Sieviete tumsā 7

Nav jau tā, ka rallija skola būtu noslēgts vīriešu monopols. Pirmkārt, mēs aicinām mācīties un izklaidēties pieteikušos kungus ņemt savas draudzenes līdzi. Tā viņas nejūtās brīvdienu zaudējušas un vienas, bet visu redz un dzird (izņemot teorētisko daļu gan tikai no malas), jūt līdzi un dienas beigās, kamēr viņu pašu zēni atdziest pēc brauciena uz laiku, kamēr tiek drukāti absolventu diplomi, mēs, instruktori, rādām visām, kas to vēlas, stūrmaņa krēslā piesprādzētām, kā tuvu sacīkšu režīmam mainās priekšstati par to, kādas ir cilvēka un moderna auto droša ātruma augšējās robežas. Komentāri visdažādākie. No „kolosāli!” un „tā jau var infarktu noķert” līdz kādas māmiņas dēlam teiktā – „nekas sevišķs, viņš brauc tāpat kā tētis”.  Mazliet bail iedomāties, kā šis tētis savu ģimenīti ir ikdienas automobilī trenējis...

Otrkārt - dažādu skolas prezentācijas pasākumu ietvaros viņas ir bijušas arī skolnieču lomā. Mācījušās ļoti nopietni un sekmīgi, demonstrējušas iemaņu līmeni, kurš ir stipri augstāks par kungu vidusmēru. Sievietes, vēlme un spējas apgūt auto vadīšanas meistarības augstienes – tie nebūt nav nesavienojami jēdzieni.

Bet šis gadījums izrādījās īpašs. Viņa nebija  lūgts viesis, bet skolu pati atradusi un visai prāvo (viņas profesijai – izskatījās pēc skolotājas) dalības maksu samaksājusi. Kundze, godprātīgi noklausījusies obligāto teorijas stundu, trasē pie automobīļiem nonākusi, izskatījās tik apmulsusi un apmaldījusies, ka parastās grupas (četri cilvēki) instruktāžas vietā es atdevu trīs zēnus kolēģa Jāņa aprūpē un sāku meklēt, kā saka, individuālu pieeju. Ar ko sāksim, ko gribat iemācīties? Un dzirdu – man ir bail, bail braukt, sevišķi tumsā...  Grūti viņai nāca šī atzīšanās. Tagad varu atzīties es. Pašam man nebija daudz vieglāk no topošo sportistu padomdevēja ierastajiem paņēmieniem pārlēkt diletanta psihoterapeita lomā.

UZSLAVA

Apmulsumu nerādīju. Ar ko sākt? Pavisam rāmi (30-50 km/h) ar pavisam parastu ielas auto pavizināju viņu pa kartodromu. Centos papļāpāt. Uzzināju, ka viņa nav skolotāja, bet gan daktere. Brauc jau diezgan ilgi un bez avārijām. Pārsēdos labajā sēdeklī un mazliet pārsteigts konstatēju, ka brauc viņa diezgan pieklājīgi. Gan sēž pareizi, gan stūrē nepinas. Robus slēdz labi un trajektorijas zīmē ne sliktākas par vienu otru Biķernieku trasi iemēģinājušu „sportistu”. Bet – ak Dievs! – cik saspringta viņa ir! Pirksti ieķērušies stūrē zili balti un ledus auksti. Skatiens nevis rāmi aptver apkārtni, bet šaudās pa labi, pa kreisi, sarmas dzirkstis neredzēdams, vien draudošās briesmas meklēdams. Stindzinošas spriedzes oreols, kurā tikt no Rīgas līdz Liepājai (viņas regulāri mērojamā trase) nudien nevar būt ne viegli ne tīkami. Vismaz smagas galvassāpes garantētas jau pie Saldus... Ko darīt? Pamācīt tehniku? Aizrādīt par sīkām atkāpēm no klasiski pareiziem paņēmieniem? Pie joda! Es nelikos ne zinis par niansēm, kuras zēniem būtu uzstājīgi labojis, es sāku dāmas iemaņas uzteikt, viņas prasmi slavēt. Un pļāpāt, pļāpāt, pļāpāt, anekdoti, lai, atcerējos...  Re, atkusa, atplauka. Ne jau pavisam. Brīnumi nenotiek. Vajadzīgs laiks. Labs, gudrs, silta humora un optimisma pilns ceļabiedrs. Uzslava skepses un kritikas vietā. Kad esiet pēdējo reizi tādu ņēmuši vai devuši? Bargie un principiālie skopuļi, satiksmes un sadzīves drošības grauzēji...

