Lādoga 2003. Mēs te bijām! (V) 13

Piektajā dienā reids mēģina restaurēt auto un pārceļot uz nākamo nometni, bet mēs ar Arni dodamies cīņā.

Situācija ir diezgan saspringta. Visi manāmi uzvilkušies. To, ka 5x5 un 4x4 asins grupas ir nesaderīgas, jau varēja gaidīt. Bet jācer, ka rīvēšanās komandas iekšienē, netraucēs večiem labi pabeigt tik lieliski iesākto gonku. Arī starp reida komandām attiecības nav nemaz tik gludas, kā gribētos. Arnis ir tik nervozs, ka nevar uz vietas nosēdēt. Vents nav īsti runājams jau divas nedēļas – es pie tā esmu jau sācis pierast. Beigu beigās, sanervozējas pat Ģirts un ar visu pārvietojamo virtuvi aizmēž no nometnes, atstājot kuplo Vīdušu saimi bez brokastīm. Ir ko saņemties, lai uz vienkāršu – labrīt – neatbildētu ar rupjību. Bet mūs gaida “ofroda megadraivs” ar astoņbaļlu grūtības pakāpi. Četras laika kontroles un lielas cerības nefinišēt. Aiziet! Sākums nekas īpašs. Prātīgi ripinamies pa mežu un sīkiem purviņiem. Drusku nomaldamies pirms pašas slavenās, asinskārās upītes. Meža ceļi ir izbraukāti visos virzienos, un GPS rāda kaut kur ap stūri. Pa to laiku mūs ir saķēris Unirovers. Kamēr mēs iestrēgstam starp kokiem un vinčojamies, viņš aizlec garām. Pirms iebraukšanas upītē viņš kaut ko ilgi pēta. Būtu iespēja pa blakus vietiņu aizsteigties priekšā. Tomēr liekas prātīgāk palaist pa priekšu – pārgājamība viņam ir kā tankam, lai brauc pa priekšu un rāda dziļākās vietas! Kā nekā esam saklausījušies tik daudz briesmu stāstu par šo upīti! Unirovera stūrmanis – divmetrīgs dildaks pāri simts kilogramiem, brīžiem līdz padusēm ūdenī, brien pa priekšu. Divi aparāti seko. Skaists skats no auto salona! Pa malu staigā Ovčiņņikovs ar visu ārzemnieku varzu un novēro. Bigfūtiem te nav pārāk grūti. Izbraucot no upītes pirmā laika kontrole. Tālāk jābrauc caur diezgan blīvu mežu. Te nu jāsāk nožēlot, ka esam to monstru palaiduši priekšā. Range rover nav nekāda īsā mašīna, un ar unimoga tiltiem tā ir kļuvusi cik gara tik plata. Nepārtraukti iestrēgst starp kokiem! Vienā vietiņā, kur viņam jāmeklē apkārtceļš, mēģinam apdzīt, bet iestrēgstam paši! Mūsu nelielajai kolonnai pievienojas pirmo dienu neveiksminieks, simpātiskais un ļoti komunikablais poļu pans Mareks Getka. Beidzot unirovers ierokas, un nogāzuši nelielu bērziņu, esam viņam garām! Vajadzētu būt otrajai laika kontrolei, bet nav! Pēc nolikuma, par laika kontroles neesamību SP nav ieskaites. Tas nozīmē, ka varam tālāk nebraukt, kamēr neesam atraduši. Pirms kāda puskilometra pretī nāca puisis, tādā kā tiesneša sarkanajā vestē un pat it kā māja ar roku. Metamies viņu meklēt. Tur jau, protams ka, tīra vieta. Tā kā GPS nepārtraukti rāda ar 100 metru nobīdi, izmaļam visus ceļus puskilometra rādiusā. Nekā! Varbūt esam pilnīgās auzās – jābrauc tālāk pa trasi un jāmēģina saprast kas un kā. Pēc maza brītiņa klāt jau trešā laika kontrole (LK3). Tiesnesis mūs mierina – neuztraucaties, otro neviens nav atradis, tās tur vienkārši nebija! Patiesībā jāuztraucas būtu viņam. Pēterburgieši droši vien zināja ka LK2 nav un nemaz nemeklēja. Pārējie tērēja dārgo laiku trenkādami spokus pa mežu. Posma rezultātus prasītos anulēt. Tā saucamie krievu jociņi. Lamājamies kādu stundu no vietas. Braucot protams. Vissmieklīgākā bija organizatoru reakcija uz dalībnieku protestiem. Visiem atskaitīja pusstundu no brauciena rezultāta! Visiem! Niknumā mēžam uz ceturto laika kontroli. Tā iekārtojusies uz maza pauguriņa kārtējā purveļa vidū. Tiesnesis izlien no telts (vai tiešām viņš te dzīvo jau otro dienu pēc kārtas?), ieraksta laiku un, kamēr es pētu tālāko ceļu, palūdz Ventam viņu nofotografēt uz Zebras fona. Bogeri