Ja tiešām gribi - varu no Ķīnas man atsūtītu "fufeli" iedot izpētei. Zvani - AJ 29208073.

Sen zināms paradokss: rātns autovadītājs savu iemaņu līmeni ceļ lēni. Iespējams – neceļ nemaz. Pēc licences iegūšanas viņš (viņa) labvēlīgos apstākļos diezgan ātri kaut cik apgūst ātrumus līdz 90 km/h un pie tā arī paliek. Pirmajā ziemā savukārt notiek minējumi – kāds tad ir tas “drošais ātrums” uz sniega? Uz ledus? Minējumi, jaukti ar bailēm. 


Un cilvēks, noteikumus nepārkāpdams, brauc pa savu (un sava auto) spēju robežu. Bez rezerves. Nedroši.

Tālajos pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, kad sāku savas rallista gaitas, Latvijas un PSRS izlases treneris Aleksandrs Karamiševs šo kaiti lika ārstēt tā – pa šoseju jums jābrauc ar pilnu klapi (ierobežojuma “90” tad vēl nebija)! Tad uz grants ar 120 km/h (neko daudz ātrāk mūsu žiguļi negāja) nebūsiet saspringti. Un mēs vilkām līdz Cēsīm 50 minūtēs, līdz Liepājai stundā un 45. Šajā gadsimtā tik ātri nav braukts. Nedrīkst. Slikti. Ātruma pieredzes rezerve netiek uzkrāta. Bet tā ir ļoti noderīga, gluži nepieciešama arī lēnākos režīmos, jo, apstākļiem vai situācijai pēkšņi mainoties, ļauj reaģēt ātri, precīzi, pareizi.

Atzīstos - es biju tas, kurš Mārim ierosināja šo tematu. Gan ar mazliet citu ievirzi. Gribējās dzirdēt viedokļus par pievienotajā linkā (https://fb.watch/pjtAA3xOIG) reklamētajiem lētajiem antiradariem. Ja tur solītais ir reāli spicie zēni varētu samalt miltos visu radaru impēriju.

Kurš labākais? Katram savs. Manu viedokli dzirdēsiet krietni vēlāk. Pašlaik nedrīkstu žūrijas biedrus iespaidot un regulēt. Bet vienu izlēcienu no šī likuma rāmjiem tomēr atļaušos.

Ir mums tāda papildnominācija – “Gada inovācija”. Unikāls, agrāk nebijis tehnisks (parasti jau elektroniski digitāls) komforta vai drošības sistēmu papildinājums. Tad lūk – es šogad balsošu par “Kia” atpakaļskata spoguļkamerām. Ne jau tām pakaļējām, kuras nu jau ir gandrīz visiem, bet sānu spoguļos iebūvētām kamerām. Kā tās darbojas? Gribu apdzīt vai nogriezties pa kreisi, ieslēdzu pagrieziena rādītāju un… Klasiski man būtu jānovērš arī skats pa kreisi, nedaudz jāpagriež galva, lai iespējamos traucēkļus ieraudzītu. Te – instrumentu panelī iemirdzas prāvs apaļš ekrāns, kurā redzamība pat daudz labāka nekā vecajā, iespējams mazliet netīrajā spogulī. Super! Labajā pagriezienā vinnests vēl lielāks, jo skatu novirzīt te nāktos vēl vairāk. Par šo es balsošu.

www.la.lv/jaunie-auto-tomer-ir-interesanti

Te mans viedoklis - www.la.lv/labako-auto-atrast-nav-iespejams.

Tāda “labākā auto” nav!

Tas atgādinājums visiem, kas savas izvēles atvieglošanai gaida žūrijas balsojuma rezultātus. Piešķirts tiek tituls “Gada auto”. Proti – žūrijas 12 vērtētāju izpratnē spilgtākais, interesantākais gada jaunums. Nevis visai plašajai un raibajai publikai universāli labākais un piemērotākais. Tāda nav.

Piedevām – jau pirms vairāk kā 10 gadiem, kad titulu ieguva “Mecedes”, mēs vienojāmies, ka vairāk tā nedarīsim. Neļausimies gluži saprotamai (arī Doma laukumā redzamajai) sajūsmai par ļoti dārgas tehnikas dizaineru un inženieru meistardarbiem. Latvija nav Arābu Emirāti. Mēs esam visai trūcīgi, un tādēļ tituls jādod kādam pieticīgākam un plašākai publikai reāli pieejamam auto.

Tātad – “premium” kategorija, kurā šogad pieteikti visu trīs vācu grandu pārstāvji, cīnās par savu titulu. Galvenais tiem dots netiks. Elektriskie auto (sacensībā startē veseli septiņi) to nedabūs, jo ir pārāk dārgi un tādēļ Latvijas autoparka tik vēlamajā atjaunošanā pagaidām piedalās tikai simboliski. Un šajā konkursā saņems tikai savas papildnominācijas speciālu balvu.

Kurš var uzvarēt?

Kāds no ne visai lielajiem, “bāzes” cenā ap 20 000 eiro līmenī. No mazās (garums līdz četriem metriem) klases būtu ļoti piemērots... Kur tādi? Divi elektriskie (Honda-e un Mini SE). Vilinoši, Bet, kā jau teikts, dārgi.

Un šis. Toyota Yaris. Jau iepriekšējā versijā populārs (piektais pirktākais mazauto Eiropā). Tagad, šķiet, vēl glītāks. Un foršākais šķiet tas, ka pat viena modeļa ietvaros tiek piedāvāta plaša variāciju izvēle. Versija ar litrīgu benzīna motoru (cena ap 14 000) būs iegādē lētākā, izmešu līmenis (zaļi taču gribam būt) tikai nedaudz pārsniedz 100 g/km. Šis, ar kuru piektdien braucu, ir par veseliem astoņiem tūkstošiem dārgāks, bet degvielu tērē mazāk, CO2 izplūde iekļaujas visstingrākajās normās. Jo – šis ir hibrids. Trešdaļa no 120 ZS te elektriski. Un brauc šis viemkārši super!!! Jāatzīst – vecais rallists pat mazliet azartā iekrita. Akmens un Salu tilta pievedloki (mitri) ar trešo robu velkot, tad gāzīti atmetot, uz skaistas vadāmas slīdītes robežas, labējā joslā priekšā kādam traktoram iespraucos garšīgi, precīzi. Kaifs! Un labākais – degvielas patēriņa rādītājs, startā uz nullītēm nomests, finišā rāda 4,2/l uz 100km. Būtu braucis rātni, būtu vēl mazāk. Gada ekonomija (ar pliku benzīna motoru salīdzinot) – vairāki simti eiro.

Laikam jau šīs kombinētās piedziņas ir šī brīža labākais eko kompromiss. Dārgs? Nu krietni tomēr lētāks par EV. Šajā “Yaris” turklāt par tiem astoņiem tūkstošiem klāt pielikts ne tikai elektromotors. Te ir visai solida salona ādas apdare, te ir visi iespējamie elektroniskie palīgi un informatori. Gluži vai premium līmenī. Vārdu sakot – labs. Var uzvarēt. Ja vien tomēr pie plašuma radušajiem neliksies pārāk maziņš. Vai zems.

