Štatos, starp citu, bija lielā depresija, cilvēki bankrotēja, kārās,nodzērās utt.
Tikai tad nebija uz kurieni braukt ,kā tagad ir latviešiem kurp aizbraukt. PAdomju okupācijas gados no šejienes nebija kurp aizbēgt pa lielam, nācās te dzīvot,strādāt un uzlabot pa kara gadiem sagrauto. Uzlaboja pa slāvu modei, kad karš mums beidzās 1990. gadā, pašiem bija jāsāk saimniekot, te nu mums ir rezultāts-esam bišķi apkakājušies, brīvība ir, bet nezinam,ko ar to darīt.
Varbūt nekorekts salīdzinājums, bet pēc vergu brīvlaišanas štatos šie,kuri jau nu bija baigi gatavi paši saimniekot, daudzi vienkārši nomira badā. Jo nebija saimnieka,kas pasaka,kad sēt,ko sēt un kā sēt.
Protams, tas ir skarbi un skumji,ka tā tas ir bijis, bet jāsaprot,ka,ja esam dzīvojuši 50 gadus citā režīmā, tad pēkšņi iemesties citā pasaulē un gribēt dzīvot kā citi, tur aiz tā priekškara, dzīvojuši 50 gadus. Un UK, USA nekad nav bijis komunisms un tur ir cita vēsture un dzīves stils.
Bet mums,redz, vajag UZREIZ kā ir viņiem-savu māju un 2 mašīnas ģimenē, jo ,redz, sabtranss neiet 'kā gribētos'.
Nez kā dzīvo indieši, z-korejieši, visādi Āfrikas iedz un ļoti daudzi citi, kuriem mūsu tagadējais dzīves līmenis ir neaizsniedzams sapnis.