sabiedrisko transportu un taksometriem

Urrā! Mehiko un vēl divās mazākās pilsētās ir metro. Pie tam, labs metro. Pārdomāti maršruti, tīras stacijas ar pārskatāmām norādēm (katrai stacijai ir savs zīmējums – simbols, kuru viegli uztvert arī bērniem un analfabētiem, tāpat pieejamas norādes braila rakstā), tuneļi ne parāk dziļi zemē, kā arī daudzās vietās sastāvs brauc pa virszemi, ērti un klusi vagoni, cena 2 peso (aptuveni 10 santīmi). Mehiko attālumi tiek mērīti stundās, rajoni līdzīgi ASV – dienvidu, ziemeļu u.tml. Labākai izpratnei par mērogu – vienai no viesnīcām mājas numurs bija 4363! Lai arī metro nav iespējams iekļūt sastrēgumos, stundas jāskaita tā vai tā. Un te lieliski izklaidē viena no divām meksikāņu kopīgajām iezīmēm – tirgošanās. (Otra ir nemitīga ēšana). Katrā stacijā braucienam uz nākošo staciju vagonā parādās kāds darbonis. Skaļā ietrennētā balsī par dažiem peso tiek piedāvātas košļājamās gumijas, mājās saražotu CD un DVD komplekti, pildspalvas, brīnumziedes un sazin kas vēl. Reizēm kāds kaut ko uzdzied vai uzspēlē. Fakts paliek fakts – gandrīz vienmēr kāds vagonā arī kaut ko nopērk vai ziedo naudu dziedošam bērnam. Tā ir iegājies, un visi pieraduši. Galu galā, lai labāk šadi darbojas, nekā zog. Savdabīgi laiku īsina vairākas sievietes – krāsojoties, smērējot krēmus, ravējot uzacis, u.tml. Manuprāt, diezgan bīstama nodarbe, jo metro vagons šūpojas, kratās un bieži arī strauji bremzē, taču dāmas nelikās traucētas. Tāpat jaunieši, kas kaislīgi skūpstas, pa vidu uzēdot čipsus.

Virszemē esošie satiksmes autobusi un taksobusi ir krietni nepievilcīgāki. 5 peso (25 santīmi) ir lēti, bet reizēm gribējās piemaksāt, lai tiktu ātrāk ārā. Klimats silts, durvis bieži stāv vaļā, cilvēku, ka biezs, no pamatīgām tumbām dārd Karloss Santana (viens no meksikāņu iemīļotākajiem tautiešiem), panelī spidometra nav. Autobusa maršruts visbiežāk ir vienkārši ar marķieri uzrakstīts uz priekšējā stikla. Labi, ja esi trāpijis īstajā. Ja neesi pārliecināts, ka maršruts der, labāk izvēlies citu braucamo – taksometru.

Taksometri Mehiko ir visai kolorīti: mašīna Nr. 1 Meksikā – vecās VOLKSWAGEN vabolītes. VW rūpnīca Meksikā bija pasaulē pēdējā vieta, kur vēl pirms pāris gadiem ražoja leģendāro tautas vāģiti. Pieražoja atbilstošos kvantumos, jo visa Mehiko zib no koši zaļajiem dupsīšiem. Pasažieru ērtības labad, vabolītei ir izņemts priekšējais sēdeklis, uz kura skrūvēm var lieliski nolikt somu. Šoferis sava mīļuma salonu bieži ir izdaiļojis ar daudziem piekariņiem, krellītēm, bildītēm, kam komplektā nereti nāk ieplaisājuši stikli, īsti nefunkcionējoša ātrumkārba un citas ekstras. Īsiem pārbraucieniem der skaitītājs, ja attālums lielāks, par cenu jāvienojas uzreiz. ‘’Vienošanās’’ Meksikā ir sinonīms vārdam ‘’kaulēšanās’’. Cenas ir līdzīgas Rīgai. Bez brauciena ilguma un ceļa garuma klāt gan indeksēti arī citi rādītāji: adrese atrodas dārgā rajonā; konkrēto vietu taksists īsti nezina u.tml. Vietas nezināšana ir pierasta lieta – vienu nakti braucu pēc adreses, kurai klāt papildus bija vēl 3 paskaidrojumi un norādes, bet tas maz ko līdzēja. No ilgstošas maldīšanās taksometra vadītājs izvairījās, samaksājot vietējai policijas patruļmašīnai, kas mums par 30 peso (1,50 LVL) eskortēja līdz nama durvīm. Mehiko taksometru nepievilcīgā puse ir ceļvežos uzsvērtais ‘’taxi crime’’ – ja iekāpsi neīstajā taksometrā, tiksi aplaupīts. Tāpēc uz ielas taksi ņēmu, ielāgojot vecu ceļotāju gudrību: ņem tad, ja redzi, kad pirms tam no tā izkāpj cits pasažieris, vēlams sieviete.