Tad šie dosies uz krosoveru pusi...

Dīzeļi paliek. Gan kompaktoos krosoveros, gan lielos “džipos”. Tie (“Kia Sorernto”, piemēram) gan šķiet kļuvuši mazliet dārgāki. Laikam jau ražotājam tomēr tās Eiropas eko nodevas jāmaksā un šis, protams, zaudēto no klienta iekasē. Bet šim klientam tas nesāp. Viņš grib lielu kuģi bez uzlādes problēmām. Ērtu brīvību. Un jau nav tā nemaz tik baigi dārga. “Mercedes GLB”, ar kuru pašlaik pār Doles HES dambi braucu, maksā vien pusi no “Audi e-tron”...

Savādā sacīkste...

Šis varētu būt mans sapņu auto (ja es būtu kādu strēķi jaunāks un tik dārgiem sapņiem vēl ļautos). Veidols bez ārišķībām, lepns un pieklājīgs. Gaita – nez vai kas labāks iespējams. Ietilpība – ar karalisku rezervi tām reizēm, kad visus mazbērnus uz ezermalu vedīšu, vai pats tur nakšņot sadomāšu. Emblēma, kura mani pasargās no skeptiskajiem (stulbajiem, protams) skatieniem, kurus tagad pie “Sky”veikala jūtu sava “Suzuki”virzienā raidītus. Sapņu auto...

Bet laikam tomēr nē. Neņemšu. Jo nevaru pieņemt piecus superspožos ventilācijas atveru riņķus panelī, kuri krēslā piedevām iegaismojas, piedodiet, pretīgi lillā. Nevaru piedot savai jaunības mīlestības trīszaru zvaigznei došanos šādā Austrumu karnevāla spilgtumā. Man šis izlēciens traucē!

Ļoti žēl, ka pat tāda firma iesaistas savādajā salonu izraibināšanas un “izskaistināšanas” sacīkstē. Laikam jau citās jomās iespējas ir izsmeltas. Labi brauc, stūrējas, bremzējas visi. Arī korejieši, japāņi, rumāņi. Nu vajag kādu superekrānu. Ja lielāku vairs nevar, jāpagarina vizuālie akcenti ar kaut ko spoguļspožu. Vai jāpārtaisa klasiskais stūres rats no apaļa par kantainu (“Peugeot” niķis), piedevām iebūvējot šo sacerējumu tā, ka aizsegts tiek instrumentu panelis...

Tā es Doma laukumā pie “MB GLB” un “Peugeot 2008” pukojos. Tad pienāca Juris Z. (arī sirms) un teica – bet man patīk...

Jā, grūti būs nobalsot...

Daži joprojām saka, ka LA lapu atvērt nevarot. Te būs teksts par Nissan Juke:

Kas šajā dejā 10 gados mainījies?

“Nissan Juke” atkal pretendē uz “Gada auto” titulu

Atis Jansons

Kāpēc pieminu deju?

Pirmkārt dēļ vārdiņa. “Juke” angliski nozīmē deju vai mainīga virziena kustības, savu aktivitāti demonstrējot. Otrkārt – tirgū tik pieprasīto krosoveru attīstība tiešām ir tāds savdabīgs dancis, publikas mainīgās gaumes mūzikas pavadīts.

Kāpēc runāsim par desmitgadi? Tāpēc, ka 2009. gadā bija “Juke” pirmās paaudzes pirmais drosmīgais un izaicinošais solis uz auto konkursu un tirgus skatuves. Vienaldzīgo toreiz nebija. Viedokļi – no “kas tas par kropli?!” līdz vairākām augstākajām atzīmēm mūsu konkursa nominācijā “skaistākais”. Un tās toreiz neiedeva dāmas vai juniori, kuri it kā būtu nu ļoti jau savdabīgā dizaina autoru mērķauditorija. Atšķiram veco balsojumu un redzam – šis stils ir paticis LAMB prezidentam Jurim Zvirbulim, fotografam Raimondam Volontam, auto nomas biznesmenim Maratam Blatem un vēl dažiem citiem pavisam pieaugušiem un nopietniem kungiem.

Latvijas “Gada auto” kopvērtējumā “Juke” toreiz ieņēma trešo vietu (aiz “Opel Astra” un “Kia Sportage”). Un lieliski, kā saka, aizgāja arī tirgū (skat. tabulu). Līdz pat kritumam 2018. un 2019. gadā. Apnicis? Nav vairs skaļi moderns? Droši vien arī tas. Lai gan galvenie vaininieki tomēr ir konkurenti, kuri šajā laikā radījuši dažus ne mazāk spilgtus izlēcējus. Nu, piemēram, “Toyota C-HR” pakaļiņa nav mazāk izaicinoša un daudzus kārdinoša. Jāsper atbildes solis.

Kas tad šim jauns?

Par ārējo veidolu es nebūšu īstais runātājs. Šis – kategoriski - nav mans stils. Jaunais “Juke”, lai gan lielās lampas no motora vāka novācis, šķiet vēl lecīgāks par pirmo. Kāpjošās sānu līniju šķautnes, jumts ar garenvilni, jaunās acis ar tādiem kā propeleriem, vēl mazāki nekā agrāk aizmugurējo durvju logi, kas pakaļā sēdošajiem draud ar klaustrofobiju… Stop, vecais īgņa! Pērc kādu “VW”, “Suzuki” vai “Renault”. Atstāj šo paaudzei, kurai pulkstenis nav tikai laika rādītājs. Un auto ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī laikam jau pats svarīgākais sevis demonstrēšanas aksesuārs.

Rakstīšu par tehniku. Patiešām labu tehniku. Pilnpiedziņas piedāvājuma gan vairs nav. Jo nav pieprasījuma. Liela tilpuma un jaudas (vecajam bija 1,6 l un 190 ZS) motoru vairs nav. Jo ekoloģiskās normas spiež. Un aizvien vairāk ļaužu saprot, ka 100 “zirgi” uz svara tonnu ir pietiekami visiem ātrumiem, kas Eiropā atļauti un vajadzīgi (ja vien katru dienu nebrauc kādus 100 km uz darbu pa vācu “bāni”). Jaunajam ir viens darba tilpuma litrs trīs cilindros. Motors, ar kādu (Suzuki izpildījumā) jau gandrīz gadu braucu (un slavēju) ikdienā. Šis nav sliktāks. Iespējams pat mazliet labāks, mazāk vibrējošs ekonomiskajos režīmos (zem 2000 apgr./min.). Par pieciem zirgiem jaudīgāks, 10 ņutometru pārsvars griezes momentā. Kas to devis? Laikam jau nenoliedzami lielākā Nissan partnera Renault pieredze trīscilindru tehnoloģiju pielietošanā.

