Kura ir „pilsētu pilsēta”? Ženēva, kura pavasaru autošovus ietiepīgi marķē ar karogu – capitale du monde, Ņujorka, kurā pabijis viens otrs sajūsmā gatavojas pilnīgai un galīgai emigrācijai?
Jautājam Mikam. Atbilde zibenīga, bet maķenīt svārstīga – Parīze... Varbūt Barselona... nē, tomēr Parīze! Kāpēc?
NO BULOŅAS MEŽA LĪDZ ŠAMONĪ
Brauciena iemesls un arī finansējuma avots kā vienmēr bija automobiļi. Šoreiz jau atkal - PEUGEOT automobīļi. Beidzot mazo Latviju un žurnālu auto atraduši, šīs firmas publisko sakaru nodaļas vadoņi pavisam īsos divos mēnešos jau otro reizi aicināja savus darinājumus Francijā izmēģināt.
Izmēģināju. Pārbraucu. Nez kāpēc neviens nejautā par tehniku. - Nu kā tur Parīze? -Vai Monblānu redzēji? Savādi autofani,vai ne? Un savāds es pats, jo tiešām gribas mesties tādā avantūrā kā Parīzes aprakstīšanas mēģinājumā. Kaut mazdrusciņ...
KĀDA IR PARĪZE?
Liela.To nu varu apgalvot pavisam droši, jo esmu to žigliem, sākumā viegliem, ceturtajā stundā aizvien gurdākiem soļiem, un noberztajām pēdām svilstot, izmērījis. Sadomāju aiziet no Concorde Lafajette viesnīcas, pa kuras logiem redzams Buloņas mežs un Eifeļa tornis, līdz Notre Dame jeb Dievmātes katedrālei. Svētceļojumā,tā teikt.
Neprātīga iecere, ja kājas braucot un rakstot tādas vārgulīgas kļuvušas, turklāt apautas tikai šķietami ērtās kurpēs ar plānām un cietām ādas zolēm. Neprātīga un sāpīga. Tomēr lieliska, jo tikai tā diženo celtņu plūsma atklājas normālā ritmā un rakursu mainībā, tikai tā uz savas ādas izjūti senču grandiozo vērienīgumu un, mērķi sasniedzis, stāvi pie Kvazimodo kafejnīcas pavisam citāds nekā tie, no neoplāniem izkāpušie. Te ir vieta, kurā katram vajadzētu pabūt. Pastāvēt un paklusēt. Tāpat kā pie Gaudi „Svētās ģimenes” Barselonā, Štefana katedrāles Vīnē vai Pētergaiļa Daugavmalā.
Un tad doties atpakaļceļā nevis vairs pa plašo Sēnas krastmalu, bet ienirt veco, šauro ieliņu labirintā, kur jājuši musketieri, un klāt ir īstā, raibā Parīze.
Ieskanas akordeons. Pēkšņi smaržo kā tropos, jo esi ieklīdis puķu, augu, dēstu valstībā, kas iznesti no mazajiem puspagrabu veikaliņiem un salikti plauktos pa visu ietvi vesela kvartāla garumā. Pretim nāk dāma labākajos gados, vecmāmiņa jau droši vien. Kosmētika, apģērbs, stāja - karaliene. Un pēkšņi ar slaidu jūras vilku spļāvienu raida košļenes bumbuli precīzi piecu soļu attālajā rožu podā. Uztvērusi manu pārsteigto skatienu, žilbinoši un draiski atsmaida.
Pēkšņi smird kā stallī. Jo puķu podus aiz šī stūra nomainījuši krātiņi ar visraibāko dzīvo radību. Vistas, truši, eži, čūskas. Aizskatījies uz milzu papagaili, ar plecu uzgrūžos kaut kam siltam, bet neizkustināmam kā Triumfa arka, un, galvu pacēlis dobja rūciena virzienā, redzu baismīga pirāta mūli. Atsprādzis kā dzelts, ieraugu briesmoņa milzīgajā tetovētajā ķetnā maigi paslēptu kaķēnu. – Pardon, msjē, - saka milzis.