Taksometrs ir pilsētas transports. Starp pilsētām bez lidošanas var izvēlēties autobusus. Meksikā nav attīstīts dzelzceļš, tāpēc attieksme pret autobusiem ir nopietna – lieli, ļoti ērti, ar pienācīgu servisu. Šajā jomā darbojas gan Meksikas, gan ASV kompānijas, piemēram, GREYHOUND, un nebūtu slikti aizsūtīt uz turieni pamācīties mūsu šauros, saspiestos EUROLINES vai ECOLINES. Autobusu terminālā biļešu pārdevējas skaļā balsī nemitīgi tevi uzrunā, izvēleties tieši viņu kompāniju. Par aptuveni 20 latiem Tevi 12 stundas vizina lepnā MERCEDES busā, kurā ir speciāli kāju uzliekamie gulēšanai, WC, kondicionieris un liels (var bez problēmām ievietot sērfošanas dēli) bezmaksas bagāžas nodalījums. Izklaidei tiek rādītas filmas. Bet arī šeit tev reizēm liek atcerēties, ka esi Latīņamerikā – vienā no braucieniem, piemēram, filmai nebija skaņas. Nu ko, sēdi un skaties vecos labos ‘’Gremlinus’’, vienlaikus lasot titrus un progresīvi mācoties spāņu valodu. Salonā nulle reakcijas, galu galā, priekš kam vajadzīga angļu vervelēšana, kuru tāpat saprot retais. Tālāk filmas vidū maģītim kaut kas notika, un filmu sāka rādīt uz paātrinājumu. Atkal nulle reakcijas – galu galā kaut ko taču rāda. Visi apmierināti beidza skatīties filmu divreiz ātrāk un ātrāk arī aizmiga. Lieliski!


Īrējam mašīnu

Lēmums tika pieņemts jau Rīgā – Meksikā īrēsim mašīnu. Pirms iešanas uz īres kantori, pavēroju vispārējo autoparku uz ielām. Uzreiz uzkrīt Latīņamerikai neierasta lieta – pārliecinoši daudz jaunu automašīnu. Pārsvarā, protams, amerikāņu markas un modeļi. Pa vidu arī ‘’smalkie’’ eiropieši (otrpus okeānam valda nedalīts uzskats, ka viss, kas ‘’ražots Eiropā’’, ir šausmīgi kruta, salīdzinot ar jeņķu ražojumu, lai arī dolārs pats par sevi ir labāks nekā eiro). Vēlākā sarunā noskaidroju, ka no Eiropas markām absolūtā topā ir VOLKSWAGEN, kuru pārsvarā ražo turpat Meksikā, bet tomēr tas skaitās eiropietis. Īstu bumu esot izsaukusi jaunākā VW JETTA (pie mums VW BORA), kuru pirkušu un arī zaguši kā traki – kaut kur dzirdēts stāsts. Interesi vietējos šoferos izraisa mans stāstījums par Krievijas automarkām, jo Meksikā kaut ko tādu neviens nav redzējis. Auto meksikāņi izvēlas pēc iespējām un pielietojuma – ārpus pilsētām ir daudz pikapu, džipu un citu ‘’augstu’’ auto. Pilsētas ņudz no CHEVROLET (zem šīs markas otrpus okeānam tiek tirgoti arī OPEL modeļi), DODGE, FORD un citu marku ērtajiem pilsētas sedaniem un universāliem. Jaunie busiņi pārsvarā nāk no VW, smagie – amerikāņu hromētie flagmaņi MACK u.c. Mehiko ‘’biezākajā’’ ielā draugi parāda arī FERRARI un MASERATTI veikalus. Meksikas ceļiem visai nepiemērotas mašīnas, bet prestižs paliek prestižs. Kādi simts FERRARI pie miljonus vērtajām villām stāvot. Nu un, ka Meksikā esot proporcionāli maz reāli bagātu cilvēku – Mehiko tāds esot tikai 1%, bet skaitliski tie ir 220 000 cilvēki!

