Rīgas Motormuzejs tika atvērts 1989.gadā, 2013.gadā tika uzsākta rekonstrukcija un tagad plašajās un izremontētajās telpās izvietoti vairāk nekā 100 unikāli spēkrati.
Rīgas Motormuzejs ir lielākais automobiļu tematikai veltītais muzejs Baltijā, tādēļ iAuto savā pastaigā iemūžinājis tikai daļu no apjomīgās un neapšaubāmi interesantās kolekcijas.
Foto: iAuto.lv
Kopš marta beigām muzejā skatāms Andra Dambja un viņa komandas konstruētais “eO PP100” – sporta auto, kas kļuvis par starptautisko Pikes Peak kalnā braukšanas sacensību čempionu elektroauto klasē.
Elektromobilim ir tērauda cauruļu rāmis un oglekļa šķiedras virsbūve, tā svars - 1200 kg. Spēkrats aprīkots ar septiņiem elektromotoriem, kuru griezes moments ir 2520 Nm, jauda - 1600 ZS un maksimālais ātrums 260 km/h.
2016.gada sacensībās latviešu konstruēto 1600ZS elektromobili pilotēja pieredzējušais jaunzēlandiešu braucējs Rīss Millens (Rhys Millen), kas 20 kilometru garo trasi ar 156 pagriezieniem pievarēja 8 minūtēs un 57 sekundēs. Elektromobiļu klasē šis rekords vēl nav pārspēts. Savukārt Pikes Peak trases rekords kopējā ieskaitē pieder franču autorallija pilotam Sebastjēnam Lēbam (Sébastien Loeb), kurš to uzstādīja 2013. gadā ar “Peugeot”, finišu sasniedzot pēc 8 minūtēm un 13 sekundēm.
Vēl viens unikāls mūsu tautiešu sasniegums ir Augusta Krastiņa konstruētais KRASTIN Auto – vairāk nekā 100 gadu vecs spēkrats, kas 2016.gadā atceļoja uz Rīgu.
Pasaules autobūves enciklopēdijās kā viens no pionieriem ir minēts „KRASTIN auto”, kura radītājs bija latvietis, 19.gs. beigās no Latvijas uz Ameriku izceļojušais Augusts Krastiņš. Līdz šā gada sākumam Latvijas un ASV seno spēkratu entuziasti bija samierinājušies, ka „KRASTIN auto” ir pazudis Amerikas plašumos. Tomēr, pateicoties Latvijas Antīko automobiļu kluba biedru un viņu ASV kolēģu neatlaidībai , noklīdušais auto tika atrasts Nebraskas štatā. Iesākumā tā īpašnieks no unikālā spēkrata nevēlējās šķirties. Tikai ilgu sarunu, pārliecināšanas un sarežģītas maiņas rezultātā „KRASTIN auto” ir atceļojis uz Latviju.
„Krastin Automobile Company” Klīvlendā, kuru dibināja un vadīja latvietis Augusts Krastiņš, pastāvēja tikai nepilnus četrus gadus un tajā paspēja uzbūvēt mazāk nekā desmit auto. Toties katrs no tiem bija savādāks un līdz ar to arī unikāls. A.Krastiņa paša izstrādātā automobiļu konstrukcija bija vienreizēja ar tās neparastajiem tehniskajiem risinājumiem. Kā apliecinājums viņa talantam fakts, ka Latvijas mehāniķis ASV reģistrēja 12 jaunus patentus.
KRASTIN Auto galvenie tehniskie parametri:
klasiskās kompozīcijas šasija (dzinējs priekšgalā, ar kardānvārpstu piedzīti aizmugurējie riteņi, stūres rats); automobiļa garenbāze – 1810 mm; iekšdedzes dzinējs – 4 taktu; jauda 15 ZS; 3 pakāpju pārnesumu kārba; baterijas aizdedze.
„KRASTIN auto” reklāmas sauklis skanēja šādi: „Vienkāršs, izturīgs drošs un ātrs”
Ja runājam par Latviju un tās sasniegumiem autobūvē, noteikti jāpiemin RAF - Rīgas Autobusu Fabrika, kas savulaik ražoja mikroautobusus visai plašajai Padomju Savienībai.
