Sižeta izvēli rosināja kāds ļoti modrs piektās avārijas pēdējā klipa skatītājs. Tikai viņš vienīgais bija pamanījis vēl vienu konflikta atrisinājuma iespēju. Bez bojātiem bleķiem.
Ieskatieties arī jūs filmiņā vēlreiz. (Ja vajag – trīsreiz). Paskaitiet, cik laika paiet no brīža, kad apdzenošais ierauga šķērsli, līdz sadursmei. Gandrīz trīs sekundes. Un jau otrajā sekundē smagā labajā pusē vairs nav. Vietas un laika apbraukšanas manevram tātad pietiekami. Ātrums neliels. Gatavs šādam aktīvam manevram nav vieglā auto vadītājs. Viņš spējīgs tikai turpināt taisnvirziena bremzēšanu. Un atsisties...
Avāriju, kurās aktīva un precīza iesaistīto pušu rīcība varētu sekas „mīkstināt”, ir daudz. Sākot tām veltītu diskusijas „sesto sēriju” piedāvājam ieskatu notikumā uz Tallinas šosejas.
„KO ES DARĪJU APLAMI?”
Atis Jansons, „Latvijas Avīze”
Precīzu, zinātnisku, juridisku avārijas analīzi žurnālists veikt nevar. Trūkst pilnīgas informācijas. Pat ja esi gadījies notikuma vietā un laikā, ar tevi runās tikai aculiecinieki „no malas”. Vainīgajiem, iesaistītajiem, zinošajiem ir citas rūpes, šoks, sāpes. Visu pašiem pētīt, mērīt, visur bāzt savu degunu tiesības ir tikai policijas darbiniekiem, kuru savāktajiem datiem slepenības zīmogs tiek uzlikts līdz pat izmeklēšanas beigām. Tu vari tikai skatīties (ja pārvari ētiskas barjeras), minēt un būvēt savu pieņēmumu shēmu, kura nez vai būs konkrētajam gadījumam pilnībā atbilstoša.
Bet noderēt tā tomēr var. Pašam un citiem, kuru slidenie mirkļi vēl priekšā. Turklāt šoreiz man pat ir dalībnieka stāsts – virknē trešā auto pasažiere izrādījās darba kolēģe un pati atnāca „pie gudrā eksperta” ar savu un auto stūrētāja (dēla) jautājumu – kāpēc tā notika, ko vajadzēja darīt citādi? Tādēļ, nekādā gadījumā nepretendējot uz tiesneša objektivitāti, bildē krāsojot mašīnītes iztēles krāsās, mēģinu atbildēt.
Spriedze plūsmā
Sestdiena. Maģistrāle A1, Rīga – Saulkrasti. Četru auto virtenīte. Ātrums ap 90. Šķietama drošība un miers. Taču no putna lidojuma jau labu laiku skaidri redzams, ka tur priekšā tas bronzas krāsā brauc līderim dikti tuvu. Tā nevajag! Zaļais cenšas turēties tālāk, taču nu cits sāk stumt viņu. Uzmācas liels melns, ar metru desmit atstarpi. Brīžiem pat tuvāk. Gluži vai dzirdams zaļā auto vadītāja izmisīgais monologs: - Paiet malā? A’ kāda velna pēc? Ātrāk taču arī viņš nepabrauks, jo apdzīt nedrīkst (ass līnija)... „Bronza” atkal par tuvu. Atlaižu. Lielais lien virsū. Drudzis, ne plūsma. Ko darīt? Atbildes nav.
Blīkšķis
„Zaļā” stāsts būs krietni garāks nekā slimās plūsmas izšķīšana. Vienā acumirklī priekšā ir dzelteni, sarkani, tad arī balti uguņi, un „bronza” brauc man pretī, virsū. Bremzēju, atsitos „purns purnā”, stāvu. Labajā pusē grāvī ielido melnais. Kūpu. Bet nedegu. Esmu dzīvs...
Kas tad īsti notika? Sidrabotais līderis sadomāja izpeldēties Dzirnezerā. Pēkšņi „lika pa mēmajiem” un grieza pa kreisi. Un dabūja „bronzu” bagāžniekā (kura vairs nav). Iešķībais trieciens apgrieza sitēju pretējā virzienā, ar jau apdauzīto degunu uz Rīgas pusi. Virsū zaļajam tas, protams, nebrauca, tā tikai izskatījās, taču uz vietas stāvēja gan. Nekustīgs, smags šķērslis tieši ceļā... Paldies Dievam, ka visi dzīvi.
Vainīgie
Ne administratīvajai komisijai, tiesai vai apdrošināšanas ekspertiem (tie lems paši un varbūt citādāk), bet „labai braukšanas praksei”, uz kuru, cerams, tiecamies visi – vairāk vai mazāk vainīgi sadursmē ir visi četri incidenta dalībnieki.
