2016.gadā iAuto tika ievietots raksts ar video, kur sabiedrībā atpazīstamu juristu Edgaru Džeriņu aiztur ceļu policists un sastāda protokolu. Izrādās, ka juristu tiesa 2020. gada 1. oktobrī sodīja ar 500 euro naudas sodu par policista aizvainošanu.
Š.g. 1.oktobrī Augstākā tiesa pasludināja spriedumu lietā nr. C30665016, kurā sabiedrībā atpazīstamais jurists esot atzīts par vainīgu policijas darbinieka pazemošanā, lietojot necenzētus vārdus, slimību apzīmējumus, ārējā izskata apsmiešana, un tml., kas tiesiskā valstī nav akceptējams. Izskatās, ka spriedums 100% attiecas uz E.Džeriņu.
Video ar Džeriņa aizturēšanu
Ar spriedumu var iepazīties šeit: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/lv/nolemumi
Lieta Nr. C30665016, SKC-80/2020
Latvijas Republikas Senāts Civillietu departaments
SPRIEDUMS
Rīgā 2020. gada 1. oktobrī
Senāts šādā sastāvā: senatore referente Marika Senkāne, senators Intars Bisters, senators Valerijs Maksimovs
rakstveida procesā izskatīja civillietu sakarā ar /pers. B/ kasācijas sūdzību par Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018. gada 29. jūnija spriedumu civillietā /pers. C/ prasībā pret /pers. B/ par atlīdzības piedziņu sakarā ar personisku aizskārumu.
Aprakstošā daļa
[1] /pers. C/ 2016. gada 10. jūnijā cēlis tiesā prasību pret /pers. B/, kurā, pamatojoties uz Civillikuma 1635., 2352.1 pantu, izteikti šādi prasījumi:
1) atzīt par godu un cieņu aizskarošu šādu /pers. B/ ierakstu sociālā tīkla Facebook interneta vietnē:
,,/pers. C/ ir tupākais ments (par policistu saukties nav tiesīgs) Latvijā!”; [..] /pers. C/ ir nezinītis!; [..] Es paprasīju, vai viņu bērnībā sētā bērni sita, ka viņš ir tāds daunis. [..] Es pateicu, ka nav, jo tāds korumpēts taukpurnis nevarētu ņemt kukuļus, ja mikrofons un video strādātu.
[..] /pers. C/ ir iemesls tam, ka mentus sauc par musoriem, jo /pers. C/ pat nav ments, viņš ir musors!; [..] Līmenis ir zem katras kritikas!; [..] ka viņš sāka draudēt.; [..] ar to pamuļķi, [..] Tagad lai tie klauni pierāda, ka LV ir vēl kāds tupāks ments!” ;
un sociālā tīkla Youtube interneta vietnē:
,,[..] Laikam izlasīt 2 lapas tiesas spriedumu jums ir tikpat grūti kā /pers. C/ iemācīties LAPK 260. panta dažus teikumus...; [..] Kad viņš sāka draudēt [..], Taču /pers. C/ nekad nevienam neizskaidro tiesības [..]. Un nevajag attaisnot tizlumu – vai tiešām nevar dažus teikumus no galvas iemācīties pa vairākiem gadiem, ja tie vairākas reizes dienā jāskaidro katram vadītājam!; [..] Sāka draudēt [..]; [..] Bet viņš to nekad nav darījis, tāpēc neko nezina. [..] ja esi tik tizls [..], Taču /pers. C/ nespēj ne vienu, ne arī otru!; [..] /pers. C/, man Tavu tizlo un uzblīdušo seju arī nemaz negribējās redzēt! [..] Tu sāki draudēt, [..]”;
2) uzlikt pienākumu /pers. B/ trīs dienu laikā pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā dzēst minētos ierakstus un komentārus interneta vietnēs
https://www.facebook.com/.. un
https://www.youtube.com/..;
3) noteikt morālā kaitējuma atlīdzību 500 EUR par prettiesisku /pers. C/ goda un cieņas aizskaršanu.
