KĀ VAR NOKĻŪT KRIEVU ORGANIZĒTĀ AUTOEKSPEDĪCIJĀ?
Mana līdzšinējā pieredze liecina, ka kļūt par krievu organizētas autoekspedīcijas dalībnieku ir iespējams tikai tad, ja esmu uzturējis ilgstošas draudzīgas attiecības ar ekspedīcijas finansētāju un viņam ir bijusi iespēja mani iepriekš novērtēt. Krievijā netrūkst vietējo cilvēku, kas spējīgi segt savus ceļojuma izdevumus un grib doties nestandarta ceļojumos, tāpēc ārzemnieki krievu kompānijās ir retums.
Pirmā saskare ar krievu organizētu autoekspedīciju man san bija ekspedīcijas “Āfrikas josta” (Rīga – Keiptauna) laikā, kad Mauritānijā un Senegālā dažas dienas pārvietojāmies kopā ar septiņām Krievijā ražotām pilnpiedziņas automašīnām. Krievi mums dalīja savas ekspedīcijas medaļas un goda zīmes. Tikām cienāti ar šņabi uz kura etiķetes bija viņu ekspedīcijas logo. Šķiet, ka viņiem viss bija ļoti labi organizēts, bet varēja just, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Viņu mērķis bija šķērsot Āfriku, sasniedzot Etiopiju, bet komanda faktiski sabruka jau Senegālā. Ceļu pāri Melnajam kontinentam turpināja četras mašīnas, kas tika līdz kaimiņvalsts Mali galvaspilsētai Bamako. Tur viņi piedzīvoja pilnīgu morālu sabrukumu un, atstājuši mašīnas “drošās” rokās, aizlidoja mājās. Pēc dažiem mēnešiem daļa ekspedīcijas dalībnieku atgriezās Bamako, lai turpinātu ceļu, bet izrādījās, ka viņu mašīnas vietējie ir pārdevuši…
Foto: iAuto.lv
Manas domas par krievu spējām organizēt autoekspedīcijas izmainījās pēc tam, kad iepazinos ar Jekaterinburgas uzņēmējiem Nikolaju Lantuhu un Pāvelu Rusinovu, kuri piedalījās divos manis organizētās ekspedīcijas “Rīga – Melburna” posmos. Viņus nemaz nepārsteidza, pat iepriecināja, tas, ka var kopā ar latviešiem ceļot 40 gadus vecās, pārbūvētās ugunsdzēsēju mašīnās bez jebkādiem “navarotiem”. Pēc šādiem ceļojumiem dažkārt cilvēki viens otru vairs negrib redzēt, bet mēs kļuvām par labiem draugiem. Savukārt mans nospraustais, bet nesasniegtais mērķis – Melburna, deva viņiem iedvesmu uzsākt autoekspedīciju Jekaterinburga – Melburna, kas startēja 2013.gada 18.aprīlī. Šīs ekspedīcijas vajadzībām Amerikā tika iegādāti un pēc tam speciāli sagatavoti divi, gandrīz jauni, Toyota 4 Runner džipi. Līdz Tibetas galvaspilsētai Lhasai viņi brauca pa to pašu maršrutu, kur mēs savulaik ar „ugusdzēsējiem” , bet tālāk cauri Nepālai un Indijai līdz Kalkutai, kur beidzās ekspedīcijas pirmais posms…
Tā kā krievu ekspedīcijas budžets ir gandrīz neierobežots, viņi var atļauties dažādus ekstravagantus un man grūti izprotamus gājienus. Mašīnas no Kalkutas tika nosūtītas uz Klangu Malaizijā bez skaidras izpratnes par to, ko darīt tālāk. Krievu acīs kā autoceļotājs esmu ieguvis zināmu autoritāti gan ar to, ka esmu pārbaudīts kopējos braucienos, gan tāpēc, ka esmu pamatīgi izstudējis visas nianses, kā ieceļot ar savu mašīnu Austrālijā un viņi lūdz man padomus par to, kā turpināt savu ekspedīciju Austrālijas virzienā. Es viņiem nosūtu informāciju par iespējamiem turpmākiem maršruta variantiem, Austrālijas muitu un mašīnu transportēšanu ar kuģi. Šķiet viņu degsmi atvēsina turpmākajā maršrutā sagaidāmās problēmas un viņi pēkšņi izlemj doties uz Mjanmu, bet es saņemu uzaicinājumu piebiedroties ekspedīcijai. Tā kā Mjanmā neesmu bijis es bez šaubīšanās šo piedāvājumu pieņemu un iesaistos maršruta plānošanā.
