Didzis Kalnietis: - Nedēļas nogalē neizdevās apskatīt to multeni. Tagad paskatījos un mēģināšu aprakstīt, kādas pārdomas tā man rada.
Didzis Kalnietis, jau daudzus gadus darbojas auto pārdošanas un remonta biznesā. Autosportā, kā pats saka, jau 40 gadus (sākot no 10 gadu vecuma).
- Paldies Dievam, ka tā ir tikai simulācija, jo dzīvē neko tādu savām acīm skatīt negribētos, kur nu vēl piedalīties. Tomēr uz ceļa gadās ne tikai tādas situācijas. Un nevaru nepiekrist Ivaram - izskatās, ka visas iesaistītās puses snauž pie stūres un viss, kas rezultātā notiek, ierindojas pārsteigumu kategorijā.
Vēlos atgādināt, ka 99 gadījumos no 100 arī šķietami visnevainīgākais avārijā iesaistītais autovadītājs varēja iepriekš pamanīt un paredzēt "ziepes", un no tām izvairīties. Nemaz nerunāju par tiem gadījumiem, kad "nevainīgais" pats rada avārijas situāciju, un pēc tam brīnās, ka atkal jāmaina aizmugures lukturis un bampers!
Neraugoties uz gana daudz nobrauktajiem kilometriem gan pa ielu, gan sacīkstēs, uz ceļa, kad esmu pie stūres, neļauju sev iegrimt "snaudā" ne uz brīdi, jo situācija no pilnīgi relaksētas līdz ļoti ekstrēmai var izmainīties sekundes simtdaļā, un tad jābūt gatavam. Tas, protams, nenozīmē "tramīgā burunduka” pozu" , līdzbraucēji varbūt pat nemana šo sekošanu apkārtnei, tomēr neatslābstu. Vienīgais, ko dod pieredze un daudzie nobrauktie kilometri, ir spēja pamanīt un novērtēt potenciālos draudus un bīstamo situāciju iedīgļus - kāda cita braucēja ne pārāk adekvātu vai nedrošu rīcību, gaismas (tumšā laikā) vai putekļus no sānceļa, bīstamu ceļa konfigurāciju (arī pretimbraucošajam vadītājam), seguma pēkšņu maiņu (jāmāk pamanīt arī vietas, kur var pēkšņi parādīties "melnais ledus"), autobusu pieturu, utt.
Nu un tad vēl par to bremzēšanu - autosportistiem patiesi bremžu pedālis nav pirmā instance, lai glābtu situāciju, tomēr visi piekritīs, ka tam vajadzīgs pamatīgs un ilgstošs treniņš. Pirmās zāles tomēr ir un paliek sekot līdzi situācijai uz ceļa, pie kam, kā lokatoram - 360 grādu apkārtnē, jo "ziepes" uzglūn arī no mugurpuses.
Ko vēl atliek piebilst - par simulācijas beigu fāzi, kad pilnīgi tika iznīcināts pretīm braucošais spēkrats - pats nevainīgākais šajā sitācijā. Visiem zināms, ka visbriesmīgākais ir avārijas "lukturi lukturos". Tad nu ieteikums tiem, kas nesnauž - līdzīgās situācijās, biežāk tas gadās, kad pretimbraucošais izpilda neprātīgu apdzīšanu, un ir skaidrs, ka "tūlīt būs", brauciet paši nost no ceļa. Pļavā, grāvī, metiet kūleņus, kaut vai kokā (vēlams ne dikti resnā) - tikai ne lukturos!!! Pats itin bieži novērtēju ceļu, pa kuru braucu, no viedokļa - kur te varētu nomukt?
Neesmu paranoisks muļķis, kurš to vien gaida, kad kāds apdraudēs manu kailo dzīvību, bet treniņš nosaka visu - galvā šīm lietām jābūt kārtībā, tad, visticamāk, ikdienā pietiks ar vieglu piebremzēšanu vai tikai gāzes pedāļa atlaišanu, kur citus sagaidīs avārijas bremzēšana un, nedod Dievs, virsbūves deformācijas sausais būkšķis!
Interersanta doma - par nomukšanu grāvī. Nebiju domājis par šo no šāda skatpunkta. Paldies par rakstu.