Arī variatora vairs nav

Ar bažām gaidīju tikšanos ar komplektu “litrs ar automātu”. Šāda skepse dzimusi pieredzē, kurā vairāk rūgtuma nekā prieka. Kūtras reakcijas apdzīšanas manevros, krietni lielāks nekā manuālām versijām degvielas patēriņš. Tā vien brieda secinājums – maziem motoriem automāti der tikai tad, ja brauks ar šo cilvēks bez pat mazākajām pretenzijām uz dinamiku.

Un te – “Juke” nevis ar veco firmas CVT (continuously variable transmission), bet ar DSG ((direct-shift gearbox) jeb divsajūgu automātu. Šī konstrukcija visplašāk lietota VW/Audi grupas automobiļos, bet nu jau sastopama arī BMW, Volvo, Ford un Nissan ražojumos. Kā brauc? Teicami! Pēc pirmās stundas niecīgām adaptācijas problēmiņām varu bliezt kā Šūmahers. Un – labākais – paaugstinātu rijību nemana. Patēriņš – ap sešiem litriem uz simtu ne sevišķi pieblīvētā pilsētā (vasaras pusdienlaiks). Uz šosejas – vēl mazāk. Drusku mazāk nekā “Vitarai”, kuras galvenais pārnesums “īsāks”, aerodinamika, šķiet, mazliet sliktāka. Tātad? Iesaku?

Ieskatieties tomēr vēl vienā tabuliņā, kurā Latvijā pašlaik populārāko mazo krosoveru cenas dotas divām versijām – ar mehāniski vadāmu kārbu un automātu. Starpība gluži vai šokējoša. Šim “Juke”, piemēram, vairāk nekā 4000 eiro. Nepirkšu! Jo māku robus slēgt pats. Atļaušos palielīties – daru to labāk pat par DSG.

Bet ļaudis pērk. Eiropā mazāk. Amerikā – gandrīz visi. Foršu jociņu kaut kur internetā manīju – vienīgais iemesls, lai jenķis izvēlētos manuālu kārbu: tā ir labākā pretaizdzīšanas ierīce, jo neviens zaglis ar šito braukt nemācēs… Lāga nemāk arī Jāņa, kurš nupat prasīja padomu auto izvēlē, sieva Eva. Un Jānis ir taupīgs. Iespējams pat skops. Un viņš skaidri redz, cik viltīgi ražotāji izliek slazdus šiem nepietiekami prasmīgajiem vai pietiekami slinkajiem klientiem. Nu nemaksā taču tā “Juke” automātiskā kārba par četriem tūkstošiem dārgāk kā parastā! To vienkārši nedod lētākajās auto versijās, bet iebāž apšaubāmas vajadzības papildaprīkojuma komplektos. Ņem, ja vari atļauties. Atkārtoju – šis automāts ir ļoti labs. Arī “Juke” stūres raksturojumi teicami, dāmai un pilsētas manevriem piemēroti, aktīvu čali apdzīšanas slalomos priecēs. Ņem, ja vari atļauties. Vienu “superfīču” gan labāk neņem – 19 collu zemprofila riteņi šādam auto varbūt ir “smuki”, bet mūsu grambās krata pretīgi.

Tā pēc brauciena ar "Octavia" uzrakstīju "Latvijas Avīzē":

Labs piedāvājums mazauto nievātājiem

400 km ar “Škoda Octavia Combi”

Atis Jansons

Visam, kas īsāks par četriem ar pusi metriem – fui! Nekāda prestiža. Žēlīga drošība. Vietas maz. Sevišķi aizmugurē sēdošo kājām. Un tālbraucienu koferiem. Patiešām smuku to mazo arī nevar uztaisīt...

Cilvēku grupa ar šādu dzelžainu viedokli tiešām ir. Pat vīrusa gadā vairāk kā 400 pircējus Latvijā atrada tā sauktās vidējās klases populārākie (VW Passat un Škoda Octavia) jaunie auto. Ko viņi ieguva? Atbildi uz šo jautājumu meklēju nedēļas nogalē ar jauno “Octavia Combi”, vienu no konkursa “Latvijas Gada auto” dalībniekiem.

Ietilpības čempions?

Tādu titulu savā TV raidījumā šim auto piešķīra kolēģis Normunds Avotiņš. Un iekrāva tajā divus riepu komplektus. Nez kāpēc šī demonstrācija mani nevis sajūsmina, bet uz šķību smīniņu pavelk?

Tāpēc, ka šie skaistie, metāliski lakotie ārpusē un iekšpusē saudzējamās ādās tapsētie limuzīni manā uztverē nu nekādi nav savienojami ar tādu prastas sadzīves problēmu risināšanu kā kartupeļu maisu, skaidu brikešu vai melnzemes paku pārvadāšanu. Tādām operācijām vajag pieāķēt piekabīti. Vai pie būvmateriālu veikala ar telefona aplikāciju atslēgt “Fiqsy” kravas busiņu un savu dārgumu atstāt stāvvietā atpūsties. Šie nav skarbi kravinieki.

Turklāt – nemaz tik baigi lieli jau tie arī nav. Šīs pludlīnijas formas nu nekādi nespēj tuvoties kantaino un patiešām ļoti praktisko “busiņu”, “bulku vāģu” utml. ietilpībai. Šiem ir gari deguni – “Octavia” snīpis ir vairāk kā sprīdi garāks nekā manai “Vitarai”. Un ietilpību nedod. Aizmugures “borts” biezāks – vēl 10 cm ietilpības nost. Galu galā šī auto bagāžnieks (aizmugures sēdekļu atzveltnes nenolaižot) ir tikai 20 cm garāks kā “Vitarai”. Platums – vienāds. Salonā? Abu sēdekļu rindu platumi uz rekordiem nevelk (120 un 130 cm). Lielāka ir aizmugures “kāju rūme”. Un garāks bagāžnieks – ja atzveltnes nolaistas. Šeit var izdarīt to, ko mazās un pat kompaktās klases krosoveros nu nekādi nav iespējams – var ielikt pilna izmēra matraci, uz kura tāla ceļa pauzē brīnišķīgi nosnausties. Divatā, protams. Gribētu to izdarīt kādā Alpu kalnu pļaviņā. Vai Pireneju aizas malā.

Aerodinamikas čempions!

Es dotu tādu titulu. Pelnītu. Un noderīgu arī, ja vien tavi ceļi ir tāli un ātri. Tikai garam auto iespējama patiešām laba aerodinamika. Ir tāds krosoveru plaukuma laikos ne īpaši populārs raksturlielums – Cx. Grūti pat interneta pārbagātībā šo ātra brauciena galvenās pretestības raksturlielumu atrast. Nu neliek to specifikāciju tabulās ražotāji! Kāpēc? Jo nav ar ko lielīties. Visiem “džipiņiem” (busiņiem, pikapiem arī) tas ir krietni virs 0,3. “Octavia” – 0,24 sedanam, 0,26 šim “vagonam”. Un izcils degvielas patēriņš uz šosejas. Testētais auto (divu litru dīzelis) Latvijā atļautajos ātrumos apēd mazāk par četriem litriem uz 100 km. Ja atrodam vietu, kur drīkst ātrāk, slavas dziesma kļūst skaļāka. Pat 160 km/h nepieliek patēriņam pat litru. Uz Alpiem!!! Kad robežas atvērsies...

