Kāpēc autovadītāji psiholoģiski un tehniski nav gatavi sniegt pirmo palīdzību? 18

Šī vasara izcēlusies ar vairākiem šausminošiem satiksmes negadījumiem gan uz šosejām, gan nomaļākiem ceļiem, gan Rīgas centrā un mikrorajonos – īpaši traģiski šobrīd izcēlusies Liepājas šoseja, kur notikušas vairākas smagas avārijas īsā laika posmā ar vairākiem bojāgājušajiem katrā no tām.

VAS "Ceļu satiksmes drošības direkcija" dati liecina, ka ik gadu ceļu satiksmes negadījumos tiek ievainoti vismaz 4000 cilvēku, skaidri norādot uz to, ka ikviens no mums var nokļūt situācijā, kur pirmās palīdzības sniegšanas iemaņas var būt izšķirošas, taču "Carlsberg 0.0" atbildīgas braukšanas indeksa" dati liecina, ka vairāk kā puse (59%) autovadītāju nebūtu gatavi sniegt pirmo palīdzību uz ceļa, ja tas būtu nepieciešams – 42% pirmās palīdzības kursos apgūto atceroties, taču nebūtu gatavi to pielietot, savukārt 17% apgūto neatceras.

Kursu kvalitāte, motivācija vai bailes?

Iemesli, kādēļ tik daudzi nejūtas gatavi sniegt pirmo palīdzību, noteikti ir dažādi: pirmkārt, tas ir saistīts ar pirmās medicīniskās palīdzības kursu kvalitāti un saturu – vai tas tiek darīts tikai tādēļ, ka tāda ir obligātā prasība, vai tomēr informācija tiek pasniegta interesanti, lai klausītāji patiesi iedziļinātos mācību procesā un apzinātos, kādēļ tas ir svarīgi. Līdzīgi kā ir braukšanas instruktori, kuri nevis iemāca vadīt auto, bet nolikt eksāmenu, tāpat arī šo kursu kvalitāte diemžēl mēdz būt dažāda. Noteikti ne mazāk būtisks faktors – topošā autovadītāja attieksme pret šiem kursiem. Vai apmācības tiek apmeklētas formāli, lai tikai iegūtu apliecību, vai tomēr ar apziņu, ka tās ir noderīgas prasmes, kuras jābūt gatavam pielietot arī dzīvē. Tās ir divas pilnīgi dažādas pieejas, un tieši no tā lielā mērā ir atkarīgs, vai autovadītājs jutīsies droši un būs gatavs sniegt pirmo palīdzību. Ir situācijas kur cilvēks aiziet uz kvalitatīviem pirmās medicīniskās palīdzības kursiem tikai tāpēc, ka tas ir obligāti jādara – bez motivācijas, bet pēc tam ir sajūsmā, jo kursi izrādījušies ļoti interesanti un noderīgi.

Liela nozīme ir arī psiholoģiskajam faktoram. Daļa autovadītāju vienkārši nav psiholoģiski gatavi sniegt pirmo palīdzību – tās var būt bailes vai nepārliecinātība par sevi, ir cilvēki, kuri ģībst ieraugot asinis, iemesli var būt dažādi. Protams, gribētos, lai redzot, ka kāds ir nonācis grūtībās, mēs atmestu savas bailes un kautrību un dotos noskaidrot, kā varam palīdzēt, un nepieciešamības gadījumā arī palīdzētu. Te gan jāatceras, ka palīdzību var sniegt ne tikai autovadītājs, bet arī kāds no pasažieriem. Tāpat jāņem vērā, ka neviens nesagaida, ka ikviens autovadītājs vienlaikus būs arī mediķis, taču pamata zināšanām jābūt ikvienam, jo tās var noderēt arī ikdienā – gan pastaigā pa mežu, gan ar bērnu spēlējoties laukumiņā vai jebkur citur.

Vajadzīga nopietnāka attieksme pret pirmo palīdzību

Pret pirmās medicīniskās palīdzības prasmēm vajadzētu attiekties nopietni, un šīs zināšanas, tāpat kā ceļu satiksmes noteikumus, būtu svarīgi ik pa laikam atjaunot. Ja paraugāmies uz aptaujas datiem, tad sniegt palīdzību ir gatavi vien 41%. 33% no tiem norādīja, ka atceras pirmās palīdzības kursos apgūto un būtu gatavi sniegt pirmo palīdzību, 8% to jau esot darījuši un darītu atkal. Ir pilnīgi skaidrs, ka, ja kāds no mums nonāktu situācijā, kurā ir nepieciešama līdzcilvēku palīdzība, mēs ļoti cerētu, ka apkārt ir kāds no šī 41%, nevis pārējie 59%. Lai gan nedzīvojam Teksasā, kur cilvēkam kaut kas var atgadīties tuksneša vidū, kur palīdzību var arī nesagaidīt, tomēr arī mums pastāv iespējamība, ka būsim vienīgie, kuri būs īstajā vietā un laikā, lai kādam palīdzētu. Šai kontekstā arī svarīgi padomāt par auto aptieciņu – lai gan tā ir obligāta, to nevajadzētu uztvert kā apgrūtinājumu autovadītājiem, bet gan kā drošības faktoru ne vien kritiskos gadījumos, bet arī ikdienas mazajos negadījumos, piemēram, ja gadījies ārpus mājas sagriezt pirkstu vai kāju.

Lai vieglā sadursmē vai smagā avārijā nepaliktu malā, noteikti aicinu ik pa laikam pārbaudīt sevi un atsvaidzināt zināšanas. Ir dažādi formāti, kā to var darīt, katrs var atrast sev atbilstošāko – kādam, iespējams, vieglāk ir rezervēt pāris vakarus un iziet atkārtoti kursu, piemēram, ik pēc pieciem gadiem, kas arī ir pirmās medicīniskās palīdzības apliecības derīguma termiņš. Šobrīd kursa teorētiskā daļa notiek attālināti un klātienē ir tikai praktisko iemaņu daļa, kas palīdz taupīt laiku. Kādam, iespējams, pietiks ar dažādiem tiešsaistē pieejamajiem testiem, kur iespējams atjaunot zināšanas, atbildot uz jautājumiem. Tiešsaistē ir arī pieejami pirmās palīdzības bukleti ar attēliem. Spējai sniegt pirmo palīdzību var būt izšķiroša nozīme – pareizas zināšanas un prasmes var palīdzēt glābt dzīvību, gaidot neatliekamo medicīnisko palīdzību. Atvēlot laiku šo prasmju apguvei, varam veicināt savu un citu drošību uz ceļa.