Prasības pieteikumā norādīti šādi apstākļi.
[1.1] 2015. gada 26. februārī atbildētājs publiski pieejamā profila internēta vietnē
https://www.facebook.com/.. ir publicējis ierakstu ,,/pers. C/ ir tupākais ments (par policistu saukties nav tiesīgs) Latvijā!” un ievietojis video no publiski pieejamās interneta vietnes https://www.youtube.com/.. ar nosaukumu ,,Policistiem ir jāizskaidro autovadītāju tiesības”. Pie minētā ieraksta ir 28 komentāri, sešus no kuriem pievienojis atbildētājs.
Minēto video atbildētājs publiskojis arī 2016. gada 26. februārī, saņemot 107 komentārus, no kuriem sešus rakstījis pats.
[1.2] Savos komentāros atbildētājs par prasītāju sniedzis nepatiesu informāciju, atspoguļojot prasītāju kā neizglītotu, korumpētu, neapķērīgu, fiziski un garīgi aprobežotu cilvēku un policistu, kas aizskar personas godu un cieņu. Turklāt šāda rīcība bijusi atkārtota un vērsta uz mērķi prasītāju pazemot un graut viņa reputāciju. Savos komentāros atbildētājs apvainojis prasītāju noziedzīga nodarījuma izdarīšanā (kukuļņemšanā), kaut arī tam nav bijis juridisks pamats. Līdz ar to atbildētājs ir pārkāpis Latvijas Republikas Satversmes 92. pantā garantētās cilvēka pamattiesības, kā arī nevainīguma prezumpciju.
[1.3] Par minēto aizskārumu prasītājs lūdz piedzīt kompensāciju 500 EUR apmērā.
[2] Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2017. gada 26. septembra spriedumu prasība apmierināta pilnīgi.
[3] Izskatījusi lietu sakarā ar /pers. B/ apelācijas sūdzību, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija ar 2018. gada 29. jūnija spriedumu
prasību apmierinājusi pilnīgi.
Atzīti par /pers. C/ godu un cieņu aizskarošiem prasības pieteikumā norādītie /pers. B/ ieraksti interneta vietnēs https://www.facebook.com/.. https://www.youtube.com/.., uzliekot pienākumu atbildētājam trīs dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas tos dzēst.
No /pers. B/ /pers. C/ labā piedzīta morālā kaitējuma kompensācija 500 EUR.
Spriedumā norādīti šādi argumenti.
[3.1] Atbildētājs, paužot viedokli un izsakot kritiku, ir izplatījis nepatiesas, prasītāja godu un cieņu aizskarošas ziņas, kuras ir pakļautas patiesības pārbaudei. Tāpat atbildētājs paudis viedokli, kurš ir personu aizskarošs un apvainojošs.
Personas tiesības uz goda un cieņas aizsargāšanu paredzētas Civillikumā 2352.1 pantā, un no tā izriet vispārējais princips, ka par personu publiskotām ziņām ir jābūt patiesām.
Minētā panta trešajā daļā paredzēta atbildība arī par nesamērīgi aizskaroša viedokļa paušanu. Jāņem vērā, ka gan nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu, gan nesamērīgi aizskaroša viedokļa paušanas gadījumā personai tiek nodarītas morālas ciešanas jeb kaitējums.
Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 1997. gada 24. februāra spriedumā lietā De Haes and Gijsels v. Belgium norādīts, ka arī viedoklis var būt nesamērīgi aizskarošs, jo īpaši tad, ja tam trūkst jebkādas faktiskās bāzes.
Atbildība par morālā kaitējuma nodarīšanu paredzēta arī Civillikuma 1635.pantā. Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojumā „Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību”, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu spriedumiem, norādīts, ka viedokļa un ziņas nošķiršanai ir būtiska nozīme.