Manu uzmanību momentā piesaista daudzās mašīnas bez numurzīmēm. Meksikāņi noplāta rokas – mums liela valsts, numuru jāgaida, ir cerības, ka gada laikā izgatavos un atsūtīs. Tikmēr noder valsts saštempelēts A4 formāta papīrs, ko reizēm ielīmē logā, reizēm arī nē. Ja notiek avārija un vainīgajam, kurš aizbēg no notikuma vietas, nekādas mašīnas identifikācijas nav, atliek tikai nopūsties. Uz jautājumu par tehnisko apskašu stingrību, meksikāņi pasmaida. Bez komentāriem.

Glīti satupiešies blakus, Mehiko mūs gaida HERZ, AVIS, HOLIDAY un citi pazīstami kantori, kā arī vairāki vietējie uzņēmumi. Izvēlamies AVIS, kā vispārzināmu vidējā cenu līmeņa iestādi. Un tā izrādījās laba izvēle. Smaidīgā meksikāņu dāma, kā vairums viņas tautiešu, ir ļoti atsaucīga. Jā - varot dabūt mašīnu par ekonomisku cenu uz vajadzīgo laiku, jā – ar pilnu apdrošināšanu, neierobežotu nobraukumu un bez neparedzētām piemaksām mašīnas atdošanas brīdī, jā – ar atļauju braukt Mehiko jebkurā dienā (megapilsētā ir jāievēro pāra un nepāra dienas attiecīgi pēc mašīnas numura cipariem, par braukšanu neatļautā dienā pienākas sods), jā – ar iespēju mašīnu nodot citā AVIS kantorī otrā pilsētas galā, kas ietilpst mūsu maršrutā. Kamēr tiek kārtoti papīri, sieviete trīsreiz pavirina manu pasi un nenociešas – no kurienes mēs īsti esam uzradušies, jo pēc mūsu spāņu valodas esot grūti noteikt. Tagad viņa varēs savām draudzenēm palielīties, ka tikusies ar latviešiem. Iespējams, šīs ziņas iespaidā mums tiek uzsaukta ekstra – atļauja vadīt mašīnu abiem šoferiem bez papildus piemaksas. Paldies!

Mūsu īpašumā par saprātīgiem 50 USD diennaktī nonāk jauns, pelēks CHEVY, kas daudz neatšķiras no OPEL CORSA. Mazulītis ir ar divām durvīm, 1,6 l benzīna dzinēju, 5-pakāpju manuālo kārbu, bez kondicioniera un mūzikas. Nav arī numurzīmju, toties ir aizmugurējā stiklā nejēdzīgā vietā (traucē redzamību) ielīmēts jau zināmais papīrs ar atļaujām. Pamanu vēl vienu reģiona iezīmi – aizmugures stiklam nav apsildes. Loģiski, priekš kam tā šeit vajadzīga!


