Attīstoties autobūvei un automobiļiem kļūstot arvien pieejamākiem, pēdējā gadsimta laikā pieauga arī tiem nepieciešamās infrastruktūras loma pilsētās. Šobrīd automobiļiem pilsētās atvēlēta lielākā daļa telpas, savukārt gājēji un velosipēdisti drīzāk jūtas kā pilsētas viesi.
Protams, esam pieraduši pie ērtībām, ka ar auto no savām namdurvīm varam piebraukt pie paša veikala, biroja un citur, bet vai tas liecina par augstvērtīgu dzīves kvalitāti, vai arī šādā veidā to tieši bremzējam? Nemaz nerunājot par gaisa un trokšņa piesārņojumu, kas rodas blīvas autosatiksmes dēļ. Jā, arī pie tā varam pierast, tāpat kā pie ikdienas sastrēgumu rutīnas. Bet vai tas ir patīkami? Un vai to varam mainīt vien ar infrastruktūru, vai tomēr arī jāpievērš uzmanība saviem paradumiem?
Par pilsētu piemērotību cilvēkiem arvien skaļāk runā arī citās pasaules pilsētās, kur lielā iedzīvotāju skaita un transporta vienību dēļ pilsētas vairs nav piemērotas nevienam – nedz tajās brīvi var justies autovadītāji, nedz tie kas pārvietojas kājām un divriteņiem.
Platu soli pretī kājāmgājējiem spērusi Spānijas pilsēta Barselona, kuras mērķis no 2013. līdz 2018. gadam ir samazināt satiksmes intensitāti par 21%. Viens no iedarbīgākajiem veidiem izrādījās satiksmes organizācijas pārveidošana, veidojot t.s. “Superkvartālus” – tiek izveidots 3x3 kvartālu perimetrs, kura vidienē tiek slēgta satiksme automobiļiem, vai tā ierobežota līdz minimumam - pieļaujot to iebraukšanu, bet ne caurbraukšanu.
Šādā veidā pilsētas centrālajā “Superkvartālā” gājējiem pieejamā pieauga no 45 līdz 74 procentiem. Ievērojami kritās trokšņu līmenis un gaisa piesārņojums. Radot cilvēkiem patīkamu vidi, šie kvartāli kļuvuši daudz pievilcīgāki arī uzņēmējdarbībai.
"Superkvartālu" princips plašāk izskaidrots šajā videosižetā:
Arī Rīgas pilsētā augstā autosatiksmes intensitāte un tās noteikšana par prioritāti, kā arī tai sekojošie negatīvie blakusefekti ik gadus kļūst par arvien lielāku problēmu, un pilsēta kļūst arvien nepatīkamāka dzīvošanai. Iespējams, ka šāds "Superkvartālu" risinājums būtu atslēga, lai Rīgas centru padarītu pievilcīgāku.
Vai esam gatavi šādam kvartālam bez autosatiksmes, piemēram, starp A. Čaka, Brīvības, Merķeļa un Lāčplēša ielām?
Nē. Es kā šī rajona iedzīvotājs tad būšu spiests izvākties. Auto ir līdzeklis, kas sasaista dzīvošanu pilsētā ar iespēju baudīt ārpilsētu brīvajā laikā. Satiksmes problēma slēpjas dzīvesvietā maksājamā IIN, kas rada "guļampilsētas", kuru pašvaldībām nan nekāda interese par darba vietu radīšanu un iedzīvotāji neizbēgami uz darbu ikdienā brauc ar auto un rada intensīvo satiksmi un sastrēgumus. Ir jāpanāk pēc iespējas mazāka ikdienas pārvietošanās, auto atstājot tikai neregulārajiem tālākajiem izbraukumiem. Ideālā variantā - pilsētniekiem mājām, darbam un skolai ir jāatrodas kājām ejamā attālumā, lai nebūtu jāizmanto nekāda veida transports! Tieši šādus "superkvartālus" ir jāveido, nevis ar mākslīgiem dzīves kvalitāti pazeminošiem ierobežojumiem.
"Ir jāpanāk pēc iespējas mazāka ikdienas pārvietošanās,"
Aha. Foxconn fabrikā Ķīnā tā bija. Viss uz vietas viena māju bloka robežās. Darbs, kopmīnes, ēstuve, kino, naktsklubs. Viens vienīgs kaifs, lielu daļu dzīves vispār varēja pavadīt tā bloka iekšpusē. Daži ķīnieši gan sāka lēkt pa logiem, klaustrofobija laikam, un tad Foxconn 2. stāva augstumā novilka stiepļu tīklu.
Nevajag galējības. Es runāju tieši par ikdienas pārvietošanos - uz darbu eju ar kājām ~7 minūtes. Rimi gandrīz pa ceļam. Rezultātā nepavadu laiku korķos, neabraucu gājējiem virsū ar velo un visādi citādi ietaupās ļoti daudz laika, lai darbdienu vakaros varētu apdarīt visus mājas darbus, bet brīvdienās kāpt auto un braukt, kur vien gribas. Un man nav ne mazākā vēlēšanās, lai tādu indivīdu dēļ, kas katru dienu atsēž mašīnā pāris stundas savas dzīves braucot vienu un to pašu maršrutu, jo neprot saplānot savu dzīvi, man atņem iespēju braukt ar auto tajās reizēs, kad man vajag.