Viegls – labi vai slikti?

Argumentu par labu lielam (un agrāk arī smagam) auto tiešām ir daudz.

Pirmkārt - estētiski. Lieli auto ir skaistāki. Garu auto dizaineram daudz vieglāk veidot dinamisku, lepnu, greznu, krāšņu. Samazinoties gabaritiem, līniju skaistuma vietā priekšplānā, grozi kā gribi, izlien racionālais. Kuras ir ietilpīgākās stereometrijas figūras? Kubs un lode. Tā nu mazauto mākslinieki mokās, mēģinādami vienkāršo, praktisko, bet pieticīgo padarīt interesantu un valdzinošu... Žēl.

Otrkārt - objektīvi, tehniski, fizikā bāzēti, ko neuzvarēs ne laiks, ne superdatorizēti konstruktori, ne trūcīgo vai skopuļu iebildumi. Smagiem auto piemīt liela inerce brauciena virzienā. Un, pateicoties smagai virsbūvei, relatīvi ļoti maza ir milžu "neatsperotā masa". Tādēļ to gaita agrāk bija līdzenāka, maigāka, komfortablāka utt. Fantastiska. Pat bez mūsdienu gāzes amortizatoriem un superriepām. Staļina "ZIS", kuru man laimējās pastūrēt pirms bruņumašīna nonāca Rīgas motormuzejā, pa nebūt ne līdzeno Ropažu (toreiz Gagarina) ielu ripoja kā pa galdu. Jo svēra sešas tonnas. Divreiz "vieglākais" astoņdesmito gadu "rolsroiss", kurš reiz mitinājās kāda vēlāk bēdīgi slavena miljonāra garāžā Jūrmalā, un šad tad tika atvēlēts vecu rallistu izpriecām, kustējās kā datorspēlē, kaut riteņu piekares tam bija gauži nemodernas un smagas. Es šodien lieliski sadzīvoju gan ar Nissan "Qashqai", gan Suzuki “Vitara”, taču neviens no šiem modernajiem mazuļiem un "kompaktniekiem" nekad neripos, nežūžos, nelidos pa ātrgaitas maģistrāli tā, kā pusotras reizes smagākā 1996. gada Opel "Omega". Brauciens smagā un lielā auto ir bauda. Pat necentieties to noliegt.

Un – diemžēl – necentieties šīs nostaļģiskās sajūtas sameklēt braucienā ar jaunākās paaudzes limuzīniem. Pat “Mercedes” un “BMW”, ekoloģisko prasību spiesti, ir kļuvuši vieglāki. Šī “Octavia” ir gandrīz 400 kg vieglāka par pieminēto “Omegu”. Un pa viļņoti grambotu Latvijas asfaltu vienatnē tu brauc tikai un vienīgi pieklājīgi. Bez senā plūduma kaifa. Šo ir jāpiekrauj...

Bet vieglums rentējas pilsētā. Vecie, smagie te rija vai 10 litrus uz simtu. Šī – piecus. Un tas pat ar automātisko kārbu (DSG – izcili laba!).

Cena – pats labākais

Ja jums tiešām šāds auto vajadzīgs – “Škodas” cenrādis priecē visvairāk. Šādu izmēru auto iegūt par mazāk nekā 20 tūkstošiem šķiet gluži vai nereāli. Tiesa – tas nebūs ar DSG. Tas nebūs ar dīzeli. Zaļas taupības vārdā pat litrīgais trīscilindrinieks šajā kuģī jau šoruden tikšot likts. Un, pat nepamēģinājis ticu, ka Latvijas apstākļiem tas būs pietiekami ātrs.

Nu ko? Gribi lielu? Lai veicas! Turklāt vari “Octavia” gaitas īpašības pamēģināt jau šajā sestdienā, kad pie lielveikala “Mols” notiks gadskārtējā publisko testu diena. Varēsi tieši salīdzināt šo ar mazākiem krosoveriem, ar kompaktklasi, kuru pārstāvēs pats jaunais “Golf 8”. Starp citu atgādinu – daudziem “kompaktniekiem” ir arī “universālās” versijas, kuras par “Octavia Combi” nav neko daudz mazākas. Varēsi klātienē (divi metri!) par auto izvēli jautāt ne tikai dīleriem (kuri, protams, ieinteresēti pārdot savējo), bet man un citiem konkursa žūrijas biedriem.

Vai šāds links (ja kādam neizdevās atvērt iepriekšējo)

www.la.lv/kas-saja-deja-10-gados-mainijies

Par „premium”. Atsauksmju konkursa mājaslapas čatā par tiem šobrīd vēl maz. Par BMW „X5”, kā redzat, pat neviena. Dodu savu viedokli. Pavisam īsi.

Paradokss – man šis ir par lielu, par greznu, daudz par dārgu un ātru. Taču neapšaubāmi joprojām „paņem”, valdzina, jo pa Latvijas salāpītajām „šosejām” brauc vislabāk no visiem. Brauc labāk arī par saviem brāļiem X3 un X1. Jo, būdams dārgs, ir atļāvies pildīt absolūto komfortablas gaitas likumu – ir smags. Smagāks par divām tonnām. Un modernajām piekarēm palīdz Ņutona likums. Līdzvērtīgs šajā jomā no klātesošajiem bija vien Mercedes.

Bet - man sagadījās tā, ka aplīti Turaida – Inciems – Turaida tieši pēc BMW X5 baudījuma braucu ar „Skalu”. Un jāsaka – ar „Škodu” droši sasniedzamie ātrumi nelīdzenos pagriezienos no BMW atpaliek pavisam nedaudz. Un abi tālu pārsniedz Latvijā atļautos un līdzpilsoņu vairuma akceptētos. Tas liek atcerēties seno ironiju par nopirkto okeāna jahtu, kuras vētras buras dus zem klāja kamēr kuģis pukšķina pa Ķīšezeru ar dīzelīša 1000 apgriezieniem. Un būt aizvien skeptiskākam par šādu investīciju saprātīgumu. Vienīgais auto sestdienas piknikā, kura potences Latvijā (likumu un pieklājības normas nepārkāpjot) ir gandrīz pilnībā izmantojamas, bija Suzuki Jimny.

Stingri ņemot – konkursa žūrijas biedri vēl kategoriskus vērtējumus par titulu pretendentiem vēl izteikt nedrīkstētu. Testi tikko sākušies. Uz rudeni debiju tajos atlikuši daudzi interesanti jaunumi. Tad arī balsosim un savu viedokli publiski paudīsim. Tagad ar interesi uzklausīsim potenciālus pircējus.