Uzņēmums ražoja standarta produkciju: pasažieru mikroautobusus, taksometru, ātrās palīdzības, kravas un kombinētos pasažieru-kravas transportlīdzekļus, taču neatteicās arī no eksperimentiem, piemēram, 1982.gadā tika radīts elektromobilis RAF-2802, kura 17 KW motors ļāva sasniegt 60 km/h.
Maskavas Olimpisko spēļu (1980.gads) vajadzībām tika radīts RAF-2907 –olimpiskās uguns pavadījuma automobilis, bet 1993.gadā – izskatīgais un progresīvais RAF M2 Stils, kas sērijveida ražošanu tā arī nepiedzīvoja. M2 Stils bija plānots komplektēt ar 2,3 litru 145 Zs motoru, kas mikroautobusam ļautu sasniegt 140 km/h. Rafiņu ekspozīcijā skatāms arī tūrisma braucieniem 1962.gadā konstruētais RAF-977E, kas izceļas ar lieliem logiem, tostarp jumtā, ērtiem sēdekļiem, jumta lūku un gida vietu, kas aprīkota ar mikrofonu un radiouztvērēju.
Nākamajā attēlā redzams 1966.gada Volkswagen 1300. 870 kg smagais spēkrats varēja sasniegt 120 km/h. Priekšplānā ir 1961.gada Porsche 365B (90 Zs; 180 km/h), bet pa vidu abiem – 1949.gada Tatra 87 (72 Zs; 160 km/h).
VAZ-2101 – 1974.gads; 62 Zs; 140 km/h, Citroen 2CV – 1969.gads; 32 Zs; 115 km/h, Rover Mini MK.VI – 1993.gads; 60 Zs; 148 km/h, Steyr Puch 500D – 1962.gads; 16 Zs; 100 km/h, Simca S – 1938.gads; 13 Zs; 86 km/h.
Amilcar CGS – 1929.gads; 35 Zs; 110 km/h
BMW 3 – 1931.gads; 15 Zs; 75 km/h
Horch 853 – 1936.gads; 100 Zs; 135 km/h
Audi Front Typ UW – 1934.gads; 40 Zs; 100 km/h
Mercedes-Benz 320 – 1937.gads; 78 zs; 126 km/h
Cadillac V8 Series 353 – 1930.gads; 96 Zs
BMW 326 – 1938.gads; 50 Zs; 115 km/h
Bentley Mk. VI – 1949.gads; 150 Zs; 150 km/h
BMW 327/328 – 1938.gads; 80 Zs; 140 km/h, Packard Eight Model 1100 – 1934.gads; 120 Zs; 130 km/h
Kāds ir Tavs TOP 3 auto no Rīga motormuzeja eksponātiem? Nozīmīgākie!
Foto: iAuto.lv
Foto: iAuto.lv
Ja RAF būtu savulaik izvēlējušies šo konkursa laureātu tad nebūtu mums tagad jāskatās uz nestilīgo RAF Stils vai Gazelēm. Reāli palaida garām iespēju - sergalaktion.com/works/raf-m2/
Tas zīmējums stipri atgādina 90to sākuma Hundaja un tml japonMitsu izstrādājumus.Bet, kamēr jaunajie Censoņi zīmē komiksus, tamēr īstie "saimnieki" nodarbojas ar īsto businesu.Jo ar īstajā brīdī piekoptu bezdarbību var krietni vairāk nopelnīt, nekā ar darbu.Apzināti nolaist ražotni līdz kliņķim un atlikumu izveicīgi pārdot metāllūžņos- pasākuma bīdītājiem un atbalstītājiem tas ir garantēti brangs un tūlītējs ienākums.
Var zīmēt ko grib. Bez rietumu valstu palīdzības, rezultāts būtu bijis tāds pats kā tagad.
PSRS bija atpalikusi visās fromntēs, tāpēc arī nobanktrotēja un sagāzās.
Ja RAfu laicīgi pārdotu kaut kam, kaut vai indiešu Tatai, tie izceltu, un varētu arī mēģināt ražot ko tādu.
Da beidz! Ja valsts ļauj, tad paraasti konkurents nopērk vēl strādājošu rūpnīcu un ļoti fiksi to nolaiž līdz tādam kliņķim ka pat pastutēt vai atjaunot līdzīgu ražošanu vairs nav iespējams.