Foto: iAuto.lv
MJANMA AR SAVĀM MAŠĪNĀM?
Pēdējo gadu laikā Mjanma ir kļuvusi par ļoti iecienītu tūristu galamērķi, bet tas nebūt nenozīmē, ka šajā valstī var brīvi iebraukt ar savu mašīnu. Vēl pāris gadus atpakaļ iebraukšana ārzemju mašīnām Mjanmā bija aizliegta. Tagad valsts iet pa demokrātisku reformu ceļu, un tas ir kļuvis iespējams, bet nepieciešamo atļauju noformēšana aizņem vismaz mēnesi un izmaksā ļoti dārgi. Tāpēc ārzemnieki ar savām mašīnām Mjanmā joprojām ir liela eksotika. Pa Mjanmu drīkst braukt tikai pa stingri iepriekš saskaņotu maršrutu un katrā mašīnā jābūt vienam “gidam”. Sākotnēji tiek piedāvāts maršruts, kas ved tikai pa valsts centrālās daļas populārākajiem tūrisma objektiem. Skaidrs, ka ir jāapskata arī Mjanmas populārākās vietas, bet, izredzes redzēt vairāk vāciešus un japāņus nekā mjanmiešus, mūs ne visai sajūsmina. Galu galā mums izdodas panākt, ka mašīnas Mjanmā tiks ielaistas valsts tālākajā dienvidu galā. Šis panākums, kas ekspedīcijas budžetu gandrīz trīskāršo, būtu apstādinājis daudzas ekspedīcijas, bet krievus tas nenobaida.
Foto: iAuto.lv
Ar saviem ekspedīcijas biedriem es satiekos Taizemē, Puketā, kur viņi atdzinuši mašīnas no Malaizijas. Nākošajā dienā mēs sasniedzam robežpilsētu Ranongu, kur mūs sagaida Mjanmas “gidi”. Viņi strādā drošības dienestā, kas uzrauga ārzemniekus, tēlo skarbus večus, bet mēs viņus uztveram kā puišeļus. Atlikusī dienas daļa paiet kārtojot ar mašīnu pārvešanu saistītās formalitātes.
Lai šķērsotu Taizemes Mjanmas robežu, mums ir jātiek pāri Kra Buri upei, kuras ieteka Andamanu jūrā ir vairāk kā 4 kilometrus plata . Mjanmas “gidi” saka, ka esam pirmie ārzemnieki, kas šajā vietā ar savām mašīnām šķērso robežu, tāpēc viņiem esot bijis jāveic nopietns sagatavošanas darbs. Mēs piebraucam pie kādas nomaļas piestātnes un pēc brīža ieraugām mazu kuģīti, kas no Mjanmas puses garā tauvā velk milzīgu, sarūsējušu metāla kasti, kas kaut kur droši vien kalpojusi kā peldošā piestātne. Pēc nelieliem sagatavošanas darbiem mēs džipus uzbraucam uz sarūsējušās kastes. Apskatot šo peldlīdzekli uzmanīgāk kļūst skaidrs, kāpēc tas tiek vilkts tik garā tauvā - lai, gadījumā, ja kaste sāk grimt, pietiktu laika to atkabināt no mazā kuģīša…
Noskatāmies, kā mūsu mašīnas tiek lēnām aizvilktas Mjanmas krasta virzienā, bet paši dodamies uz pasažieru laivu piestātni. Tā atrodas blakus milzīgam zivju tirgum. Šeit satiekam dažus baltos mugursomniekus, kas dodas uz Mjanmas salām Andamanu jūrā.
Pēc pasu kontroles nelielā laivā dodamies pāri Kra Buri upei, pa ceļam piestājot divos Mjanmas kontrolpunktos, kas izvietoti būdiņās uz pāļiem. Mjanmas pusē mūs sagaida robežsargi un muitnieki, kam mūsu ierašanās šķiet īpašs notikums. Kādu laiku tiek kārtotas dažādas formalitātes, tad dodamies ārpus pilsētiņas, kur pie kāda no akmeņiem uzbērta mola paredzēts izkraut mūsu mašīnas. Pēc stundas jūrā paradās kuģītis, kas velk milzīgo metāla kasti ar mūsu džipiem. Nevienam gan nav īsti skaidrs, kā dabūt mūsu mašīnas no kastes uz akmeņu uzbēruma. Kādu brīdi kuģītis cītīgi stumda metāla kasti, līdz izdodas to noenkurot optimālā vietā. Pēc tam no citas līdzīgas, sagrieztas kastes atliekām un akmens bluķiem, kopā ar vietējiem, uzbūvējam nobrauktuvi.
