manā laikā neviens kontrolieris no laba prāta zaķus nedauzīja....
nedomāju, ka tagad tajā jautājumā kautkas ir mainījies...
tagad kontrolieri strādā "formās" un jamiem ir ētalončekeri.... manā laikā kontrolieriem formu nebija... bija 2 veidu kontrolieri - "štata" un "ārštata"
par ārštata kontrolieriem parasti strādāja tramvajskolas audzēkņi... štatnieki strādāja pēc darba grafika, ko sastādīja un saskaņoja nākamajam mēnesim.
tādu "oblavu" kur vesels bars aptur transportu un kopā ar mentiem tresī vagonu manā laikā nebija... vienkārši strādāja pa pāriem... bija rīta un vakara maiņas.... aizej uz darbu, paņem maršruta lapu, tev iedod maršrutus ko kontrolēt (parasti bija tā, ka pasaki apmēram rajonu kur gribi un to arī iedod)
principā tas nebija stingri noteikts, bet vēlams bija pieturēties rajonam - tas lai
kontrolējot bija jāraksta maršruta lapa - maršruts, kārta un vagona numurs, iekāpšanas laiks un pietura, izkāpšanas laiks, pietura, pat zaķu skaits bija jāraksta....
maršruta lapa pēc maiņas jānodod.... principā nodot varēja arī nākamās maiņas sākumā, bet tas nebija zolīdi....
īsumā darba specifika tāda - bija jāizpērk ttp kasēs soda taloni par savu naudu.... un tad tie bija vagonos jāiztirgo
60% no kasē nopirkto soda talonu summas maksāja kā piemaksu fiksētai algai....
kontrolēt varēja arī ārpus darba laika....
tramvajus no bērnu pasaules līdz centram un atpakaļ sauca par "komerclīniju"
pa dienu tur tika kontrolēts praktiski katrs vagons... sevišķi brīvdienas....
ja zaķis atteicās maksāt sodu, tad viņam varēja sastādīt protoklolu... mums bija telefona numurs kur piezvanīt un pārbaudīt "zaķu" nosauktos personas datus...
piezvanot pa telefonu bija jānosauc parole, ja paroli nenosauca, tad meitene tajā galā izlikās, ka vienkārši nepareizi savienots...
tas īsumā viss