Braukšana pilsētās

Ātrā tempā apgūstam vietējos satiksmes noteikumu ‘’jaukumus’’: pirmā roka ir tam, kas pirmais iebrauc krustojumā; luksofors vienmēr atrodas aiz krustojuma; labo pagriezienu drīkst veikt arī pie sarkanās gaismas, ja ir brīva josla. Vēl – nereaģēt uz pīkstināšanu, līšanu tev purnā un noteiktā ātruma ievērošanu.
Braukšana pa Mehiko atgādina krosu. Pa lielajām maģistrālēm visi brauc ap 100 km/h, nemitīgi pārkārtojas pa joslām, bieži iekļūst pēkšņos sastrēgumos. Tur jau klāt ir tirgotāji, kumēdiņu rādītāji, diedelētāji un vējstiklu mazgātāji. Kartē atzīmēts, ka būs divu līmeņu krustojums, bet nekad nevari zināt, vai tev vajadzīgā uzbraukšana uz estakādes būs pirms, vai pēc tilta, varbūt būs pa apakšu, varbūt pa augšu, varbūt vispār pa kreisi zem tilta. Viena sekunde pārdomām un tu jau esi aiztraucies nepareizi. Ar zīmēm neviens neaizraujas, tāpat ar ielu nosaukumiem un māju numuriem. Tās pašas esošās zīmes nereti pa savam ‘’izdaiļojuši’’ vietējie ‘’grafiti’’ meistari (ķēpas uz sienām, stabiem, zīmēm utt. ir neiedamājomi daudz, izņemot bagātus rajonus. Melno aerosolu pamanīju pat uz reklāmas plakāta, kas novietots metāla staba galā 5 stāvu mājas augstumā!). Nav jābrīnās, ja viena iela vairākas reizes maina nosaukumu, savukārt, vairākām ielām ir vienāds nosaukums.

Mazākās pilsētās ātrumi ir mazāki, taču tur šaurajās ielās tirgotāji savus rateļus ir izvietojuši tieši uz brauktuves, gājēji pie pirmās izdevības metas šķērsām cauri mašīnu plūsmai, turklāt nostāšanās ielu malā un izbraukšana ir saistīta ar vispārēju satiksmes apturēšanu, par ko saņem veselu pīkšķināšanas lavīnu.
Tomēr, manuprāt, meksikāņi ir visai pasīvi un lēnprātīgi braucēji. Braukšanas stilu varētu salīdzināt ar Maskavas ielām, atņemot nost visu iespējamo agresivitāti. Nekādu dūru rādīšana, lamāšanās, grūšana malā vai tamlīdzīgas aktivitātes - vienkārši miermīlīga, lai arī nepārtraukta, ‘’tūcīšanās’’. Mēs redz tā braucam un viss!

Maksas ceļi

Meksikā ir divi ceļu tipi – maksas un parastie. Valsts vairākas nozares tur savā kontrolē, un tas, man no malas šķiet, nav slikti. Braucējiem svarīgie autoceļi un naftas ieguves, pārstrādes un degvielas tirdzniecība ir 100% valsts monopols. Solīdās valsts firmas PEMEX degvielas uzpildes stacijas ir kā jaukas sakārotas saliņas visā Meksikā (divu veidu benzīns MAGMA un PREMIUM, kā arī dīzelis, benzīna cena ap 30 santīmiem litrā). Maksas ceļi pagaidām ir izbūvēti tikai svarīgākajos maršrutos, piemēram, Mehiko-Akapulko. Savā ziņā īsts celtniecības paraugs – izcirstas klintis, neiedomājami augsti tilti pāri aizām, virāžas pagriezienos. Brauc uz 150 km/h bez problēmām! Ik pa laikam par šiem priekiem iekasē naudiņu, tāpēc bez 40-50 USD kabatā līdz vajadzīgajai vietai netiksi. Kā jau kārtīgam ceļam pienākās, malās un reizēm virs ceļa saliktas zīmes un informācija. Un te lielo ceļa nopietnību kliedē meksikāņu savdabīgā humora izjūta, piemēram, ‘’Ievērojiet atļauto ātrumu – 120 km/h šajā posmā ir droša nāve!’’, ‘’Dodiet ceļu mašīnām bez bremzēm!’’ u.tml.