Foto: iAuto.lv
Kad esam veiksmīgi tikuši krastā, dodamies uz Khavtoungas CSDD, kur mūsu mašīnas tiek piereģistrētas. Mašīnām tiek izsniegti Mjanmas pagaidu numuri un tehniskās pases.
BALTAJĀ PLANKUMĀ.
Mūsdienās ir palikušas visai nedaudzas vietas, ko nosacīti varētu dēvēt par globusa baltajiem plankumiem. Autotūrisma jomā par šādām vietām varētu uzskatīt lielu daļu Mjanmas teritorijas, tai skaitā “asti”, kas stiepjas uz dienvidiem pa Malajas pussalu. Šo teritoriju no Taizemes atdala platā Kra Buri upe dienvidos un kalnu grēdas, kas klātās ar necaurejamiem džungļiem austrumos. Pa to ved viens ceļš, kas lietus periodā kļūst gandrīz neizbraucams. Mūs māc bažas par to, vai mūsu mašīnas ir pietiekoši labi aprīkotas, lai izbrauktu šī ceļa pirmos 500 kilometrus. Nekāda informācija par ceļa stāvokli nav pieejama, jo pirms mums šeit ārzemnieki ar savām mašīnām nav braukuši.
Kad beidzot esam tikuši galā ar CSDD, jau sāk krēslot, bet mums vēl jāveic 200 km līdz Bokpinai, kur mums rezervēta viesnīca. Par laimi dažas dienas šeit nav lijis lietus, tāpēc mālainā ceļa virskārta pārsvarā ir cieta, bet bedraina. Daudzviet var redzēt dziļas rises, kas radušās velkot mālos nogrimušās mašīnas. 200 km veicam 5 stundās, bet nevienu citu mašīnu tā arī nesatiekam.
Bokpina (Bokpyin) ir liels no koka būdām sastāvošs ciems, kura centrā ir dažas mūra ēkas. Mūsu mašīnas un arī mēs esam uzmanības centrā, jo ciemā ir tikai pāris mašīnas, bet baltos dažs labs vispār nav redzējis. Šeit gan netrūkst motorolleru un ķīniešu motociklu, kas iegādāti pēdējo pāris gadu laikā.
Foto: iAuto.lv
Mjama man mazliet atgādina Laosu vai Kambodžu, bet jau no pirmās dienas ievērojam šādas būtiskas atšķirības: 1.Mjanmieši šķiet ārkārtīgi reliģiozi ļaudis - dažādu izmēra budas un citas ar reliģiju saistītas skulptūras šeit ir redzamas daudz biežāk nekā citur Indoķīnā, bez tam tās bieži sasniedz ļoti ievērojamus izmērus. Katrā mjanmieša māja ir iekartota speciala budas istabiņa, kas redzama kā maza mājas piebūve. Mjanmieši mēdz doties reliģiskos gājienos nesot budas skulptūru. 2. Mjanmas vīriešu nacionālais tērps ir svārki un tos, it sevišķi valsts nomalēs, nēsā lielākā daļa vīriešu. 3. Lielākā daļa mjanmiešu uz sejām krāso dzeltenu ūdenī izšķīdinātu pulveri, ko iegūst samaļot miltos koksni. Tas it kā aizsargājot pret sauli.
No Bopkinas mūsu ceļš tālāk ved uz Mjeiku (Myeik). Mums joprojām veicas ar laika apstākļiem- laiks ir saulains un mālainais ceļš, ja neskaita nepārtrauktās bedres, viegli izbraucams. Gar ceļu uz abām pusēm vairāku kilometru platumā ir gumijkoku un eļļas palmu plantācijas, kas piederot militāristiem. Ceļmalās daudzviet redzamas jēlgumijas ražotnes, pie kurām žāvējas presētas jēlgumijas loksnes. Mjanmieši šajos rajonos dzīvo ļoti nabadzīgi, galvenais transports ir buļļu pajūgi. Pa dienu, nobraucot ap 500 km, redzam tikai kādas piecas mašīnas. Benzīnu šajā ceļa posmā varam dabūt tikai no pudelēm, kas ceļmalās tiek tirgotas motorolleriem.