[3.2] Gods un cieņa ir ētikas kategorijas, katra cilvēka izpratne par tām var atšķirties. Ar godu saprot personas sabiedrisku novērtējumu, kas ir izveidojies personas darbības rezultātā, ar cieņu – personas sabiedriskā vērtējuma atspoguļojumu viņas pašas apziņā, t.i., personas pašnovērtējumu.
Pierādīšanas pienākums attiecībā uz goda un cieņas aizskāruma pastāvēšanu ir prasītājam (Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa), jo tikai viņš spēj sniegt paskaidrojumus par apstākļiem, kā tieši konkrētais aizskārums ietekmējis viņa godu sabiedrības vai atsevišķu personu acīs un pašvērtējumu.
Tiesa sniedz šo apstākļu vērtējumu. Atbildētāja pienākums, iebilstot pret prasību, ir pierādīt izplatīto ziņu patiesumu.
Atbildētājs publiski pieejamajā profilā publicējis ierakstu ,,/pers. C/ ir tupākais ments (par policistu saukties nav tiesīgs) Latvijā!” un ievietojis videoierakstu ar virsrakstu ,,Policistiem ir jāizskaidro autovadītāju tiesības”. Pie videoieraksta redzami 158 skatījumi, 69 sekotāji un 28 komentāri.
Kā to pareizi atzinusi pirmās instances tiesa, minētajā ierakstā un tam sekojošajos komentāros pausts atbildētāja viedoklis, kurš izteikts nesamērīgi aizskarošā veidā, lietojot žargona vārdus ,,tups” un ,,ments”. Līdz ar to atbildētāja ieraksti aizskāruši /pers. C/ godu un cieņu, dodot viņam tiesību no aizskārēja saņemt atlīdzību.
[3.3] Nosakot kompensācijas apmēru, iespējamie kritēriji ir nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šī aizskāruma smagums pret personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, pušu personība u.c.
Lietā nav strīda, ka izplatītās ziņas un viedoklis bija pieejams neierobežotam personu lokam. Ziņas un viedokli izlasīja prasītāja darba kolēģi, draugi, paziņas un radinieki.
Ziņas un viedokli paudusi persona, kura bieži uzstājas televīzijas raidījumos par ceļu satiksmes problemātiku. Sabiedrība pazīst un ieklausās /pers. B/ teiktajā, jo ceļu satiksmes noteikumu aktualitātes interesē ievērojamu sabiedrības daļu. Atbildētājs bieži izmanto tiesības sniegt publisku viedokli, piedalīties diskusijās un arī sniegt pamatotu kritiku.
Lietā nav strīda par to, ka prasītājs ir Valsts policijas amatpersona un viņa darbība var tikt apspriesta publiski. Tāpat prasītājs nav apstrīdējis atbildētāja tiesības publicēt video ar prasītāju.
Noskaidrots, ka ziņas un viedoklis izteikts aizskaroši un nievājoši, tas nav patiess, un izteikto komentāru sistemātiskums liecina, ka atbildētāja mērķis bijis vērsties tieši pret prasītāju.
Nav šaubu, ka atbildētājam ir tiesības publiski paust kritisku viedokli par policijas un konkrētu amatpersonu darbu, taču tas nedrīkst būt izteikts rupjā un pārmēru aizskarošā formā, kā tas ir konkrētajā situācijā.
[3.4] Mantiskā kompensācija par prasītājam nodarīto morālo kaitējumu nosakāma 500 EUR, jo tādējādi tiek nodrošināts līdzsvars starp vārda brīvību un goda un cieņas aizsardzību, tas ir, konkrētajā gadījumā noteiktās kompensācijas efekts nav tāds, ka tas pilnībā liegtu tiesības uz vārda brīvību un atturētu atbildētāju izteikties.
Ievērojot to, ka atbildētājs ir fiziska persona, noteiktā atlīdzība ir taisnīga un samērīga. Vienlaikus tā pildīs prevencijas funkciju, proti, atturēs atbildētāju un citas personas no līdzīga aizskāruma nodarīšanas nākotnē, kā arī samierināšanas funkciju – panāks vismaz konfliktējošo pušu samierināšanu.
