Dāmas un kungi! Manā virzienā un pretīm braucošie! Mēs esam tik dažādi, tik atšķirīgs ir katra izvēlētais (vai apstākļu kaleidoskopa viņam uzspiestais) pārvietošanās veids, ka kopīgi radītais juceklis nu jau ir kļuvis bīstams.
Ļoti bīstams visiem – gan godīgajiem, gan „gandrīz godīgajiem”, gan ātrajiem. Šķiet pienācis laiks par šo to tomēr pamēģināt vienoties.
Es ceru, ka tikai neliela daļa no 750 tūkstošiem (aptuveni, tai skaitā trešdaļa sieviešu) auto vadīšanai licenzētajiem Latvijas iedzīvotājiem ir tik naiva, ka gaida pēkšņas un saulainas pārmaiņas, kuras radīs augstāki spēki. Valsts, valdība, policija... Glābjiet!!! Valsts joprojām nav bagāta. Valsts joprojām nav sakārtota. Un iespējas kaut ko krasi mainīt šādā veidā tātad niecīgas.
Ceļu uzturēšanā un būvē līdz 2020. gadam tiks ieguldīts gandrīz divi miljardi latu. Grandiozs skaitlis? Neapžilbstiet. Par šo naudu plānots Eiropas līmenim kaut cik atbilstoši rekonstruēt tikai nelielu daļu valsts galveno un reģionālo autoceļu. Pārējie arī pēc ilgiem un gariem septiņiem gadiem būs tikai pielāpīti.
Policija? Bez liekas skepses un īgnuma atgādinu savulaik iekšlietu ministra Ivara Godmaņa teikto. "Mums šobrīd nepieciešams noteikt policijas darba produktivitāti un jādomā, kā pārstrukturēt darbu, jo tendences nodarbinātības jomā valstī pašlaik neliecina par gaidāmiem uzlabojumiem darbaspēka pieejamībā, tāpēc darba roku trūkums kļūs aizvien lielāks ne vien policijā, bet arī citās nozarēs." Līdzīgi vēl joprojām runā Godmaņa amata mantinieki. Masivēts, metodisks ceļu policijas uzbrukums tātad nav iespējams un nav gaidāms. Ja nu vienīgi svētku kampaņu laikā. Ikdienā mēs vēl ilgi brauksim simtiem kilometru, nesastapdami ne aprakstītus, ne maskētus kontrolierus. Tā, kā mākam, gribam un varam. Paši – katrs atbildot par savas aplamas rīcības sekām ja ne likumam un valstij, tad sirdsapziņai un tuviniekiem. Vai sūtot arī divus pēdējos pie visiem velniem...
Nav nekādas jēgas par šādu objektīvi izveidojošos situāciju īgņoties. Tā ir force major, nepārvarams ārējs spēks, ar kuru jāsadzīvo. Jāizdzīvo. Vēlams – ar smaidu.
Kā to darīt? Pirmkārt – nosakiet brauciena „stratēģijas grupu”, kura ir jūsējā. Uz šosejām redzamais liecina, ka stihiski tādas izveidojušās vismaz trīs (un ceturtā – slimie un neārstējamie, ar kuriem runāt nav vērts). „Godīgie” – 92 km/h un ne kripatiņas vairāk. „Gandrīz godīgie” – programma „plus pieci lati un bez soda punktiem” – līdz 110 km/h, atsevišķos brīžos īslaicīgi pieķerot vēl kādus 10-20 km/h klāt. Un ātrie. Atradāt sevi? Tad mēģināsim noskaidrot iespējamās un raksturīgās katras grupas kļūdas. Šodien saruna ar pirmajiem, kuru pulkā bieži (intensīvā plūsmā, Rīgas tuvumā, kur kontroles parādīšanās ticamāka) nonāk arī otrie un trešie.
Kādi ļaudis?
Visdažādākie. Lēnākajā grupā satopam ne tikai tos, kuriem piemīt pie pamatīga lojalitāte, ieaudzināta cieņa pret likumu. Uzdrošinos teikt – tādu pie mums ir maz. Te nav Vācija, kurā – kā tik jauki un indīgi aprakstījis Džeroms K. Džeroms – pilsonis uz parka svētkiem iet garām vaļējiem un neapsargātiem vārtiem, lai krietnu gabalu tālāk nostātos rindā pēc diezgan dārgas biļetes. Interesanti, ka šādas iezīmes Latvijā bieži rāda ne tikai rāmi un ātrāko par pelēcīgiem dēvēti vidusmēra pilsoņi, bet arī nepārprotami pārtikuši (jauni un dārgi auto, turklāt ne tikai Volvo, bet pat pa kādam džipam vai BMW limuzīnam) ļaudis, kuriem gan banku kontos, gan smadzenēs viss laikam ļoti labi sakārtots. Nekur nav jāskrien, neko nav ar apšaubāmiem līdzekļiem jāpierāda... Līdzīgu ļoti patīkamu noskaņu, starp citu, pazīst autosportisti – pēc ātra treniņa slēgtā trasē, pēc cīņas ar īstām grūtībām un izaicinājumiem sīkie lielceļu un ielu kariņi atkāpjas tikai ar smīnu vērojamā dimensijā.
Daudzi jaunie un dāmas lēni brauc citu iemeslu dēļ. Viņus faktiski (vēl ) nevajadzētu saukt par „godīgajiem”. Viņi drīzāk ir „bailīgie”. Bez pietiekamas pozitīvas pieredzes, tik plaši tiražēto šausmu stāstu pastiprinātas nedrošības sajūtas ieskauti, bieži vien pārlieku saspringuši un tādēļ jau pēc 100 kilometriem smagi saguruši.
