VIDĒJĀ ātruma anatomija I 41

Ātruma limitu pārkāpumus mēdzam attaisnot ar steigu. Vajadzēja laikā paspēt, tāpēc „atvilku”... Kā tur īsti ir ar to „atvilkšanu”, vai un cik laika iespējams ietaupīt, braucot ļoti ātri – par to mūsu lasītāja Māra R. vēstule.

Ko saka vecs rallija stūrmanis par laika taupīšanu?

Māris ir lietotu auto pārdevējs. Piegādā preci no Vācijas pēc individuāliem pasūtījumiem. Klienti visā Latvijā. Regulāri tāli (cik nu par Latviju tā var teikt) braucieni tādēļ – ikdienas darbs. Prasme minūtes skaitīt viņam no jaunības, no laika, kad rallijs tiešām bija rallijs (klasiskā definīcija – uzvar tas, kurš noteiktā laikā prot nonākt noteiktā vietā), nevis ceļu ātrumsacensība ar minimālu pārbraucienu disciplīnas nozīmi.

Tātad – kā veidojas vidējais ātrums?

- Visu izšķir brauciena lēnākās, nevis ātrākās vietas. Ātruma un brauciena laika sakarība tikai šķiet lineāra. Lūk, piemērs.

Esmu ieplānojis divas stundas laika 180 km distancei. Teorētiski lojālu vidējo ātrumu 90 km/h jeb 40 sekundes katram kilometram. Bet – te trīs kilometrus gara „apdzīvota vieta”. 50 km/h. Šo gabalu tātad braukšu nevis divas minūtes, bet 3:36. Zaudētas 96 sekundes. „Atvilkt”? Nenāk sekundītes atpakaļ tik viegli, kā pazuda. Pat 150 km/h dod tikai 16 sekundes kilometrā, un tā man tagad vajadzētu braukt veselus sešus kilometrus. Sistēmas
„plus pieci lati” ātrums 110 ir tikai septiņas sekundes taupīgāks nekā 90. Grafikā atpakaļ tā tikt varētu 14 kilometros.

Bet netikšu jau. Jo piebraukšu kādam lēnam, bet blīvam „bānītim”, kurš velkas ar 70 km/h, un, kamēr  apdzīšanas rēbusu atrisināšu, būšu nevis vinnējis, bet gan zaudējis vēl pa 10 sekundēm kilometrā...

Un tad atkal nāk balta vietvārda greznotā zīme (mežā, kur no cilvēkiem ne miņa), tad trīs kilometrus velkos aiz smagā pa tukšu un pārskatāmu ceļu, kuram kās „drošības organizators” pa vidu ievilcis nepārtrauktu līniju... Vieni vienīgi laika zaudējumi, kurus atgūt nu jau iespējams vienīgi pārejot lielāka soda pretendentu kategorijā.

Vidējo 90 Latvijā ir iespējams realizēt tikai tajās laimīgajās stundās, kad ceļi tukši. Vai arī paaugstinot savu personīgo limitu līdz 130 km/h(divi soda punkti).

Manuprāt, kļūdaina sodu stratēģija, kura vilina uz sekojošu bīstamu secinājumu – labāk braukt plus 19 km/h apdzīvotās vietās nekā censties burzmā zaudēto atgūt pa tukšu ceļu. Laika vinnests lielāks, sods – tikai nauda, bez punktiem...

Vai tiešam tā iecerējuši CSN un APK autori? Dīvaini. Lai gan – par ko te vairs brīnīties. Jau pieminētās nepārtrauktās ass līnijas, savilktas pa bedrēm un ielāpiem, ir vēl dīvainākas. Izstieptās un daudzviet faktiski nedzīvās „apdzīvotās vietas” – traģikomiskas.  Bargais soda punkts par distances neievērošanu – ārkārtīgi izplatītu pārkāpumu, kurš atņem žirgtākiem līdzpilsoņiem apdzīšanas un lojāla ātruma iespējas – vienkārši smieklīgs. Jo nevar šo pārkāpumu fiksēt ne fotoradars, ne policists. Nevar distanci nomērīt, nevar vainīgo pie prāta vest, kamēr tas kādam pakaļā neiebrauc. Nevar „pārtaisīt” kravas furgona šoferi, kurš, komfortabli iekārtojies 20 metrus aiz kolēģa, kļūst par gandrīz nepārvaramu barjeru. Nevar vai negrib? Ja nav juridiska pamata sodam – vismaz apturēt un kļūdu cilvēkam izskaidrot...

Negrib. Vienkāršāk taču mērīt un sodīt par ātrumu absolūti drošās vietās, nekā saprast, ka vēlme noteiktā laikā nonākt noteiktā vietā nav tikai vecā rallija laiku kaprīze. Bieži tā ir dzīves un darba nepieciešamība.