Šoreiz gan runa nebūs par skatītāju drošību trases malā, lai gan arī tā par spīti organizatoru pūlēm ir un paliek nepietiekama. Joprojām prāva daļa publikas ir krietnā “ķirsī”, joprojām daudzi, pat skaidrā būdami, šķiet nekad nav dzirdējuši jeb pārāk optimistiski pamanās aizmirst dažus likumus, kuri būtu jāievēro ikvienam, kurš tuvojas ātrumposmiem – paaugstinātas bīstamības zonai. Atgādināt? Nestāvi tur, kur nav iespējama ātra bēgšana, ja sportists kļūdīsies vai neizturēs viņa auto. Pat taisnēs tā var gadīties. Nestāvi ar muguru pret trasi, neskaties (ja vien neesi pilnīgi drošā pozīcijā) uz tuvojošos auto caur foto vai videokameras skatu meklētāju – tie kropļo patieso bildi. Bez ierunām uzklausi trases apsargu norādījumus, nelien aiz ierobežojošajām lentām. Un tā tālāk un tā joprojām.
Tas skatītājiem, kas pārvietojas kājām. Bet lielākās ziepes sākas, kad viņi sāk braukt. Uz nākamo ātrumposmu. Uz mājām, kad viss beidzies. Un mēģina lidot tā, kā sportistus lidojam redzējuši. Es arī varu!!! Nevari vis. Un, lūk, kāpēc.
Cita tehnika, citi ceļi
Tavs auto atšķiras no sporta rīka kā ūdens no šņabja. Un runa jau nav par zirgspēkiem, kuru šajā gadsimtā visiem daudz. Ja pārbaudītu uz stenda tavus šķietami labos amortizatorus, izrādītos, ka to efektivitāte labi ja sasniedz 50 procentus. Lielākajai daļai sportistu ir tādi svārstību slāpētāji, kuri tur reizes trīs labāk kā jauni “ielinieki”. Tātad 300 %. Un maksā tādi vairāk nekā auto, kurš Dundagā, Ģibuļos un Spārē tiek uzskatīts par ļoti labu. Viņi ātri brauks pa nelīdzenu ceļu un stūrēs, tu – ja mēģināsi kaut tuvoties redzētajam kaifam, lidosi. Stāvus debesīs. Ātrā grants līkumā tavs mīkstais kuģis šķiebsies, iekšējais ritenis gandrīz zaudēs saķeri, un diferenciālis (vai zini, kas tas tāds?) neļaus vilkt arī pie ceļa piespiestajam, ārējam. Tu nevari ar jaudu pretoties centrbēdzei. Viņi var, jo brauc ar bloķētiem diferenciāļiem. Viņu riepas speciāli piemērotas grantij. Un jaunas. Un mainītas tiek vairākkārt šajos nieka 500 kilometros. Tavējās? Un tā bez gala.
Cits auto. Un citi ceļi. Lai gan šķiet tie paši. Viņi brauc, zinot, ka pretim neviens nenāks. Ka buki, stirnas un zaķi tāltālu aizbaidīti. Tu vari satikt gan mežakuili, gan citu sacīkstes saskatījušos “meistaru”.
Citas iemaņas
Tavas zināšanas par auto vadīšanu aprobežojas ar ābeci. Gāze – uz priekšu, bremze – stop. Braukšanas virzienu mainām, pagriežot stūri. Neskumsti un nejūties vientuļš, līdzīgi “izglītoti” ir vismaz 90% līdzpilsoņu.
Vēl kādas deviņas simtdaļas zina mazliet vairāk. Dzirdēju divus tādus trases malā spriežam – eu, skaties, šim taču līkumā deg stopsignāli! Līkumā taču nedrīkst bremzēt!!!
Nedrīkst. Tu nedrīksti, jo neesi apguvis ātra brauciena augstāko matemātiku, kura māca, ka auto virziena izmaiņu lielākā daļa tiek vadīta ar vilkmi un bremzi. Ar pedāļiem. Tu pa logu vari paspēt pamanīt, cik enerģiski šie vīri strādā ar rokām, bet tu neredzi kājas. Un tās ātrumposmā veic tādu danci, kāds tev sapņos nav rādījies, kādu var apgūt tikai ilgos un regulāros treniņos. Viņu kreisā kāja māk bremzēt. Tavējā tikai sajūgu spiest. Viņu labā kāja brīžiem pamanās tikt galā ar diviem pedāļiem (gāzi un bremzi) reizē, reizēm tā sastopas ar kreiso uz platā bremzes pedāļa...
Priekšējās piedziņas auto (tāds droši vien ir arī tavējais) bez šiem trikiem vispār nav ātrā līkumā iegriežams. Meistars līkumā bremzē gāzi neatlaižot, tā saglabājot priekšējo riteņu rotāciju un vadāmību, reizē vieglītēm “noraujot”, ievadot slīdē pakaļējos. Saprati? Nez vai. Lai gan “roķeni” droši vien ziemā kādreiz līdzīgiem mērķiem lieto. Labi. Pirmais solis uz sportu. Bet neprecīzs, rupjš solis, un tas lielos ātrumos ir bīstami.
Ko nu par tādiem smalkumiem, kā bremzēšana ar kreiso kāju. Distance starp vienkārša, iespējams pat gluži laba, tomēr “ielas” braucēja un rallista iemaņām ir milzīga. Pat pamata elementos, tādos kā pozīcija sēdeklī un rīcība ar stūri.
Pamatu nav, bet torni gribi būvēt...
Cita pieredze
Nevar pēkšņi sākt braukt ātri, ja viss iepriekšējais mūžs ir bijis viena vienīga vairāk vai mazāk prātīga čunčināšana. Neskrien arī šodien. Tev nav pieredzes. Skriesi, paslīdēsi. Un to, ka slīdi, sapratīsi pārāk vēlu. Reakcija, ja arī laimīgi pareiza, būs nokavēta un vairs neglābs.
Meistars ātri braucis ir daudz. Tik daudz, ka slīdi vairs nevis sajūt, kad tā sākusies, bet paredz iepriekš, zibenīgi slāpē, nocērt asi un precīzi pie pašas saknes, ja tā viņam nav vajadzīga. Vai rada tīši, ja vēlas. Izmanto un izbauda...
Ko darīt?
Necel šodien, ko nevari nest. Ja tomēr kāro rallija kausu pacelt, dari to ar apdomu. Pakāpeniski. Prasi padomu, apmeklē attiecīgas skolas. Nu jau arī Latvijā tādas var atrast.
Neeksperimentē, neāksties koplietošanas ceļos un ar nedrošu ielas auto. Paliec skatītāju pulkā, ja neesi drošs, ka spēsi visu savu naudu, visu savu laiku likt uz vienas kārts. Citādi par meistariem nekļūst.
viss pareizi ... cilvēks kurš ikdienā netrenējas, nav spējīgs arī ātri braukt.
Tas ir tāpat kā jebkurā sportā.
brauksim katrs savu spēju robežās un netraucēsim citiem, kas to māk darīt labāk :)