Gluži vai fantstiskas iespējas

Fotografēsim ūdensrozes pusnaktī?

Pietiekami labi ir mūsdienu „ziepju trauki”, taisnība. Taču, kā saka, nagi niez pamēģināt ko „niknāku”, dārgāku. Pamēģināt, pirms sākt naudu krāt vai arī no nevajadzīga sapņa laikus atteikties. Man tāda iespēja bija, un pēc divām nedēļām ar Sony NEX 7 (cena bez optikas ap Ls 700) un NEX 5 (gandrīz divreiz lētāks) secinājumus nu varu nodot jums.

Ne liels, ne smags

Pirmkārt – šie nopietnie rīki nav kustībā tik smagi un apgrūtinoši, kādas neapšaubāmi ir līdzīgas izšķirtspējas (attiecīgi 24 un 26 megapikseļi) un sensoru izmēra (APS-C, 370 mm²) spoguļkameras. Korpuss tikpat augsts un biezs kā manam pastāvīgajam kabatas aparātam Canon A1200. Par nieka centimetru platāks. Ar nemainīga un „normāla” (50 mm pēc filmu kameru analoga) fokusa attāluma objektīvu arī šo var iebāzt ķešā. Ar nākamā soļa optiku (28 – 130 mm) ir ievietojams vecajā, niecīgajā videokameras somiņā, kuru var piesprādzēt bikšu siksnai. Tikai tad, ja gribēi paņemt līdzi arī teleobjektīvu (fokuss līdz 210 mm), vari justies mazliet apkrāvies. Lai gan arī tas ir viegliņš, saliktā stāvoklī tikai 13 cm garš un platāku šortu kabatā mierīgi ieliekams. Ērti.

Automobīlī un pludmalē

Pirmā piešaude notika izbraukumā uz Buļļu jūrmalu. Ar mazdēliem. Ja godīgi - te būtu pieticis arī ar mazo kanoniņu. Pavisam labs būtu cits mans mīlulis, Fuji „superzūms” (mirkļu medībās izstiept fokusu ar vienu sviriņas piespiedienu tomēr var fiksāk, nekā gredzenu griežot vai pat citu objektīvu meklējot). NEX? Normāli... Lai gan – iAUTO režīms (gar citiem gudrākiem pirmajā reizē esmu nolēmis vēl negrābstīties) pārsteidz ar zibenīgu pielāgošanos jebkuriem apstākļiem. Saulē pie mirguļojoša ūdens, visdziļākajā ēnā zem slidkalniņa vai auto pakaļējā sēdeklī, zēniem smiltis pa gaisu šķipelējot un šļakatas šķiežot – tik ikoniņa displejā parāda, ka datoriņš mirklī sapratis – sports, portrets, ainava vai „makro”. Vajadzīgais ISO (jūtība) – 100 vai 800. Rezultātu redzu mājās, ražu datorā ielādējis. No 200 klikšķiem pilnīgu brāķu nav vairāk par 10. Ziepju traukam šādā jandāliņā būtu labi ja puse. Un „superzūma” neesamību pilnībā kompensē karaliskā rezolūcija (tas bija NEX 7 ar 24 mpix) – vari datorā „izgriezt” kaut seju no ainavas, bagātīgā apgaismojumā bez jebkādiem „trokšņiem”, kuri mazo sensoriņu aparātiem, šādi rīkojoties, pašķīstu raibu raibie.

Pilī un ezerā

Bet nākamajās dienā laimējās nonākt apstākļos, kur NEX rāda savu īsto spēku. Rīgas pils nu jau praktiski neapdzīvotajā un uz lielo remontu (prezidenta prognoze – gadi pieci paiešot) slēdzamajā krēslainajā augstākajā „spārnā”. Un tūlīt pēc tam – prom uz Usmu!

Pilī NEX 5 nekavējoties noregulējās uz jūtībām, kuras gan cilvēkam no filmu laikmeta, gan lēto, gan gadsimta sākuma dārgo (toreiz man bija tikpat dārga „Minolta” ar nieka 6 mpix) kameru lietotājiem šķiet fantastika. ISO 1600, 3200... pieredze brēc – nu graudaina pastkartīte vien te var iznākt!!! Vakarā datorā redzu – štrunts ir tava pieredze. Mūsdienas rullē!  Bez zibspuldzes, bez statīva tu vari krēslā bliezt pa kristāla lustru piekariņiem, pa griestu gleznojumiem 10 metru attālumā, pa plīstošo sienu plaisām. Viss sanācis ja ne perfekti, tad ļoti labi  katrā ziņā. Tu vari krāt dabiskā kustībā esošus ļaudis un sejas, netraucējot viņu sarunas ar zibšņiem. Tu vari reproducēt veco prezidentu bildes un pievākt sev senu karšu fragmentus. Tu vari visu, ko vēlas fotogrāfs. Nu labi – gandrīz visu. Bija jau arī šajā folderī pa brāķītim. Domāju gan, ka arī to būtu mazāk, ja NEX man būtu simto, nevis trešo dienu. Tā pilnu iespēju apguve tomēr prasa ilgāku laiku.

Usama un Amjūdze – saules rietu un lēktu krāsu rotaļu paradīze. Atkal tīši uzvedos „neprofesionāli”. Statīvu atstāju mājās. NEX tiek galā tāpat. Vai nu paaugstinot jūtību, vai (interesanta, līdz šim nesastapta „fīča”) ar savdabīgu tumsas brīvroku režīmu – viena ilga slēdža atvēruma vietā bliežot kādas sešas īsas reizes un pats visu guvumu samontējot vienā bildē. Dienā aparāts ir izcili labs pretgaismas eksperimentos – dabūt gatavu labi detalizētu portretu ar saules atspulga žilbinošo sudrabu fonā – to nu kādreiz vajadzēja baigi mācēt. Tagad dators māk... Māk salikt vienā platā un zemā strēmelē sešas secīgas bides un iztaisīt panorāmu, kādas izveidei vēl nesen stundām sēdējām pie datora, māk notvert stārķi un bebru. Ei – vai neesi pārāk aizrāvies? Zivis taču brauci ķert!

Vai man to vajag?

Te tiešām draud briesmas. Kā šito saslimšanu sauksim? Fotoholisms? Ar šādiem rīkiem var sabildēt tik daudz (gan bilžu skaitā, gan apjomā), ka neviens to bagātību apskatīt nespēs un negribēs. Visa savāktā apstrāde prasa laiku un datora resursus (pat strādājot ar lētākā NEX 16 mpix failiem jūtu, ka mans vecais IBM sāk stenēt un ilgi domāt), ievilina tevi savdabīgā bijušo ainiņu eiforijā, kura laikam jau pārsniedz „normālai” darba dzīvei un atpūtai nekaitējoša vaļasprieka robežas.

Secinājums? NEX 7 man laikam nevajag. Tas jau ir pamatīga profesionāļa līmenis. NEX 5, NEX 3 vai kaut kas līdzīgs no citu firmu darinājumiem varētu noderēt. Ja ne ikdienai, kurā pietiks ar kaut ko lētāku, tad skaistiem mirkļu svētkiem noteikti.

„Bezspoguļa” fotokameras ar maināmu optiku

*Kompakto kameru sensora izmērs  ir25 – 43 mm2

Izcila kvalitāte pat pie jūtības 3600 ISO – Rīgas pils lielās zāles griestu fragments

„Saulrieta” režīms – Līgovakars Usmas Amjūdzē.

 Ata Jansona foto