Jo tālāk dodamies uz ziemeļiem, jo Mjanma kļūst civilizētāka, ceļi jau pārsvarā ir asfaltēti un uz tiem jau šad tad var sastapt pa kādai mašīnai. Davejā (Dawei) beidzot satiekam citus baltos. Kad mums rodas vēlēšanās novirzīties no ieplānotā maršruta, lai izpeldētos Andamanu jūrā, gidi saka, ka to var darīt tikai pēc saskaņošanas ar viņu priekšniekiem Jangonā. Pēc ilgām sarunām mums tiek dota atļauja pludmales apmeklējumam. Šinī gadījumā labi noder krievu uzstājīgā daba, jo, ja viņi ir ieņēmuši galvā, ka jāpiebrauc pie jūras, tad tas arī tiks panākts.
Foto: iAuto.lv
Moulmenā (Mawlamyine), kur apstājamies uz veselu dienu, jau vērojams liels tūristu pieplūdums un šeit beidzas mūsu ceļojuma eksotiskākā daļa. Pilsētas vidū ir uzkalns uz kura uzbūvēts liels greznu klosteru, stūpu un tempļu komplekss. Gidi mūs ar laivām aizved uz Thanlunas klosteri, kas atrodas uz salas Thanlunas upes vidū un Sadan alu netālu no pilsētas. Abas šīs vietas ir kā apliecinājums mjanmiešu reliģiozitātei. Ala ir tik ļoti piepildīta ar dažādu izmēru budām, ka nekādus dabas veidojumus tur vairs nevar redzēt.
MJANMA TŪRISTIEM.
Tiem, kas grib viena ceļojuma laikā redzēt tūkstošiem budu, stūpu un citu reliģiska rakstura objektu, Mjanma ir ideāla izvēle. Bez tam daži no šiem objektiem sasniedz gigantiskus izmērus. Piemēram, Jangonas lielākā stūpa ir 96 metrus augsta un klāta ar milimetru biezām zelta plāksnēm. Tai apkārt uzbūvētas tūkstošiem mazāku stūpu un citu reliģisku celtņu. Pie Baganas samērā nelielā teritorijā ir ap 2000 reliģisku celtņu, kas izradās ir tikai pārpalikums no apmēram miljona būvju, kuru drupas redzamas apkārtnes krūmos. Ja gadās pakāpties kādā kalnā, tad tā galā noteikti atradīsiet stūpu vai klosteri, bet kalna pakājē varēsiet saskaitīt vismaz dažus desmitus vai pat simtus reliģisku būvju. Ir vietas, kur tas jau atgādina cilvēka ģeogrāfisku iejaukšanos - piemēram pie kāda kalna, kura galā bija uzbūvēts templis uz dažus hektārus liela lauka taisnās rindās bija izvietoti vairāk nekā tūkstotis vienādu sēdošu budu skulptūru. Pats par sevi saprotams, ka visas alas ir pieblīvētas ar dažāda izmēra budām. Tāpēc droši vien nav vērts daudz aprakstīt visu ko redzējām Mjanmas centrālajā daļā, jo, tā kā Mjanma pēdējā laikā ir ļoti populārs tūristu galamērķis, reliģisko objektu apraksti ir pieejami daudzviet.
Mēs vienmēr atcerēsimies laipno uzņemšanu Jangonā. Viesnīcā mūs sagaidīja vairākas tūrisma ministrijas pārstāves, kas sveica mūs ar kvēlām runām, ziediem un šampanieti,- kā nekā šī bija pirmā Krievijas autoekspedīcija Mjanmā, bez tam mēs bijām pirmie ārzemnieki, kas ar savām mašīnām izbraukuši maršrutu pa Mjanmas “asti” Malajas pussalā.
Foto: iAuto.lv
Interesanta ir Mjanmas – Taizemes robežas šķērsošana pie Mae Sotas . Mjanmas pusē uz robežu ved šaurs, izdangāts kalnu ceļš uz kura nepārtraukti veidojas sastrēgumi. Savukārt pirms pašas Taizemes robežas sākas un tālāk turpinās ideāla autostrāde. Varu tikai iedomāties par kādiem piedzīvojumu meklētājiem sajūtas mugursomnieki, kas ar sabiedriskajiem autobusiem vai autostopiem šķērso robežu pretējā virzienā. Kontrasts ir milzīgs!