Veči? Veči (ne jau noteikti veci pēc kalendāra) mēdz būt lēni un rātni citu iemeslu dēļ. Pieredze ir – bet tā mēdz būt rūgta. Tāda, kuru atkārtot nu nemaz negribas. Naudas maz, tādēļ riteņos vien protektora paliekas un disbalanss. Ja brauksi ātri, vāģis var izjukt jau parīt. Ja lēnāk,varbūt izturēs vēl mēnesi...
Neuztveriet teikto kā ironiju vai augstprātību. Es dzīvoju un augu starp šādiem cilvēkiem. Pie bailīgajām krietnu laiku piederēja manas meitas. Nu viņas jau iekārtojušās „gandrīz godīgo” grupā. Tipisks vecis uz ceļa bija mans tēvs, kurš 86 gadu vecumā savu žiguli atstāja mantiniekiem.
Kļūdas un iespējamie risinājumi
1. Dusmas
Sliktākais kaut cik blīvas šoseju plūsmas fons. Tu brauc godīgi, tātad lēni. Apdzīšanu droši veikt, nepārkāpjot noteikumus, praktiski nav iespējams. Kolonnas ātrums rezultātā krītas vēl vairāk, krietni zem 90. Ne otrās, ne trešās grupas iemītnieki to nespēj izturēt un kāpj tev uz galvas. Stumj buferī, spiež sānos, lien pie deguna. Ja vien neesi enģelis vai ar milzu pacietību un izcilu humora izjūtu izjūtu apveltīts cilvēks, tu sāc dusmoties. Un, šādi labot neko, protams, nespēdams, saindē nevis skrējēju, bet savu dzīvi. Purkšķi zem deguna, uzbļauj blakussēdētājam, kurš atļaujas dot padomu. Dedzini sveci no abiem galiem. Godīgs, bet vai labs un laimīgs?
Vēl sliktāk, ja lēni braucošais sāk linča tiesu, mēģina pamācīt citādi domājošos vai likt viņu ceļā fiziskus šķēršļus. Lai kāds neielīstu priekšā, distance tiek samazināta krietni zem minimāli drošajiem metriem 15-20. Atvainojiet, godīgie, bet tas jau ir CSN pārkāpums, kurš apdraud arī jūs pašus. Turklāt parasti „vārtu aizvēršana” neko nedod. Ātrais ielīdīs pat piecos metros, vai nekur nemaz nelīdīs, paliks blakus, pabīdīdams jūs uz ceļa nomales pusi. Vai nav jēdzīgāk skaidri un nepārprotami parādīt savu cienījamo lēmumu? Es nesteigšos un noteikumus nepārkāpšu, tādēļ atstāju savā priekšā vietu tiem, kuri vēlas apdzīt, paeju maliņā pats. Varbūt pat ieslēdzu labā pagrieziena signālu? Kauns? Par ko? Es esmu izvēlējies savu stratēģiju un pie tās konsekventi turos. Citu rīcību ietekmēt nav manos spēkos. Force major...
2. Ilūzijas
Tālāk no Rīgas blīvā plūsma parasti pašķīst, un ciešs kontakts ar ātrajiem arī. Dusmas gaist. Rāmais plūdums ieaijā. Ja ne miegā, tad prom no brauciena problēmām gan. Es taču braucu lēni, tikai un vienīgi tā, kā atļauj noteikumi. Pilnīga drošība? Kļūda!!!
Arī 90 km/h ir liels un bīstams ātrums. Sadursmē ar nekustīgu, masīvu šķērsli, par tikšanos ar tikpat ātru pretīmbraucēju pat nerunājot – nāvējošs. Arī godīgajiem tādēļ obligātas visas pasīvās drošības prasības – siksnas, pareizi lietoti bērnu sēdeklīši, rūpīgi novietoti un nostiprināti pārvadājamie priekšmeti. Lēnie to mēdz aizmirst.
Vēl grūtāk šādā relaksētā peldējumā saglabāt aktīvajai drošībai nepieciešamo uzmanību, koncentrētību, būt gatavam precīzai un ātrai rīcībai, apstākļiem pēkšņi mainoties. Lēnie uz briesmām reaģē lēni, no snaudas un ilūziju miera izrauti, bieži to dara pārāk asi, histēriski un aplami. Iekļūst avārijās tur, kur situācija objektīvi nemaz nav kritiska. Tikai mēreni sarežģīta. Bet arī tādai viņi nav gatavi.
90 km/h ir liels ātrums. Paradokss – ļoti liels tieši godīgajiem, kuri nekad dzīvē neko vairāk nav pamēģinājuši. Viņi, „pēc noteikumiem” braucot, ātruma ziņā nepārtraukti atrodas uz savu apgūto iespēju un pieredzes robežas. Viņiem nav rezerves. Ne psiholoģiskas, ne tehniskas. Toties ir nereālas pilnīgas drošības ilūzijas un skarbās realitātes radīts stress.
Kāpēc vācieši brauc labāk un sitas mazāk nekā mēs? Ļoti vienkārši – viņi ir auguši zemē, kur katram ir lojālas iespējas reižu reizēm pabraukt ātri. Viņiem 90 km/h nav daudz. Daudziem Latvijā – ir un paliek par daudz.
(turpinājums sekos)
Ar pilnu pārliecību piederu pie pirmajiem. Kāpēc braukt ar 108 km/h, tērējot 6,7 litrus benzīna uz 100 km, ja var braukt ar 89 km/h, tērējot 5,7 litrus benzīna uz 100 km ???