Zigis. Jau saņem pensiju, bet turpina strādāt. Un krāt savam auto. Kādam?

“Tikai jaunu!!! Negribu pelnītās brīvdienās to pretīgo citu apgrābstītu dzelžu loteriju! Pilnpiedziņu man nevajag. Prāvāks klīrenss un augstāka pozīcija derētu. (Pierasts. Ziga darba auto ir “Renault Trafic”. ) Un maziņš arī neder. Gribu ceļot. Ne tikai Latvijā. Patīk tēva dzimtene Polija. Austriju un Vāciju pieķert… Zināt, ka divatā varam savā auto arī pārnakšņot…” spriež Zigis.

“Kompaktie un vidējie apvidus” Tā šīs auto grupas dēvē Latvijas Autotirgotāju asociācijas klasifikatorā. Tā mazliet maldinoši dēvē, jo kādi tie “apvidus”, ja gandrīz visiem populārākās versijas ir bez 4WD. Kādi tie “vidējie”, ja izmēri sniedzas līdz robežai, kur klasiskajā gadsimtu mijas Eiropas klasifikācijā bija ne tikai “mittel”, bet jau “über mittelklasse” (480 cm).

Ziga pieminētā komfortablā nakšņošana sākas no auto garuma ap 4,5 m (gandrīz 2 metri garš līdzens laukums matracim – ja nolaistas aizmugurējās atzveltnes). Ap šo izmēru tad arī sarunu risināsim. Un ne tikai runāsim. Brauksim ar grupas jaunumu – “Citroen C5 Aircross”.

Vispirms – vai patīk viņai? Mums līdzi brauc arī divas dāmas. Un tā nu sagadījies, ka savējo vēl vakar vizināju ar jaunāko Eiropā un Latvijā populārāko mazliet mazāko “Nissan Qashqai”. Teica – tā nekas… Sajūsmu nemanīju. Šodien staro abas. Un – interesantākais – smaida arī Zigis.

Kaut kas neparasts, svaigs, savdabīgi šarmants tajos frančos ir. Ne jau velti par pagājušā gada “Ģimenes auto” ievēlējām šī “citrona” tuvu radinieku “Peugeot 5008”. Ne jau velti tajā pašā konkursā uz mazākiem “airkrosiem” un “kaktusiem” ar smaidu skatījās pat it kā līdz kaula smadzenēm tehniski veči. Skaists auto. Liels auto. Stāvvietā blakus pagadījusies “Opel Zafira” (britu balsojuma “ģimenes auto” gadus desmit pēc kārtas) šķiet tāda trausla mazulīte…

Kāpjam iekšā. Un smaidi nezūd. Es atceros kādu senu “Peugeot” prezentāciju Francijā, kurā runātājs rādīja lielas socioloģiskas aptaujas datus – klientu interešu topā tikai ap 8. vietu parādoties tehniskas nianses. Visa virsotne pieder ērtībām. Un te tās ir. Ļoti ērti piepacelta viduskonsole. Prāva vidējā mantu lāde (kā vēlāk izrādījās – pat dzesējama, tāds mini ledusskapītis). Glīti un ļoti ērti sēdekļi. Pat aizmugurējie ar regulējamām atzveltnēm. Divdaļīga, ērti noņemama palodzīte virs milzīga divstāvu bagāžnieka…

Kā šis brauc? Jau pērn pēc brauciena ar “C4 Cactus” teicu – firmas reklāmas sauklis “burvju paklājs” (saglabāts arī šim C5), protams, ir mazliet pārspīlēts. Brīnumu tehnikas pasaulē nav. Bet nenoliedzami panākumi ir. Šie auto izdevušies Latvijas ceļu ielāpiem un viļņiem ļoti piemēroti. Un ne tikai piekaru kvalitāte to dod.

Gribu vērst jūsu uzmanību uz tendencēm riteņu izmēros (pievienoju tos tabulā). Desmit gados krosoveru riteņi ir izauguši ne tikai modīgajās disku collās. Aug to diametrs. Un tas grambās ir labi. Tas dod iespēju savienot šķietami nesavienojamo. Skaistus 19 collu diskus ar riepas profilu 55. Tā ir šim “airkrosam”. Ja izvēlēsieties citu marku – meklējiet līdzīgas pazīmes (sk. “Toyota RAV4”, “Honda CRV”). Atkārtoju – liels ritenis Latvijai ir labs. Tāpat kā ļoti patīkams stāvvietu un līdzīgos manevros ir mazs pagrieziena diametrs. Šajā rādītājā daudzi priekšpiedziņas auto nu sasniedz gluži vai neticamus augstumus.

Ekonomija un ekoloģija. Zigis, ticis brīvībā, brauks daudz. Un tādēļ viņu interesē ne tik daudz dinamika, cik – ko šis rij? Te brīdinājums teorētisko datu pētniekiem. Izmešu normu spiesti, visi modernie auto sasniedz gluži vai fantastiskus degvielas patēriņa rādītājus. Tiešām sasniedz, nevis tikai tabulās raksta. “C5 Aircross” dīzelītis pa šoseju lojālos režīmos spēj ripot pat ar 3l/100 km. Pilsētā – ja esi rātns un rāms – ar 5. Bet pamēģini radaru nekontrolētos līkločos ļaut vaļu “burvju paklāja” spējām un senai ralliju nostalģijai – būs visi 10. Ja ne vairāk. Tādēļ vēlreiz – ekonomija un ekoloģija ir braukšanas stila, nevis tehnisks jautājums.

Ko nopirks Zigis? To, kurš labāk tālāk pārdodams (uzvar “VW”)? Lētāko (ja tā – vinnē “Kia/Hyundai” koncerns)? Vai uzvarēs Gundegas smaids un “Citroen”? Ziņošu jums, kad lēmums būs pieņemts.

Latvijā nenormāli daudz pērkot „to džipveidīgos”...

Nav te nekas nenormāls. Parastā, klasiskā kompaktklase, kuru testā pārstāvēja Ford „Focus”, Kia „Ceed”, arī viens no „premium” – jaunā Mercedes „A-klase”, pēdējos gados ekoloģijas, degvielas ekonomijas, arī dizaina modes spiesta, ir izstiepusi degunus Latvijas ceļiem un ielām gluži nepiemērotā garumā. Piedevām tie ir zemi, skrāpēs ne tikai lauku ceļus, bet pat Rīgas nomaļu netīrītās ielas. Tādēļ es nebalsošu par “Focus”, lai gan tas ir lielisks auto. Man patika gan izskats, gan interjers, gan dinamika un adāmība, es, ilgas personīgas pieredzes vadīts, ticu “Ford” tehnikai.

Bet – tas deguns man neder. Un es tāpat kā visi Latvijas “nenormālie” pirkšu “krosoveru”.