Minētais atlīdzības apmērs atbilst arī tiesu praksei lietās par morālā kaitējuma atlīdzību sakarā ar personas goda un cieņas aizskārumu, kurās atkarībā no kaitējuma rakstura, tā nodarīšanas apstākļiem un sekām kompensācijas apmērs tiek noteikts no 142,29 EUR līdz 7114,36 EUR (sk. Senāta 2006. gada 6. septembra spriedumu lietā Nr. SKC-473, Senāta rīcības sēdes 2009. gada 2. jūnija lēmumu lietā Nr. SKC-708, Senāta 2010. gada 9. jūnija spriedumu lietā Nr. SKC-156, Senāta rīcības sēdes 2011. gada 28. marta lēmumu lietā Nr. SKC-323, Senāta 2011. gada 20. aprīļa spriedumu lietā Nr. SKC-161, Senāta 2013. gada 28. februāra spriedumu lietā Nr. SKC-11, Senāta rīcības sēdes 2018. gada 16. februāra lēmumu lietā Nr. SKC-0666).
Lai gan šajās lietās ir no izskatāmās lietas atšķirīgi faktiskie un tiesiskie apstākļi, tomēr salīdzināšanai tās ir izmantojamas, jo risina līdzīgu tiesisko situāciju.
[3.6] Atbilstoši Civillikuma 2352.1 pantam katram ir tiesības prasīt tiesas ceļā atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, ja to izplatītājs nepierāda, ka tās atbilst patiesībai. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas izplatītas presē, tad gadījumā, kad tās neatbilst patiesībai, šīs ziņas presē arī jāatsauc. Ja personas godu un cieņu aizskarošās ziņas, kas neatbilst patiesībai, ietvertas dokumentā, šāds dokuments jāapmaina. Citos gadījumos atsaukšanas kārtību nosaka tiesa.
Ņemot vērā Civilprocesa likuma 197. panta pirmās daļas un Civillikuma 2352.1 panta noteikumus, /pers. B/ uzliekams pienākums trīs dienu laikā no sprieduma spēkā stāšanās dienas dzēst interneta vietnēs veiktos ierakstus un pievienotos komentārus.
[4] Par minēto spriedumu /pers. B/ iesniedzis kasācijas sūdzību, lūdzot spriedumu atcelt.
Kasācijas sūdzībā norādīti šādi argumenti.
[4.1] Apelācijas instances tiesa pieļāvusi Civilprocesa likuma 92., 97. un 104. panta pārkāpumu, jo nav vērtējusi spriedumus, ar kuriem administratīvo pārkāpumu lietās attaisnots /pers. B/ brālis /pers. G/. Šie spriedumi pierāda, ka /pers. C/ vairākkārt nepamatoti piemērojis personām administratīvo sodu.
[4.2] No portālā iSOS.lv 2016. gada 26. februārī ievietotā raksta ,,Lai katrs pats vērtē, vai šādam policistam ir vieta policijas dienestā” un videoieraksta redzams, ka /pers. C/ nav spējīgs izskaidrot Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 260. pantā noteiktās tiesības.
Līdz ar to nav saprotams tiesas apgalvojums, ka atbildētāja izteiktais viedoklis un ziņas nav patiesas.
Atbildētāja viedoklis par /pers. C/ profesionālo kompetenci veidojies vairāku gadu garumā, un katra saskarsme ar viņu norādījusi uz pienākumu negodprātīgu pildīšanu. Prasītāja darba pozitīvais novērtējums profesionālajā vidē atbildētāja personisko pieredzi neuzlabo.
[4.3] Prasītājs ir valsts amatpersona. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka pieļaujamās kritikas robežas pret politiķiem un valsts pārvaldes darbiniekiem ir plašākas, nekā attiecībā uz privātpersonu. Līdz ar to varas pārstāvjiem ir jābūt uzņēmīgākiem pret kritiku.