Kartē atzīmētais maksas ceļš pēc laika pāriet raustītā līnijā. Un tas nozīmē, ka tālāk ir nevis vienkārši parasts ceļš, bet ļoti slikts ceļš, iespējams, bezceļš. Un tas jau ir nopietns izaicinājums.

Parastie ceļi

Varētu teikt tā: tas, kurš nav kustējis ar auto pa vienkāršajiem Meksikas ceļiem, nav īsti bijis Meksikā. Nebiju iedomājies sagaidīt brīdi, kad ar manu padsmit gadus ilgo braukšanas stāžu, sausā laikā, ar izturīgu, jaunu mašīnu un visumā pa asfaltētu ceļu pārvietošanās ātrums vidēji būs 35 km/h.

Galvenais naidnieks ciešamai braukšanai izrādījās meksikāņu gudrība – TOPES, latviski dēvētas par ‘’guļošajiem sargiem’’, ko pie mums var sastapt pie skolām un Vecrīgā. Protams, ne jau meksikāņi tās izdomāja, bet viņu gudrība slēpjas to pielietojumā. Parastie ceļi mēdz iet cauri neskaitāmiem ciematiņiem un apdzīvotām vietām. Lai visi tajās ievērotu lēnu braukšanas ātrumu, pa ceļu drakoniskā nekārtībā ir salikti betona pauguri, metāla izcilņi, zemes vaļņi utt. Viens uzsitiens uz šķēršļa ar pilnu ātrumu, un mašīna ir lupatās. Bet šķēršļi ir tūkstošiem. Vietējie to atrašanās vietas zina no galvas, bet ko darīt mums? Skatīties uz zīmēm – bezcerīgi, reizēm pat bīstami. Ir vietas, kur solīdi brīdina, ka pēc 100 m būs Tope, tāda pati zīme ir tieši pie Topes. Bet tas bija sasodīti reti. Visbiežāk zīmju nav nekādu, tāpat pati Tope uz ceļa nav nekādi apzīmeta – pelēks betona izcilnis, ko mijkrēslī nepamanīsi. Divās vietās visticamāk vietējie bija pārlikuši zīmi 80 km/h apmēram simts metrus pirms briesmīgā veidojuma, paši sēdēja pie Topes un uzjautrinājās par mūsu kaucošajām bremzēm. Topes ir apdzīvotās vietās, bet Meksikā ir krietni ietaupījuši uz ceļa zīmēm – ciemata zīme iebraucot ciematā ir, bet izbraukšanas zīme nav. Tāpēc nekad nevari būt pārliecināts, ka ciemats tiešām beidzies. Pat tur, kur kartē atzīmēta zemiene, vienmēr atradīsies kāds kalns, kas uztaisīs serpentīnveida braucienu. Un Tope var būt uzreiz aiz līkuma. Vietējie Topju sistēmu izmanto savām ekonomiskajām vajadzībām – bieži vien ceļš ar daudzām Topēm ir pārvērsts par tirgus laukumu, jo mašīnas šeit kustas lēni un ir iespējams pie viena šo to notirgot. Par spīti apstākļiem arī mēs atradām Topēm pielietojumu: mašīna tiek pilnīgi nobremzēta, tāpēc var pa logu izšaut fotokameras objektīvu un iemūžināt visai kolorītas sadzīves ainiņas.

Braucot, pa logu var vērot brīnišķīgo dabu. Bet jāuzmanās, ka daba neuznāk tev virsū tiešā nozīmē. Gar ceļu malām visuresošajos atkritumos brīvi dzīvojas cūkas, ēzelīši, suņi un reizēm arī govis. Pilnīgākam komplektam naktī gandrīz uzskrēju virsū beigtam bullim, kas asins čupā gulēja precīzi ceļa vidū. Nākamajā dienā uz ļoti kalnaina ceļa ar interesi vēroju vīriņu ar lielu mačeti, kas nāca pretī vicinot baltu lupatiņu. Ja arī jūs Meksikā kādreiz tādu ieraugāt, uzreiz nobremzējiet, jo aiz līkuma pa visu ceļu baurodams nāk viņa ragainais ganāmpulks.