Vispirms atgādinu – tas ir mazās klases (garums nedaudz zem četriem metriem) auto. Ar visu riteņu piedziņu. Ar nelielu elektrojaudas papildinājumu iekšdedzes 100 zirgspēkiem (hibrīds!). Un tas viss (jauns!) tikai par 14 990 eiro.

Mežā

Par “Swift” potencēm šaubīdamies, nolēmām sīci mežā vienu nelaist. Un tā – braucu šim pa priekšu ar krietni niknāku vāģi, ar trosēm, domkratiem, lāpstu bagāžniekā. Mazais seko. Ja kas – izvilksim. Smilšainais ceļš pāri Bolderājas kāpai ir tiešām grūts. Pat tajā niknākajā sēžot, prasa zināmu piepūli un brīžiem pat šķiet uz iespēju robežas. Kur mazais? Tepat spoguļos.

Apstājamies nedaudz atdzist. Nu kā – jautājam “Swift” pilotam? Smaids un īkšķis uz augšu. Pavisam jaunais (300 km uz odometra) auto pēc pārslodzes nesmird. Priekšējā spoilera pagarā apakšējā lūpa (viens no starta šaubu iemesliem) nav smiltis saēdusies. Labi! Šis neceļos spēs visai daudz.

Vēlāk pa mežu ar “Swift” ¬pabraucu arī pats. Viens pats. Bez potenciāliem izvilcējiem. Tādēļ spēka testu izvēlējos klasiski drošu – pret kalnu. Atkal jāsaka – labi. Pat pusceļā apstājoties, spēka un saķeres ceļa turpināšanai pietika. Kur noslēpums? Vienkārši – šis auto ir viegls. Tikai tonna, nevis pusotras kā populārajiem krosoveriem vai divas kā sapņu diždžipiem. Turklāt pilnvērtīgi izmantot šīs potences varēs arī diletants. Te nav nekādu “2WD”, “4WD low”, “lock” utt. pārgudru opciju, kurās ne tikai diletanti mēdz apmaldīties. Vadība vienkārša kā grābeklis. Pastāvīga visu riteņu vilkme ar elektronisku buksēt sākušā riteņa piebremzēšanu.

Pilsētā

No “Andre Motors” draivera “Swift” vadību pārņēmu uz asfalta. Rīgas nomalē. Un – atzīstos – biju tīkami pārsteigts, kad neatradu ne miņas no meža spēka iespaidā gaidītā smagnējuma vai diskomforta. Auto asfalta līkločos, taisnleņķa krustojumos ir viegls, precīzs, būtiski neatpaliek no pilsētā tik tīkamajiem divriteņu piedziņas mazās klases līderiem (“Fiesta”, “Corsa”. “Polo” un citi). Ar šo var braukt uz darbu. Ar baudu.

Un, kā dziesmiņā dzied – labākais vēl tikai nāks. Jau nāk, jo ieraugu vidējā degvielas patēriņa rādītājā skaitli 5,2. Tikai?!

Pēc šitām smilšu atrakcijām? Nevar būt! Slēdzu displeju uz nullēm. Braucu no Bolderājas caur Imantu uz Mārupi. 3,8… Labi – tā ir nomale. Tur nav sastrēgumu. Nākamajā dienā, pašā bargākajā sastrēgumu laikā braucu no tās pašas Boldžas uz centru, uz Purvciemu un atpakaļ. Četrdesmit kilometri pusotrā stundā. Nepārtrauktas apstāšanās un ieskrējieni. 5,4… Vidējo krosoveru klases populārākajam “Nissan Qashqai” ar benzīna motoru šādā testā būtu vismaz 8 l/100 km. Un, ja šis simts tiek braukts regulāri, katru darbdienu, tad 3 litru ekonomija dod ap 70 litriem mēnesī vai veselu tūkstoti eiro gadā… Piedevām – šajā auto izcili maigi, klusi, tīkami darbojas nu jau gandrīz par standartu kļuvusī “start/stop” sistēma. Iekšdedzes motors tiek izslēgts agri – vēl ripojot. Starts – nevis ar parasto starteri, kā daudziem citiem, bet ar krietni jaudīgāko elektromotoru.

Ko teiks viņa?

Kāds varētu būt “Swift” ¬liktenis šajā konkursā? Nezinu. Šķērslis, protams, būs mazie gabarīti un savdabīgais “Suzuki” markas tēls Latvijā. Dažiem tas gana labs. Pat ļoti labs (tiem, kas šīs tehnikas izturību praksē un ilgāk pamēģinājuši). Dažiem… “Būtu labāk pie saviem močiem palikuši” – tā saka skeptiķi.

Par “Swift” jaunākās versijas izskatu tā pa īstam balsos pircēji. Strīdēsies viņi un viņas. Jo par viennozīmīgi skaistu šo dizaineru veikumu nez vai var saukt. Iespaidu piedevām bojā demoauto baltā krāsa (otrs divkrāsu eksemplārs salonā man patīk labāk), milzīgie reklāmas uzraksti. Bet brauc fiksais ļoti labi. Pietiekami ātri un taupīgi jebkuros ceļa apstākļos. Un salons nemaz tik dikti maziņš nav. Sevišķi, ja tos ikdienas 100 km mēro viens vai divatā.

Ar vairākiem auto “Gada auto” Turaidas testos nebraucu, jo biju tos mēģinājis un aprakstījis (Latvijas Avīzē) jau iepriekš. X3 turklāt tika testēts daudz sarežģītākos ceļa apstākļos – sniegotos Kangaru kalnos. Te fragmentiņš no toreiz teiktā.

Lieku grupā “dream car”

Tā rakstīju pēc piektās sērijas “BMW” testa pagājušā gadsimta beigās. Un tas tiešām bija laiks, kad šī marka gandrīz vai vienīgā spēja novest līdz ekstāzei (pārspīlēju mazliet, protams) precīzas auto vadāmības gardēžus. “Mercedes” tolaik bija mazliet smagnējs, pārāk akadēmiski komfortabls, “Audi” un citi tikai mācījās tikt galā ar priekšējās piedziņas grēkiem un reakcijām stūresratā. “Bembi” varēja spēlēt kā vijoli.

Šī firma bija neapšaubāms līderis tagad visiem pazīstamo un pierasto elektronisko drošības sistēmu jomā. “BMW” bremžu antibloķēšana bija pirmā, kas mācēja šo spēku dozēt precīzi uz saķeres robežas, nevis pārmēru dzēst. “BMW” radīja diferenciāļa elektronisku bloķēšanu, kas ļāva pārliecinoši braukt sniegotā kalnā. “BMW” konsekventi turējās pie principa  – komfortablam braucienam svars ir nepieciešams  – un pat mazāko, trešo sēriju, par spīti ekonomijai, būvēja smagāku par pusotru tonnu. Un tā tiešām brauca izcili. Zinu, jo man “BMW Compact” (3. sērijas hečbeks) piederēja vairākus gadus. Un šķīros es no šīs brīnišķīgās rotaļlietas tikai tāpēc, ka secināju  – šosejas ātrgaitas potences Latvijā nav realizējamas. Iespēju iebraukt mežā, kas mani vilināja aizvien vairāk, toties pietrūkst.