Augstākās tiesas 2017. gada 5. oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-208/2017 (C17115713) pausta atziņa, ka tiesai jāvērtē, vai pats cietušais ir veicis darbības, kuras radījušas pamatu attiecīgam viņa personības vai darbības vērtējumam. Judikatūrā norādīts, ka viedoklis nepakļaujas patiesības pārbaudei, tomēr arī ļoti negatīvam personas vērtējumam ir jābūt pamatotam. Kritika visos gadījumos ir saistāma ar subjektīvu vērtējumu, un tā pēc būtības nevar būt objektīva.
Atbildētāja izteiktā /pers. C/ kritika ir pamatota, jo viņš, pildot savus amata pienākumus, vairākkārt pieļāvis rupjas kļūdas. Atbildētāja viedoklis par prasītāja profesionālo darbību ir veidojies, pamatojoties uz reāliem notikumiem.
Motīvu daļa
[5] Pārbaudījis sprieduma likumību attiecībā uz personu, kura to pārsūdzējusi, un attiecībā uz argumentiem, kas minēti kasācijas sūdzībā, kā to nosaka Civilprocesa likuma 473. panta pirmā daļa, Senāts atzīst, ka Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018. gada 29. jūnija spriedums ir atstājams negrozīts.
[6] Civilprocesa likuma 450. panta trešā daļa noteic, ka kasācijas kārtībā var pārsūdzēt apelācijas instances tiesas spriedumu, ja tiesa nepareizi piemērojusi vai iztulkojusi materiālo tiesību normu, pārkāpusi procesuālo tiesību normu vai, izskatot lietu, pārsniegusi savas kompetences robežas. No minētās tiesību normas izriet, ka kasācijas instances tiesa neizspriež lietu pēc būtības, bet pārbauda lietā taisītā apelācijas instances tiesas sprieduma atbilstību tiesību normām, t.i., kasācijas instances tiesas kompetencē neietilpst lietas faktisko apstākļu noskaidrošana, pierādījumu pārbaude un vērtēšana, t.sk., pierādījumu pārvērtēšana.
Senāts atzīst, ka kasācijas sūdzībā norādītie argumenti attiecībā uz prasības pieteikumā norādīto izteikumu atbilstību patiesībai ir vērsti uz lietā esošo pierādījumu pārvērtēšanu, kas neietilpst kasācijas instances kompetencē.
Turklāt, kā redzams no pārbaudāmā sprieduma, apelācijas instances tiesa ļoti rūpīgi analizējusi lietā apkopotos pierādījumus, nonākdama pie pamatota secinājuma, ka konkrētajā gadījumā ar prasības pieteikumā norādītajiem izteikumiem /pers. B/ par Valsts policijas amatpersonas /pers. C/ profesionālo darbību ir izteicis gan pārmērīgi aizskarošu viedokli, gan izplatījis ziņas par tādiem faktiem, kuru atbilstība patiesībai no atbildētāja puses palikusi nepierādīta un par kuru vērtējumu kasācijas sūdzībā iebildumi nav izteikti.
Neapšaubāmi, kasācijas sūdzībā pieminētie prasītāja profesionālās darbības piemēri veido cilvēka personīgo pieredzi, uz kuras pamata var formēties negatīvs viedoklis, taču tas nedod tiesības uz visatļautību un citu personu morālu aizskaršanu.
[7] Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. panta otrajā daļā uzsvērts, ka tiesības brīvi paust savus uzskatus ir saistītas ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām formalitātēm, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu veselību vai morāli, aizsargātu citu cilvēku reputāciju vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai saglabātu tiesas autoritāti un objektivitāti.
