Kustības “Ar riteni uz darbu” iniciatīvas pirmsākumi meklējami 1956. gadā ASV. Tās mērķis, protams, popularizēt visa veida velosipēdu izmantošanu kā autotransporta ikdienas alternatīvu.
Šobrīd kustība pārņēmusi arī Latviju. Latvijas riteņbraucēju apvienība veic gan ziemā, gan vasarā ikgadēju ar divriteni braucošo Rīgas iedzīvotāju skaitīšanu. Kā vēsta dati, tad katru gadu riteņbraucēju skaits pieaug par aptuveni 10%, savukārt ziemā no visiem ikdienas riteņbraucējiem turpina braukt 18%.
Kā lai kļūstam par velo zemi? Kāpēc no velosipēdista viedokļa augošais Skanstes rajons ir tik daudzsološs? Un kā komfortabli ierasties savā birojā, ja esi minies uz darbu ar riteni ziemā?
Saruna ar Latvijas riteņbraucēju apvienības vadītāju Viesturu Silenieku un SIA “IE.LA inženieri” Valdes locekli, satiksmes infrastruktūras plānotāju un projektētāju Viesturu Lauru, kurš Skanstes teritorijā pie dažādu ar veloinfrastruktūru saistītu projektu izpētes un izveides strādājis 10 gadus, kā arī Skanstes rajona attīstītāju SIA “Kapitel” un SIA “Skanstes Biznesa Centrs” valdes priekšsēdētāju Andri Stankeviču.
Viesturs Silenieks: “Ar ko ziema atšķiras no vasaras? Ar zemāku gaisa temperatūru, ar sniegu, ar ledu. Un tas arī viss. Vai tad ziemā cilvēki nedodas slēpot, braukt ar sniega motocikliem, staigāt pa mežu, nedara āra darbus, neiet ar kājām uz darbu, bet kā lāči migā gaida pavasara iestāšanos? Vienīgā atšķirība ir tā, ka uzvelk laika apstākļiem atbilstošu apģērbu, apavus. Tieši tā pati pieeja ir ziemā, braucot ar velosipēdu. Taču liela daļa problēma ir izpratnē, domāšanā, nevis laika apstākļos kā tādos. Jo tad, kad septembrī uznāk pirmās salnas un no rītiem ir pilnas ielas ar riteņbraucējiem, tad aukstums nav šķērslis, bet, kad Janvārī ir +5 vai pat +10 grādi, tad liela daļa uzskata, ka ziemā ar velosipēdu braukt nav iespējams.”
Viesturs Laurs: “Manuprāt, Rīgas centrā velosipēds izkonkurē gan milzīgo autosatiksmi, gan arī sabiedrisko transportu, jo sabiedriskais transports ir salīdzinoši lēns daudzos posmos, un par to ir jāmaksā. Ar velosipēdu pārvietošanās ir daudz ērtāka, pie nosacījuma, ja ir, kur braukt.
Skanstes rajonam šādā ziņā velo infrastruktūra tiek mērķtiecīgi plānota. Skanstes ielā būtībā ir maģistrāls veloceļš starp Mežaparku un Centru. Tas noteikti nākotnē būs tāds, kur plūsmas visu laiku augs.
Veloinfrastruktūra jāveido tā, lai pa to varētu braukt ne tikai velokurjeri, bet arī ģimenes ar bērniem, vecāki cilvēki, lai visiem viss būtu saprotams, vienkāršs un drošs.
Tātad, pirmkārt, ir nepieciešama velo infrastruktūra, kura nodalīta no autosatiksmes un arī gājēju satiksmes, protams arī jāiet uz to, lai šis infrastruktūras tīkls ir nepārtraukts; otrkārt, vitāli nepieciešama iespēja velosipēdu droši un ērti novietot.”
Andris Stankevičs: “Atbilstoši BREEAM velosipēdu zona “Skanstes Biznesa Centrā” tiks iekārtota apsildāmā pazemes stāvvietā. Speciālas telpas tiks aprīkotas ar ērtiem, ventilācijas sistēmā integrētiem skapīšiem blakus siltā cikla strožvietām, ģērbtuvēm un dušas telpām. Konsultējoties ar speciālistiem, par labāko risinājumu “Skanstes Biznesa Centram” tika atzīta divstāvīgā velo stāvvieta pagrabā. Šādus risinājumus var bieži redzēt Dānijā un Nīderlandē taču Latvijā līdz šim tādu vēl nav. Šādā veidā tiks ietaupīts divtik vietas un, tā kā konstrukcijai ir spēcīgs mehānisms, kas velosipēdu paceļ augšā, tad tas būs ērts arī sievietēm, tostarp arī grūtniecēm, un pat bērniem. Tika izskatīta arī velosipēdu vertikālās novietošanas iespēja, taču veicot rūpīgu izpēti, tika atzīts, ka tā nav pietiekoši komfortabla, ļoti apgrūtinoša sievietēm, neder visu veidu velosipēdu un riepu izmēriem, turklāt arī sienas krāsojums tiktu padarīts netīrs un nepievilcīgs.”
Viesturs Silenieks: “Jā, tieši infrastruktūras un kvalitatīvu novietņu izveide, ir pamats, lai attīstītu un veicinātu riteņbraukšanu Latvijā. Skanstes rajonu varam izcelt kā pilsētu pilsētā – tā ir nevis daudzkārt pārmainīta un pielāgota, bet gan no jauna tiek plānota un pārdomāti tiek veidota Rīgas daļa. Tas ir izcils piemērs, kā pasargāt dabu, cilvēku veselību, turklāt arī finansu līdzekļus, vienlaikus nodrošinot laika ietaupījumu, cilvēka apmierinātību un ērtības. Ticu, ka pārvietošanās ar velosipēdu visos Latvijas gadalaikos kļūs par drošu, vieglu, ērtu un patīkamu pārvietošanās veidu!”
Andris Stankevičs piebilst: “Rīga nekad nav gatava! Tāpat arī Skanstes reģions un velo infrastruktūra ir nemitīgā attīstības procesā. Cilvēku šodienas sapņi un iedomas, kā arī zinātnieku izgudrojumi – rīt jau būs realitāte un standarts. Mēs rūpīgi sekojam līdzi jauninājumiem, lai vienmēr būtu soli priekšā un varētu informēt arī sabiedrību.”
Braukt ar velo uz darbu un ikdienā (arī tur, kur ir infrastruktūra velo) mūsu platuma grādos - tā ir drosme. Izbrauc no rīta saulītē, atgriezies atpakaļ mājās jau samircis. Tad vēl ļoti vēlams bez lielām pekelēm un ne ar tām labākajām drēbēm un apaviem - neviens nav pasargāts no tā, ka var nokrist, aizķerties utt. Es dzīvoju Rīgā, bet darba specifika liek ik pa brīdim neplānoti kaut kur braukt - man līdzi datorsoma, pats vienmēr žaketē utt. Nenāk ne prātā intensīvi mīties, sorry. Nerunāsim par situāciju, ka kaut kur jāved mazais u.tml. BRĪVDIENU IZKLAIDE vairumam līdzcilvēku. Vai arī - frīku dzīvesveids.
Laiki mainās un arī attieksme. Visi Jūsu nosauktie faktori mani netraucē pārvietoties ar velo - uzvalks, dators, attālums, laika apstākļi, risks nokrist. Skandināvijā daudzi brauc ar velo un pie mums ari to darīs. Uzlabos infrastruktūru un vēl vairāk cilvēku to darīs.