Ar cieņu un apbrīnu gan jāatzīmē, ka jaunais (2017.  g.) “X3” neizskatās ne pārlieku liels, ne smags, ne uzpūtīgs. Tā dizains, manuprāt, ir izdevies rāmi solīds, piemērots cilvēkam, kurš vēlas distancēties no firmas zīmi vajājošām nevalodām. Ne miņas no “X6” vaļībām.

“BMW” allaž bijis askētisku kokpitu karalis. Nekā lieka, nekā uzmanību no ceļa novērsoša. Auto salons nav mājas koncertzāle. Labi, ka šī tradīcija tiek sargāta. Jaunais “X3” nav meties modīgajā cīniņā par “multimediju” pārsātinātību. Viss nepieciešamais te, protams, ir. Bet ar mēru. Neuzbāzīgi. Un vecos, labos (bez ironijas) laikus neaizmirstot (tas par iespēju joprojām spēlēt kompaktdiskus).

Vadāmība joprojām augstāko standartu līmenī. Ar patīkamu pārsteigumu piedevām. Arī “BMW” paveicis to, par ko pērn priecājos “Audi Q2” sakarā. Īsa, pilsētas manevriem piemērota  – tikai drusku vairāk par diviem apgriezieniem no atdures līdz atdurei  – stūre netraucē relaksēti braukt pa lielceļiem.

Un stabilitātes asistenti joprojām ir izcili. Pa baltu līkloču taku  – viegli, brīvi, līdz simtam (un prasa šis vēl!), joslu maiņa citus spīdzinošās aizputinātas šosejas špūrēs  – eleganti un precīzi. Paradokss  – tieši šī pilnība varētu būt lielākais šāda auto mīnuss. Modrības iemidzināšana. Vai kādas meitenes pieradināšana pie pārlieka, citai tehnikai nereāla ātruma slidenos pagriezienos.

Tātad “BMW” vietu grupā “dream car” saglabāju. To novēlu arī jums. Vienīgi, kā jau teicu, manām reālajām vajadzībām “X3” ir par lielu. Atļaušos pasapņot par “X1”. Vai pilnpiedziņas “Audi Q2”, kas ir vēl kompaktāks.

Jaunais “Discovery” – milzis, kurš no smagu taku atklājēja (to discover) pārtapis ietilpības un superkomforta (manuprāt mazliet smagnēja) pārstāvī. Tieši izmēri un svars bija tie, kuri ar visu (joprojām saglabāto) izcilo “bezceļu” piedziņas un jaudas komplektu tomēr neļāva šim uzbraukt Ūdrukalnā pa smilšaino stigas špūri. Ne man tas izdevās, ne rallija zvaigznēm Ivaram Caunem un Jānim Baumanim (pēdējais žūrijas sastāvā iekļauts tikai šogad). Nedaudz augstāk par Koleos Discovery tika, bet līdz kalnu karaļa virsotnei daži metriņi tomēr pietrūka.

Bet ne par to stāsts. Šis kalns ir tiešām grūts. Kopš gadsimta sākuma manā klātbūtnē tajā uzbraukuši vien kādi 5 auto. Un ļoti iespējams, ka tajās dienās smilts bija mazliet blīvāka, špūre mazliet seklāka. Iespējams, ka šajā dienā tajā uzbraukt nespētu arī neviens cits. Un ar godu atkāptos. Tādi ir apvidus auto eksāmeni.

Neuzbraukt nav negods. Man nepatīk – principā un kategoriski – markas atkāpšanās no manuprāt godpilnā “off-road” stila. Šis, manuprāt, vairs nav “Discovery”, bet gan vēl viens, nenoliegšu – karalisks – “Range Rover”. Kāpēc firmai tas vajadzīgs – nesaprotu. Negribu šādu auto. Pēc klasikas (pilnveidotas) ilgojos. Pēc Discovery I.

2. Vecpils līkloči un tramplīns. Klasika. Arī Aizputē un Kazdangā jūs noteikti pārāk sen neesat bijuši...

3. Vēl viena „klasika” – Mordanga. Arī šis ātrumposms gadu gaitā veidots dažādos variantos un virzienos (no Spāres vai Ģibuļiem uz Rendu un otrādi). Rekomendācija – pieķeriet ceļojumā klāt visu ezeriņu bagātību, kas izvietojusies starp Mordangu un Usmu. Unikālas vietas (tas pateicoties +70 metru augstumu virs jūras sasniedzošai garai kalnu grēdai). Ja vēl pietiek pacietības, atpakaļ brauciet pa otru (rietumu) pusi Usmas ezeram. Tur gan neiztiksiet ar granti vien – būs arī labi, cieti meža ceļi (un kāda nekaitīga peļķe, ja pēdējās dienās lijis).

Varētu vēl palikt Kurzemē, pieminēt neticami labiem sīkceliņiem bagāto Mundigciema apkārtni pie pašiem Talsiem, aizripot līdz Dundagai un tad braukt uz Valdemārpili pa vairs tikai nedaudziem zināmo veco Ķurbes ātrumposmu, vēl...

Te šis tas par rallija takām pirms dažiem gadiem rakstīts. Vairāk gan vasarai piemērots, taču – cik tad tā vairs tālu?

Kuri ceļi skaistākie? Ekspresaptaujā piedalījās – rallisti (nesaku „bijušie”, jo slimība ar šo diagnozi nav ārstējama) Māris Saukāns, Ivars Caune, Dainars Dambergs, Andris Šimkus, Didzis Kalnietis, Agris Staņēvičs, Gatis Vecvagars, Jānis Krastiņš, Andris Dāboliņš. Savu balsi arī pieliku, un, lūk, rezultāts.

1. "Ja neesi braucis pa Suitu ceļu, tu neesi braucis vispār".

Tātad: Ēdole – Īvande – Alsunga. Vecā Suitu ceļa apkārtne. Ralliju ātrumposmi šajā zonā locīti vairākos variantos, nevienu no tiem neizceļam un novēlam pavadīt jauku dienu pašiem tos izvēloties. Vēlams, siltā vasaras dienā, jo putekļus noskalot tad varēsiet braukt ne tikai uz Zvirgzdu ezeru, bet arī uz Jūrkalni – ceļš uz turieni arī nebūt nav garlaicīgs.

(turpmāk vēl)

Droši - ja netrako - šajā trasē var braukt arī ar savu auto. (Es to daru). Pat vajag ar savu, jo citam auto ir citādas riepas, citādas elektroniskās kontroles.