BET Latvānijas valstele ne tikai ļauj, bet pat veicināja un vēl joprojām veicina jebkādas puslīdz sakarīgas ražošanas nogremdēšanu.
Pamēģiniet Vācijā nopirkt konkurējošo uzņēmumu un nogremdēt to!! Mūžam no cietuma neizlīdīsiet pat ja pietiks sazagtās naudas kompensāciju izmaksai!
Tas tiesa, varēja vien paildzināt agoniju. A-Vācijas uzņēmumi ar visu to ka nebija tik atpalikuši arī vairums bankrotēja. Tas pats multicar piemēram.
Tāpat kā tagadējos autobusus visādi spāņi un čehi lepni skrūvē.Sarunātu kkur pa lēto kādu vecāka parauga motoru un būtu gerai.Labi tur specifisks multikārs, bet te reku pilni visi postsovjeti ar miljoniem maršrutkām un utt.Pielietojums būtu.Pieredze un personāls arī bija.Kā arī tāds reku vel lielāks suuds kā krievu uaz un gazeļ- pat tas vēl nav nosprādzis.Jo ir taču sava niša un savs kontingents, kas tamlīdzīgus suudus tomēr pērk un lieto.
Gazeļ jau tapa uz RAF nospertiem plāniem, tāpēc arī tāds mēsls sanāca, un krieviem konkurentu tirgū nevajadzēja tāpēc arī norāva visas piegādes RAFam. Protams savu lomu nospēlēja arī suns uz siena kaudzes, paši netika galā, bet citam nedeva. Lai gan kā Godmanis izteicās pēc VW vizītes RAFā tad uz jautājumu kā attīstīt tālāk atbilde no VW bija nojaukt un sākt no nulles. Tik atpalikusi bija ražošana. Vēl jau lomu nospēlēja tas ka krievu armiju nevarēja laicīgi izmest ārā, investoriem garantijas nekādas ka tāda Latvija ilgi pastāvētu. Tā kā reālākais scenārijs kā valsts būtu varējusi tikt pie kapitāla būtu bijis maksimāli izcirst mežus, salīdzinot ar starpkaru periodu to ir vairāk kā jebkad, bet ne mums jau zaļie raud ka mežu neesot.
Aber par ko ta mums te vispār tas bazārs un tas Lepnums?? Ja pilnīgs suuds- nafigam to kaunatraipu taj muzejā glabāt? Reku ungāri savu ikarusu arī muzejā tur, ar ko tas bij sliktāks par šodienas Solariusu? Es pieņemu ja kkādus Vw pārstāvjus iesaukt mūsu TA, arī tur viņi "nesavtīgi" parekomendēs norakstīt lūžņos krietnu pusi no "pamatpārbaudi izturējušajiem" un vispār nojaukt nost visu to skārda būdu ar visām ķeskām un visu viņas kūpošo skursteni ieskaitot.Kā krievs teica- ja tvoj dom truba e-bal.
Par to jau tas lepnums ka deficīta ekonomikā varēja to mēslu iesmērēt
Muzejs ir muzejs tur tam ir vieta.
Šis laureāts ir pa tiešo nokopēts no Vanetes. Toties no jaunajiem Rafiem radās T4 un H100. Paskaties bildītēs. Tas čalītis vienkārši nozīmēja jau esošus modeļus. Arī uz galda tam stāv Opel Frontera.
Kāds vēl Frontera vai Vanette, tajā laikā tāds vēl nebija iznācis. Domā šis bija spiegs un ieguvis rasējumus 1989.gadā modeļiem kas vēl nav iznākuši?
Vanette C22, 1985., Isuzu MU, 1989. - Fronteras licences īpašnieks.
Lielīt viņš sevi internetā liela ļoti, taču viņa modeļus kā paraugus netaisīja, taisīja Stilu (H100) un Roksanu (T4). Gan jau kāds iemesls tam ir
.
Iemesls vienkāršs, korupcija.
Tikai nevajag lolot ilūzijas, ka PSRS nevaldīja korupcija, tāpat nekas tur nenotika visam bija savas shēmas kā tikt pie piķa. Ne jau tāpat vien RAF "pasūtīja" dizainu Maskavā un to arī apstiprināja.