„Sudrabs” – ar pēkšņo, piedodiet, idiotisko lēmumu nogriezties. Tā var darīt vien stepē vai tuksnesī, kur cits kustīgs objekts nav atrodams kilometra attālumā. Civilizētā un pārblīvētā pasaulē tā nedara. Dzirnezers nekur neaizbēgs. Brauc tam garām, rāmi un prātīgi apgriezies, kur iespējams, ripo atpakaļ un griez pa labi. Iemācies ignorēt savas vai pasažieru lidojošās idejas. „Re, kur foršs krodziņš!”. „Tēti, čurāt gribu!”. „Eu, te vajadzēja nogriezties!”... Šādi un līdzīgi saucieni ir iznīcinājuši ne tikai bleķus, bet arī dzīvības. Izstrādājiet sevī imunitāti pret tiem – uz ceļa katram lēmumam jābūt savlaicīgam, sekotāju saprastam un pieņemtam.
„Bronza” – tipisks modernās tehnikas un aplamās tēzes „atļauts ātrums ir drošs ātrums” pieviltais. 90 km/h nav mazs ātrums, lai cik maldinoši viegli tajā žūžo labs auto. Ņūtona likums ir mūžīgs un visvarens, bremzēšanas ceļš, šādā režīmā braucot, nav un nebūs mazāks par 35 – 45 metriem. Pielieciet klāt vēl vismaz 10 metrus, kurus (izcilas vadītāja reakcijas gadījumā) auto nobrauc, pirms bremzes pedālis tiek nospiests, un jūs sapratīsiet, cik riskanta ir braukšana pa šoseju ar Latvijā nu jau pieņemtajām un ierastajām (policija par to nesoda) gauži mazajām atstarpēm. Iespējama un puslīdz droša tā ir tikai līdz brīdim, kad plūdumā neiejaucas kāds pēkšņs traucēklis. Doma par Dzirnezera veldzi, piemēram...
„Zaļais” – formāli droši vien tiks atzīts par nevainīgu. Lai gan... Nez vai viņa distance bija divas sekundes, kā prasa angļu un vācu noteikumi, vai 45 metri, kā māca mūsu autoskolās („importa” prasība, starp citu, vieglāk pakļaujas paškontrolei nekā mūsējā – izskaitīt „viens, divi”, no brīža, kad līderis pabrauc garām kādam stabam, līdz mirklim, kad tur esi tu, ir daudz vienkāršāk nekā pēc acumēra noteikt metrus). Bet vajadzēja gan šo rezervi, jo šķēršļa apbraukšanas prasme šim šoferītim nepiemīt. Vieta manevram bija.
„Melnais” – par distanci jau runājām. Par māku šķērsli apbraukt, ja nobremzēt nav iespējams, arī. Drošas distances nebija. Stūrēšanas prasme – puse no vajadzīgā, jo zaļajam garām trāpīt vien ir par maz. Meistars grāvī neiebrauktu.
Stūres lielmeistara padoms
Nesen dzirdēju, kā daiļa dāma mēģina izzināt droša ātruma noslēpumus sarunā ar jums pazīstamo rallija čempionu Ivaru Cauni. Gaidīja viņa droši vien kaut kādas brīnumreceptes un augstākās matemātikas formulas. Dabūja ābeci:
- Pirmkārt, jāiemācās (ja nav laimējies to izdarīt agrā jaunībā) pareizi sēdēt un stūrēt. Deviņas desmitdaļas autovadītāju to neprot, tādēļ kritiskās situācijās nespēj realizēt automobiļa brīnišķīgās manevra iespējas. Esmu pārliecināts, ka lielākā daļa sadursmju nenotiktu, ja histēriskas un primitīvas bremzēšanas vietā braucējs liktu enerģisku, pietiekami plašu, bet maigu un precīzu rīcību ar stūri. To var iemācīties, prasot padomu patiešām labiem braucējiem, vai dažādās auto „augstskolās”. Dārgi? Lētāk par vienu niecīgu bleķu krāsošanu. Grūti? Atzīstiet jau nu – traucē vienkārši slinkums. Vai augstprātība.
Tad slinkojiet lepni tālāk un turpiniet pukoties par stulbeņiem un lempjiem visapkārt. Brauciet ĻOTI LĒNI un ar MILZĪGĀM DISTANCĒM. Neko vairāk jūs nedrīkstiet atļauties. Tikai nedomājiet, ka esiet drošībā – statistika liecina, ka atkāpes no plūsmas vidējā ātruma ir bīstamas abos virzienos. Uz lēno pusi pat bīstamākas.
Ivars Caune demonstrē, kā vajadzētu stūrēt, lai pagrieziens būtu ātrs un precīzs
Citas iAuto avāriju analīzes:
AVĀRIJA 1. Iebrauca pretējā joslā un... šeit >>>
Ivara Caunes viedoklis šeit>>>
Didža Kalnieša viedoklis šeit >>>
AVĀRIJAS 2 un 3. Instinktīvi un – stulbi šeit >>>
AVĀRIJA 4. Grāvī labāk nekā morgā ... šeit >>>
AVĀRIJA 5. Apdzīšana krustojumā šeit >>>
Literārais stils jau graujošs... nevajadzīga pontošana