paņem purviņu gaitā. Bet tālāk sākas reālas nepatikšanas. Trasi varētu sadalīt sīkos gabaliņos, un Mazozoliem sanāktu triāla kauss visam gadam! Mūsu riteņu piekare ir radīta, lai purvā uzlasītu katru saknīti pret ko atsperties. Braukšanai pa pauguriem bīstamā sānsveres leņķī tā nu nemaz nav piemērota. Arī bogeriem sānslīdes noturības praktiski nav nemaz! Trase iet starp meža ezeriņiem, pa šļūdoņa atstātām zemes grēdām, līkumojot starp kokiem. Ja tuvumā ir koki, viss ir vēl tā puslīdz. Par laimi mums ir sliekšņi un jumta aizsargkarkass. Ja izdodas aizāķēties aiz koka, uzvara jau ir mūsējā! Bet ja koku nav, tad es kantēju bobiku kā krosa motociklu. Ar kājām pret slieksni, ar rokām iekāries atvērtās durvīs. Pārvietojamies… Aukstos sviedros. Tuvojoties finišam, pamanāmies pieļaut rupju kļūdu. Mareks Getka atkal sēž mums astē, sākam steigties un ieslīdam kokos un baļķos. Vents sarunas karstumā negrib man ticēt, ka jāvelk ārā motorzāģis, un vēl pāris reizes pamēģina kaut ko salauzt stūres mehānismā vai nobortēt riepu. Likvidējam Zebrai baļķu pinekļus un izvinčojamies no bedres. Priekšā neliela dubļu vanna un varen stāvs kalns. Pa labāko vietu peras viens igauņu mersis no TR2. Vinčas viņiem nav jau kopš pirmās dienas. Vai tik tie nebija tie paši, kas visu Lādogu tēloja stafetes kociņu, un ko valkāja šņorē visi kam nebija slinkums? Mums atliek smagākā vieta dubļos un gandrīz vertikāls kalns. Dubļi būtu štrunts, bet vinčojoties augšā kalnā radiators iznāk virs motora un paliek sauss. Vinča joprojām nav īsti atguvusies no pirmās dienas purva. Veļot baltu tvaiku mākoņus izdodas aizkabināt priekšējos riteņus aiz kalna augšējās malas. Taimauts! Dzesējam motoru un mēģinam atdzist paši. Tikmēr Mareks mēģina izvinčot igauņus un saplēš trosi. Igauņi nav slinki uzjautāt, vai mēs nevarētu viņiem kaut kā, kaut ko… Nu ko lai viņiem tā pieklājīgi par to pasaka? Vēl 800 metru neprātīga rokenrola un esam pie finiša. Burtiski pēdējos metros jātiek ieslīpi pāri vienai nejaukai grantsčupai. Pagājušogad te viens bobiks novākojās… Par laimi mums pietiek klirensa, lai neaizķertos aiz celma braucot augšā, toties lejā braucot līdz patvērumu sološajam kokam ir tik bezgalīgi tālu… Dabūjam pēdējās bundžiņas no sponsoru sarūpētā alus tiem, kas tikuši līdz finišam. Tiesneši stāsta šausmu stāstus, par to kā Arnis ir vinčojies pāri finiša kalniņam ar riteņiem pilnīgi arklā. Varam paskatīties kā finišē Unirovers un vēl daži atpalikušie sportisti. Skats nav nekāds jaukais. Asu izjūtu mums jau šodien pietiek. Izdzeram alu un laižam uz nometni. Tur visi, zinot mūsu riteņu piekares īpatnības, jau gandrīz slēdz derības, cik reižu mēs šodien novākosimies. Nākas viņus apbēdināt. Toties Arnim ir nogājis galīgi greizi. Nepietiek ar to, ka saliekti visi iespējamie stūres stieņi, vēl gonkas tvanā viņš nav varējis vienoties ar stūrmani un aizlidojis garām LK3. Par laimi juceklis ar LK ir pietiekami liels un starp neveiksminiekiem arī kāds pēterburdzietis, tāpēc tiesneši pieņem lēmumu viņiem visiem SP4 tomēr ieskaitīt, bet piešķir 10 stundu penalizāciju. Tā Arnis saglabā cerības turpināt cīņu par augstu vietu kopvērtējumā, tiesa gan savu otro pozīciju viņš ir zaudējis… Mēs šodien esam zaudējuši 10 minūtes savam galvenajam konkurentam Uniroveram (244), bet tas viņam ir ļāvis pietuvoties mums tikai par 7 punktiem. Septītās vietas ieguvējs nav finišējis pirmajā SP, tāpēc mūsu piektā vieta ir diezgan stabila. No pirmās dienas nokdauna ir atguvušies vēl divi protosporta pārstāvji, tādējādi mūsu pulciņš ir izaudzis līdz deviņiem. Rezultātu tabula izskatās labāk, ja tu tur esi vismaz pa vidu… (Turpinājums sekos)