MĒS UN MJAMIEŠI.
Skaitās, kā Mjanmā pie varas joprojām ir militāristi, bet brauciena laikā mēs to nekādi neizjutām. Mums nebija nekādu konfliktu ar varas struktūru pārstāvjiem vai vietējiem iedzīvotājiem. Varbūt mūsu “gidi” darbojās tā, lai jebkādu konfliktu iespēja tiktu novērsta jau saknē. Mēs nepiedzīvojām nekādus kriminālu incidentus, un spriežot pēc tā, ko novērojām bankās, kur uz grīdas bez nekādas īpašas apsardzes mētājās maisi ar naudu, Mjanma ir šinī ziņā samērā droša.
Foto: iAuto.lv
Mēs visur tikām laipni uzņemti, it sevišķi vietās kur baltie tūristi parādās reti. Mjanmiešiem nav nekādu iebildumu ja viņus filmē vai fotografē, tieši otrādi, ja tiek izvilktas kameras apkārt sarodas daudzi, kas vēlas papozēt.
Ja neskaita to, ka tūristiem ir aizliegts patstāvīgi pārvietoties pa dažiem valsts rajoniem un ir problēmas ar ārzemēs reģistrētu transporta līdzekļu iebraukšanu valstī Mjanmu var uzskatīt par tūrismam ļoti labvēlīgu valsti.
Foto: iAuto.lv
ATGRIEZŠANĀS CIVILIZĀCIJĀ.
Pēc robežas šķērsošanas pa automaģistrāli dažu stundu laikā nokļūstam Bangkokā, kur atstājam džipus pie mana tajiešu drauga Kitija, kam pieder firma, kas organizē autoekspedīcijas Indoķīnas reģionā. Agrāk pie viņa es jau trīs reizes esmu uz vairākiem mēnešiem atstājis savu „ ugunsdzēsēju” un zinu, ka mašīnas būs drošās rokās.
Nākošajā dienā lidostā draudzīgi šķiramies, bet es no Nikolaja saņemu uzaicinājumu piebiedroties nākošajam ekspedīcijas posmam. Tiesa pagaidām nevienam nav īsti skaidrs tā maršruts un galamērķis …
ES UN KRIEVI.
Viena no galvenajām šīs krievu ekspedīcijas priekšrocībām, bet tajā pat laikā arī zināms trūkums, ir pilnīgs un stabils ekspedīcijas finansējums. Jebkuras problēmas, ko var atrisināt ar naudu, tiek atrisinātas ātri un nešauboties. Tai pat laikā valda zināma neskaidrība par kopējo koncepciju un tālākajiem plāniem, jo atļauties jau var gandrīz visu, tāpēc ir grūti izvēlēties, ko un kā īsti darīt. Ekspedīcijās ar limitētiem resursiem nākas jau iepriekš skaidri izvirzīt mērķus ko var reāli sasniegt un darboties pēc stingri noteikta plāna, citādi pasākums ir lemts neveiksmei.
Agrāk es novēroju, ka mani krievu draugi viegli iekļaujas latviešu ekspedīcijas komandā un tagad es tikpat viegli un ātri tieku draudzīgi uzņemts viņu ekspedīcijā. Nekādi netieku diskriminēts, tieši otrādi- varu just zināmas rūpes par sevi.
Brīžiem mazliet pārsteidz krievu agresīvais braukšanas stils- šķiet, ka viņiem pats svarīgākais ir iespējami ātrāk veikt plānoto maršrutu. Tai pat laikā dažkārt netiek žēlots laiks, lai kaut ko uzfilmētu un ja vajadzīgs inscinētu kādu filmēšanas cienīgu notikumu.
Kopējais secinājums: ja rodas iespēja, esat pietiekoši komunikabls un bez liekiem aizspriedumiem tiksiet laipni uzņemts krievu ekspedīcijas sastāvā- mana pieredze tikai apstiprina sen zināmo patiesību, ka krievu tautības cilvēki ir atvēri un draudzīgi.
Foto: iAuto.lv
Foto: iAuto.lv
Foto: iAuto.lv
Foto: iAuto.lv
Foto: iAuto.lv
Foto: iAuto.lv
Foto: iAuto.lv