Lai sajustos pavisam neomulīgi, divreiz naktī no tumsas iznirst bruņoti posteņi. Nopietni vīri ar automātiem un vinčesteriem zemes maisu aizsegā mašīnai liek apstāties. Durvis jau visu ceļu bijušas aizslēgtas, ātruma pārslēgs paliek robā, kājas uz pedāļiem. Brīdi tiek pētītas mūsu sejas, tad, neko nesakot, pamāts ar galvu tālākā ceļa virzienā. Brauciet! Latīņamerikā bruņots cilvēks kaujas formā nav retums, problēma ir tā, ka īsti nezini kuram formējumam viņš pieskaitāms. Arī par šiem posteņiem vēlākās sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem domas dalījās. Viennozīmīgi, ka tie esot no valsts struktūras. Varētu būt armijas pakļautībā, jo pa šo ceļu uz ASV dodoties nelegālie imigranti no Gvatemalas un Haiti (mēs atradāmies nepilnas diennakts brauciena attālumā no šo valstu robežām), varētu būt lielceļa policijas patruļa, kas vajadzības gadījumā eskortē autobusus un braucienus, jo agrāk šajā posmā bijuši laupīšanas gadījumi. Varētu būt arī vēl kāds variants, bet svarīgi, ka tas ir aiz muguras.

Priekšā ir salīdzinoši mazāk apdzīvots kalnu posms, ar retiem indiāņu ciematiem. Topju mazāk, toties ir nepārtraukts serpentīns, aizā nobrukušas ceļa malas vai pat josla, brīdinājumi par iespējamu klintsbluķu nogruvumiem, vai kāds vietējais rūcošais brīnums, kas velkas ar 10 km/h. Zīmi ‘’Curva peligrosa’’ (bīstams pagrieziens) vairs neievēroju, jo viss ceļš ir tāds. Interesei nogriežos no lielā ceļa, kas ved uz mazu ciematiņu kalnu ielokā. Ātrums sarūk līdz 15 km/h, jo šis ir zemes ceļš un, protams, ar no smiltīm veidotām Topēm. Var tikai pabrīnīties, kā viņi pa to brauc lietus periodā, jo pat sausajā laikā bija jāstājas un jākāpj ārā palīdzēt salikt akmeņus nobrukušā ceļa malā. Iebrauktuve ciematā sākas ar tāda kā sekla brasla forsēšanu, kura malā vietējais daiļums mazgā drēbes. Tālākie celiņi ir vairāk piemēroti ēzelīšu karavānai. Atstājis latvieša pēdas blakus meksikāņu ēzelīša mēsliņiem un noplūcis banānu no ķekara, kas karājas virs takas, griežos atpakaļ uz ‘’salīdzinoši labā’’ asfaltētā ceļa, lai, 6 stundās nobraucot 240 km, nokļūtu kārtējā lielajā pilsētā, kurā atkal sāksies urbāniskā jezga.

Braukt vēlreiz - protams

Lasot šo rakstu mazajā Latvijā, kur piecās ielās rātni kustās dažas mašīnītes, iespējams, Jums radīsies sajūta, ka Meksikā nu gan nevajag braukt un ko tur tajā šausmīgajā bardakā vispār darīt. Tieciet man, tur uz vietas viss likās pats par sevi saprotams. Vienīgā parādība, kas nāca klāt, bija neliels fizisks nogurums pēc n-to stundu stūrēšanas. Bet tā krāsainība, ko tu redzi un jūti visapkārt, ir vārdos neaprakstāma. Un bez šaubīšanās es braukšu atkal. Iesaku to visiem lasītājiem.

Raivis Repulis
SIA LATINOS
Speciāli AUTOINFO
Autora foto

 
Visi komentāri
 
115231. viesis 17.februāris 2004 0:26
0 0 Atbildēt

sviests

115238. viesis 17.februāris 2004 1:37
0 0 Atbildēt

Labs!