Jebkurai personai ir tiesības uz subjektīvu viedokli sakarā ar pašas pieredzēto, tomēr, kā to, balstoties uz konkrētiem judikatūras piemēriem, pamatoti atzinusi apelācijas instances tiesa, šāds viedoklis nedrīkst būt pārmēru aizskarošs.
Senāts pilnībā pievienojas apgabaltiesas secinājumam, ka prasības pieteikumā norādītie atbildētāja viedokli saturošie izteikumi ir sevišķi aizskaroši gan pēc formas (lietojot žargonu, necenzētus vārdus, slimību apzīmējumus), gan satura (personas fiziskās un garīgās veselības apšaubīšana, ārējā izskata apsmiešana, elementāru prasmju trūkuma piedēvēšana), kas tiesiskā valstī nav akceptējams.
[8] Kasācijas sūdzībā atbildētājs ir atsaucies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, kur atzīts, ka pieļaujamās kritikas robežas attiecībā pret politiķiem un valsts pārvaldes darbiniekiem ir plašākas, nekā pret vidusmēra iedzīvotājiem, tomēr nav ņēmis vērā, ka pret valsts pārvaldes darbiniekiem pieļaujamās kritikas robežas nav tik plašas kā pret politiķiem, tāpēc uz izskatāmo lietu nav pamata attiecināt to Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi un arī Senāta judikatūru, kas attiecas uz politiķiem un pieļauj negatīvu, provocējošu un pat asu kritiku.
[8.1] No vienas puses, prasītājs ir amatpersona, uz ko attiecināms Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzītais, ka: “Pildot savus pienākumus, ierēdņi, tāpat kā politiķi, ir pakļauti lielākai kritikai nekā privātpersonas. Taču nevar apgalvot, ka ierēdņi katru savu vārdu un darbību apzināti būtu pakļāvuši pārbaudei tādā mērā kā politiķi un tāpēc ar tiem būtu jāapietas tāpat kā ar politiķiem, kad runa ir par viņu uzvedības kritiku” (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 29. marta sprieduma lietā Thoma v. Luxembourg 47.p.).
Tajā pat laikā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka: “[..] valsts ierēdņiem ir nepieciešams baudīt sabiedrības uzticību, lai tie varētu pildīt savus pienākumus” (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 29. marta sprieduma lietā Thoma v. Luxembourg 57.p.).
[8.2] Attiecībā uz policistu kā valsts amatpersonu pieļaujamās kritikas robežas ir šaurākas tā iemesla dēļ, ka salīdzinājumā ar politiķi amatpersonas pienākumu sekmīgā izpildē sabiedrības uzticībai ir īpaša nozīme, un nepamatota kritika to var nopietni apgrūtināt, tādējādi negatīvi ietekmējot nozīmīgas sabiedrības intereses.
Tā kā atbildētājs, būdams sabiedrībā atpazīstams jurists, kurš sniedz konsultācijas un savu redzējumu ar ceļu satiksmes jomu saistītos problēmjautājumos, tādējādi pretendējot uz lietpratēja statusu, viņa teiktajam ir lielāks svars un līdz ar to lielāka ietekme uz visas sabiedrības izpratni attiecīgajā jautājumā, kas par publiski paustu viedokli uzliek pienākumu būt īpaši atbildīgam.
Minētais liecina, ka kasācijas sūdzībā norādītie argumenti nevar būt par pamatu apelācijas instances tiesas sprieduma atcelšanai.
Rezolutīvā daļa
Pamatojoties uz Civilprocesa likuma 474. panta 1.punktu, Senāts nosprieda:
Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2018. gada 29. jūnija spriedumu atstāt negrozītu, bet /pers. B/ kasācijas sūdzību noraidīt.
Spriedums nav pārsūdzams.
Senatore M. Senkāne
Senators I. Bisters
Senators V. Maksimovs
Vai cilvēks ar juridisko izglītību automātiski skaitās "jurists"? Džeriņš ir krimināli sodīta persona, kā rezultātā viņš nedrīkst darboties teju nevienā juridiskajā profesijā.