Tad nāk krodziņu iela. Lai gan krodziņi te ir visur. Un ēd un dzer visur. Pat tur, kur smird. Un visu ko. Viens baltā uzvalkā un pārāko zelta roleksu uz rokas, pret stabu atslējies, kož tāda paskata hotdogā, kādu es pat galīgā badā mutē neņemtu, cits - skrandainās džinsu īsbiksēs un nedēļu sviedrētā t-kreklā - pie sniegbalti klāta terases galdiņa laizās ap vismaz 25 latus vērtu fantastisku izmēru langustu, uzdzerdams kaut ko vēl dārgāku no pāris litru tilpuma pudeles. Pie blakus galdiņa pavisam jauniņa un naivi laucinieciska izskata sekretārīte satvērusi sirma šefa rokas, un viņas skatiens nepārprotami sola visu. Kaut tūlīt tepat tā pa īstam sēsties klēpī. Cita netālu uz soliņa ar savu panku to jau dara.
Brīvība. Uz bruģa sēž kaut kas ogļmelns košzaļā kombinzonā. Ar tikpat zaļu slotu baltā kātā. Sētnieks ir noguris un smēķē pusmetru garu cigāru.
Tepat ir Luvra. Japāņu jauneklis stutē pa karaļpils vārtiem iekšā savu vecvecmāti. Izdilušu, gluži caurspīdīgu, dzidrajā skatienā vesela gadsimta gudrība. Viss jau ir bijis. Redzēt Parīzi un mirt. Vai varbūt nākamgad vēl aizšaut uz Norvēģijas fjordiem...
Nenosakāmas tautības skaistule, aptinusi ap galvu metrus trīs raiba zīda, tur vienā rokā zīdaini, otrā - mobilo telefonu. Resns indietis sajūsmināti blenž uz Tileriju dārzu un vienlaikus tā pavisam pamatīgi un dziļi kasa savas platās pakaļas pašu viduci.
Kāda ir Parīze? Gribētos uzzināt...
KUR IR MONBLĀNS?
Ar Eiropas augstākās virsotnes vārdu tiek spekulēts plaši un pamatīgi. Pat mazpilsētiņas Mežēvas (pagājušā gadsimta koka arhitektūras rezervāts), kuras viesnīciņā Les fermes de Marie zem pusmetru resnām apaļkoka sijām vadījām nakti starp divām testa brauciena dienām, hotelīšu un krodziņu izkārtnēs neiztrūkstoši rakstīts maģiskais „Mont-Blanc”. Lai gan līdz pašam Eiropas kalnu kalnam ir vairāk nekā 30 kilometru, un tuvējās virsotnes knapi sasniedz kailklinšu līmeni (ap 2500 m). Tās par Monblānu notur retais. Bet „Šamonī pie Monblāna” piešmauc gandrīz visus līdzenumu cilvēkus. Šis kūrorts atrodas tiešām pasakainā vietā, kur tieši no ceļa, tieši no ielas, blakus centrālajam laukumam nogāzes gandrīz vertikāli šaujas debesīs, tuvas, gandrīz ar roku sasniedzamas, sniegotas, lavīnu un mūžīgu ledāju izrobotas pat jūnijā un jūlijā. Grandiozi. Mutes atveras un neiet ciet. Kad sāk atkal kustēties, izdveš - Monblāāān... Žēl, bet nav taisnība. Tā ir „tikai” triju 3500-3700 metru augstu kalnu veidota siena, kas liedz gan Lielajam Baltajam piekļūt, gan to no automobiļa redzēt. Ir jābrauc ar vagoniņu tajā augšā. Un tad apmēram piecu kilometru attālumā būs redzams Monblāns. Šim svētceļojumam laika atkal pietrūka. Tātad varu godīgi teikt - jau trešo reizi tieku šim brīnumam pavisam tuvu, bet redzējis to joprojām neesmu.
Notre Dame
Monmartra
Stingri aizliegts iAuto.lv publicētos materiālus izmantot, kopēt vai reproducēt citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai kā citādi rīkoties ar iAuto.lv publicētajiem materiāliem bez rakstiskas EON SIA atļaujas saņemšanas.