“Brīvkalni”ir neapšaubāmi labākā trase treniņiem ar ielas auto. Trases saimnieks Jānis Štrauss ar savu uzticamo “traktordušu” allaž ir rūpējies, lai ledus bruņa uz ceļa būtu pietiekami bieza. Un – galvenais – līdzena. Te netiek lauztas piekares, te nav lielāko briesmu, kas transmisijām trūcīgos sniega apstākļos uzglūn asfaltēta pamata trasēs – 
pēkšņas pārejas no slīdes un buksēšanas uz melnu un kaucošu saķeri. Ja ledus kaut kur pietrūks, ir sasalusi pļavas augsne. Arī diezgan slidena. Nav grāvju, nav koku, nav citur norobežojumiem daudz lietoto vecu riepu krāvumu, kas salā tikai šķiet nekaitīgas. Ir ne tikai lēni slaloma līkumi, ir gara taisne, kuras galā bez īpašas piepūles sasniedzams ikdienas šoseju ātruma limits, seko ļoti plats, ļoti drošs pagrieziens, kurā varat mēģināt jebkuras stūrēšanas gudrības un muļķības. Mēģināt, iepazīt. Bailes aizdzīt, prasmi iegūt. Esam tur rīkojuši pat kravas busiņu “valša” treniņus. Piloti staroja sajūsmā. – Visu mūžu esmu baidījies paslīdēt, nu zinu, ka šis zvērs nemaz tik briesmīgs nav…

Problēma nebija nauda. Labs inženieris (mans vecais) pelnīja ap 200 rbl mēnesī. Jauns moskvičs (nedaudz vēlāk žigulis) maksāja ap 5000. Sniedzami. Bet rindas kārtībā. Pēc gadiem 10...

Volgas rindu nebija. Tās piešķīra "nomenklatūrai". Vai par īpašiem nopelniem. Arī sportistiem. Manā sporta veidā riteņbraukšanā, piemēram, Jānis Deisonam, Harijam Japiņam.

Es savu pirmo auto 1971. gadā nopirku no kāda kara laika trofeju saglabājuša kurzemnieka. Tas bija 1939. gada BMW.

Suzuki, protams, nav ne Mercedes, ne Volvo. Taču tāda vilinoši sportiska (vairāk gan moto) skaņa šim vārdiņam ir. Un nemaz ne tik šaurā meža ceļu mīļotāju lokā laba slava arī. Tas pateicoties gadsimta sākuma “Vitarai”, kura - vēl ar klasiskiem bezceļa auto pazeminātajiem pārnesumiem – faktiski bija viena no tagadējo “krosoveru” buma iesācējiem. Vecā “Vitara” joprojām tiek ar labu pieminēta. Un vārds “Jimny” liek smaidīt. Maziņš (370 cm garumā), pēc skata joks ne auto, tas smilšu kalnos bija fantastisks. Izturīgs. Man laimējās vienu tādu pieskatīt piecu gadu garumā, kad žurnāla “Auto” draudzīgais kolektīvs un tā draugi darīja visu iespējamo, lai Džimu salauztu. Neizdevās. Bija? Kāpēc pagātnē? Piektais pirktākais “mazais apvidnieks”Latvijā 2014. gadā. Kāpēc? Lēts (ap 15 000 eiro). Bez mazākajām uzpūtīgas greznības pazīmēm. Neliels.

Godīgi gan jāsaka – mazliet tomēr par mazu. Mazliet par askētisku. Nobrauksi dienā 500 km, staigāsi kā kavalērists...

Precizējums par riteņiem. Laikam jau tieši četri maģiskie rinķi ir ļāvuši Audi nostāties pāri absurdajai zemprofila sacīkstei, kurā, savu sportiskumu un “smukumu” demonstrēt gribēdami, lien vai visi ražotāji. 245 mm platumā, tikai 40 vai 45 procenti augstumā – to vien te redzam. Bet Q2 (sarkanais, zilajam bija 18 collas) bija atbraucis ar 215 un 55 uz 17 collu diskiem. Iespējami arī 215/60 R16. Tātad – viena balva šim auto pienākas. Tādas vēl konkursā nav, bet rosināšu iedibināt. “Par Latvijas apstākļiem piemērotākajiem riteņiem”.

Q2. Absolūts jaunums. Pirmie divi tiko Latvijā reģistrēti. Ar vienu man laimējās braukt ne tikai testu tresē, bet vēl divas dienas Rīgas burzmā. Un atklāt vienu patiešām unikālu šī tikai 420 cm garā auto īpašību, kuru IR VĒRTS pirkt (atkal – ja tiešām vari atļauties maksāt 37 000 eiro par priekšpiedziņas auto). Un tās nav bezceļu potences (kuras Q2 iegūtu tikai vēl dārgākā 4x4 versijā), tās nav spējas līdzīgi BMW X1 “atvilkt” pa P121 līkločiem ar ātrumu, par kuru tiesības ņem nost bez vārda runas. Tā ir vadāmības komforts pilsētas līkločos, kuram līdzīgu nepiedāvā neviens cits.

Maza tehniska atkāpe par tematu “īsa stūre”. Vai “gara stūre”. Ar šiem vārdiem auto žargonā apzīmē pārnesumu, kāds lietots stūres rata savienošanai ar riteņiem. Mūsdienu vidusmēra auto vajadzīgi trīs pilni rata pagriezieni no kreisās līdz labajai atdurei. Populārākajam “krosoveram” Nissan “Qashqai”, piemēram, ir 3,2. Un tas ir mazliet par daudz, lai taisnlenķa krustojumu izbrauktu ar vienau rokas kustību pagriežot stūri par 180 grādiem. Sākas (ja neesi īpaši šajā jomā mācīts) pārtveršanas, maldīšanās pa aploci, neērtības un bīstamība. pilsētā stūri vajag “īsāku”. Pirmā krietni pasen pārnesumu 1,9 izmēģināja Honda savā “type-R”. Pilsētā, stāvvietā, kartodroma sacensībās – izcili. Ātrā taisnvirziena braucienā pa šoseju – derīgi tikai zēniem ar vieglu roku. Citi streipuļoja, saspringa un nejutās labi.

Tad, lūk. Audi savā “progressive steering” sistēmā (lietota ne tikai Q2, bet arī citos uz unificētās MQB platformas būvētos modeļos) ar gudriem mehāniskiem un elektroniskiem risinājumiem ir spējis apvienot šķietami nesavienojamo. Stūres pārnesums divi. Pilsētas līkločos izcili. Un ātrā šosejas braucienā – nekāda pārlieka stūres viegluma. Īsts tehnikas brīnums. Tāpat kā septiņu pakāpju DSG automātiskā ātrumkārba. Un tas ir komplekts, kurš nu nekādi neļauj šādu izvēli nievāt kā izšķērdīgu pakļaušanos četru riņķu valdzinājumam.

Tā tabuliņa tekstā tāda sabrukusi. Varat labu skatīt šeit - drive.google.com/open?id=0BxD2ra2daqmJM3RWQnNDNWRkR0k