Latvija ieguva neatkarību 1918. gadā, visā pasaulē pa lielam bija bardaks, pēc tam visi daudz maz vienādi sāka attīstīties. 20 gadus strādāja, veidoja savu valsti tirgus ekonomikas-kapitālisma attiecību apstākļos. Daudz sasniedza, protams,ka daudz bija kļūdu, lielu problēmu utt, bet bija lidmašīnu ražotne, auto ražotne, foto, velo utt utt manufaktūras un daudz mazu uzņēmumu.
Tad iestājās WWII , viss tika sagrauts, cilvēki apšauti, sistēma izjaukta. Tad Latvijā ieviesās utaino režīms. Apšāva vēl cilvēkus, izveda asākos prātus uz Sibīriju, ieviesa tautā šausmas, saveda savus naktskreklu valkātājus.
LAtvijas PSR tika pārvērsta par PSRS ražošanas objektu novietni, pielāgojot iepriekšējo gadu rūpnīcas un ceļot jaunas VISAS PSRS vajadzībām. Apjomi milzīgi, cehi monstrozi, domāšana neizmērojama plašās dzimtenes ārēm.
Kas notiek? Latviešiem tiek noplicināta domāšana, jebkura iniciatīva tiek apsista jau saknē, visu pateiks partija un ceka dos norādījumus, ko kā un kad ražot.
Nepaklausīgos atkal 1949. gadā izved, tauta salauzta un paklausīga režīmam. Un tā paiet 50 gadi, mainās paaudzes, aizvien mazāk paliek to, kuri atceras vecos laikus un normālu saimniekošanu. Izaug pionieru paaudze, kuriem viss pieder un visu iedod gatavu partija.
Un tad tas viss sabrūk. Nevienam nevajag 10 dzelzceļa sastāvus ar Sarkanā kvadrāta galošām, nevienam nevajag vairs instrumentu rūpnīcas ampērmetrus Volgām un vecās paaudzes radioaparātus.
Principā mēs nonācām visas kapitālistiskās pasaules priekšā ( kur gribējām nonākt) ar pliku pakaļu un neko nesaprazdami daudz.
Partija pa lielām šaibām pajuka kā centralizēts resors, palika vecie kadri, vecā domāšana.
KAs no tā visa sanāca, labi redzam. Tai sistēmai bija jāsabrūk pilnībā, nevienam nafig tos lielos monstrozos cehus un rūpnīcas nevajadzēja, jo nekas no tā nederēja kapitālimsa sistēmai. Nu labi, kaut kas derēja, bet ne viss un daudz kam bija jābūt citādi.