115239. viesis 17.februāris 2004 2:44
0 0 Atbildēt

:) Interesanti. Varēja jau vairāk, bet tik un tā forši.

115246. viesis 17.februāris 2004 9:11
0 0 Atbildēt

Super, interesants raksts!

115249. viesis 17.februāris 2004 9:20
0 0 Atbildēt

Labs gabals, kas tāds te trāpās reti, tāpēc labi!

115255. viesis 17.februāris 2004 9:44
0 0 Atbildēt

Jauks raksts, bet jocīgs pasākums.

Ceļojumi gan visi forši!

115263. viesis 17.februāris 2004 10:12
0 0 Atbildēt

Nu tā neko, patīkami lasīt par citu piedzīvojumiem, bet diez vai es tur brauktu

115320. viesis 17.februāris 2004 12:00
0 0 Atbildēt

Labs, labs apraksts... Nevar i saliidzinaat ar braucienu pa Neapoles fantastisko satiksmi, bet diezgan liidziigi,,,

115351. viesis 17.februāris 2004 13:06
0 0 Atbildēt

Labs. Gribu veel ko taadu.

115386. viesis 17.februāris 2004 14:43
0 0 Atbildēt

a kaa var sazinaaties ar autoru?!

115473. viesis 17.februāris 2004 22:56
0 0 Atbildēt

Labs raksts! Izlasiiju ar patiesu interesi! Veel kaadu liidziigu gribeetu izlasiit, patiik nelielaa humora deva un briivais staastiijums!OK!:)

116408. viesis 26.februāris 2004 13:42
0 0 Atbildēt

Jaa, tiesam aizraujoss raksts.

280384. viesis 29.novembris 2010 11:39
0 0 Atbildēt

Latvijas tiesibas tur der ? Jeb var braukt bez tiesibam ?

Tavs komentārs
 
 

Pievienot bildi Pievienot video
 
 
Stingri aizliegts iAuto.lv publicētos materiālus izmantot, kopēt vai reproducēt citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai kā citādi rīkoties ar iAuto.lv publicētajiem materiāliem bez rakstiskas EON SIA atļaujas saņemšanas.

Izceltie raksti

Krievijas autotirgus “ķīnizācija”

Krievijas automobiļu tirgu pārņem Ķīnas autobūve, Krievijas ražotāji nespēj konkurēt ar lielā Austrumu kaimiņa piedāvājumu. Lasīt vairāk

 

TV AUTO ZIŅAS TESTĒ: Visu laiku labākais VW Passat? (+VIDEO) 13

Jaunais Volkswagen Passat bija un ir gada gaidītākais D segmenta modelis, kas turpmāk būs tikai universāļa izpildījumā. Pats galvenais, ka jaunais Passat būs ļoti “gardi” aprīkots un tas lieliski brauks. Lasīt vairāk

 

TV AUTO ZIŅAS TESTĒ: Izmēģinām jauno Toyota C-HR PHEV (+VIDEO) 1

Jaunais Toyota C-HR ir lielāks, greznāks un jaudīgāks par iepriekšējo, turklāt tagad tam ir arī lādējamā hibrīda versija. TV Autoziņām bija izdevība iepazīties ar šo C-HR modeli testa braucienos Francijā. Lasīt vairāk

 

Šis hibrīds nav tas hibrīds. Kā atšķiras elektrificētie auto? (+VIDEO) 2

Daudzzīmolu auto dīleris Autohalle tagad saucas Auto Bassadone. Šoreiz sadarbībā ar AB servisa tehnisko speciālistu Edgaru Lulli salīdzināsim trīs veidu pašuzlādes hibrīdus - Opel mikrohibrīdu, Alfa Romeo vieglo jeb mild hybrid kā arī pavisam īstu Hyundai pašuzlādes hibrīdu. Lasīt vairāk

 
 

Lasītākie raksti

Jaunie raksti