KOPŠ ALU LAIKMETA

Labi. Bet ko darīt tumsā?

Tumsā visiem ir grūti. Sievietei divkārt.

Mēs apstājāmies trases malā, un es sāku viņai stāstīt par nesen nejauši izlasītu grāmatu. Alans & Barbara Pīzi. „Kāpēc vīrieši neklausās un sievietes neprot noparkot auto” (izdevniecība „Jumava”. 2003.). Aizraujošs stāsts par dzimumu atšķirībām vēsturiskā, ģenētiskā, hormonālā līmenī, tādēļ nelabojamām, bet izzināmām un pareizi uztveramām. Mednieks miljoniem gadu mācījies skatīties tālu un koncentrēti šaurā starā. Arī krēslā. Kur briedis? Pavarda un mājokļa sargātājai uzdevums bija pavisam pretējs. Sienas tuvu. Bet visapkārt. Un vienlaikus jāredz, vai uguns nav izdzisusi, vai knēvelis nav no segām (atvainojiet, ādām) izspārdījies, vai pa durvīm (alas caurumu) beidzot nelien iekšā viņas varonis ar gaļas gabalu. Sievietei (vairākumam sieviešu) tādēļ piemīt ļoti laba, labāka nekā vīriešiem, perifērā redze. Satiksmes negadījumu statistika liecina, ka dāmas daudz retāk nekā kungi kļūdās, nepareizi izbraucot slikti pārskatāmos krustojumos. Bet biežāk trāpa garāžu stenderēs, jo arī telpiskā orientācija kustībā daudz labāka ir seno mednieku pēctečiem. Vīrieši mēdzot blenzt uz svešām sievietēm. Un viņu sievietes to viegli pamana, jo vīrietis pagriež galvu mērķa virzienā. Sievietes arī apbrīno un iekāro svešiniekus, taču mēs, veči, to parasti nepamanām, jo viņas galvu negroza, bet redz gandrīz vai „ar pakausi”...

 Sievietes ir brīnišķīgas. Ne tikai skaistas, bet arī gudras. Statistika liecinot (apgalvo minētās grāmatas autori), ka vidējais sieviešu IQ esot par 3% augstāks nekā vīriešiem. Labi, kāds tur IQ. Pietiek ar elementāru piemēru – meitenes labākie draugi ir briljanti, vīrieša – suns... Kurš te gudrāks?

Skaistas un gudras... Bet tumsā viņas ir vājākas. Viņām vispār nevajadzētu atrasties pie stūres naktī. Bet ja citādi nevar?

ĀBECES PATIESĪBAS VISIEM

Gan vīrietim, gan sievietei – viņai, kā sapratām, vairāk – svarīgākais nakts braucienā ir apzināties potenciālo briesmu avotus un cēloņus, iespēju robežās tos novērst. Baigi gudri skan. Praksē ir tikpat baigi „prasti”. Nakts drošības galvenais balsts – lupata. Tas nav joks. Mūsu pusziemas sālītie ceļi devīgi šķiež brūnas biezputras sīkdaļiņas, kuras nemanāmi (jo pakāpeniski) aizlipina auto luktura stiklus un samazina gaismas plūsmu. Vairākkārt un līdz pat pilnīgam aptumsumam. To jau gan mēs pamanīsim un novērsīsim. Agrāk? Kad esam zaudējuši pusi gaismas? Slinkums... Gan jau...

Pat spodri noberzti un ļoti labi tuvās gaismas lukturi apgaismo ceļu tikai nepilnus 50 metrus. Netīri – 30 un pat mazāk. Pie ātruma 100 km/h tas ir attiecīgi 1,8 un viena sekunde. Pat pirmajā gadījumā par maz, lai droši nobremzētu, jo sekunde „vidējam statistiskam” cilvēkam ir vajadzīga bremzēšanas uzsākšanai vien. Policija (atbilstoši CSN) ir atņēmusi pa 20 latiem simtiem šoferu, kuri skaidrā naktī ar tālajām gaismām braukuši 121 km/h (34 m/sek., redzamība 200 m, bremzēšanas ceļš ap 60 m). Nezinu nevienu, kurš būtu sodīts vai vismaz saņēmis aizrādījumu par 95 km/h (26 m/sek., redzamība 30 m, bremzēšanas ceļš ap 40 m) ar tuvo gaismu dubļainos lukturos. Lai gan otrā situācija ir desmitkārt bīstamāka. Vēl bīstamākas pretrunas noteikumos un sodos ir sadaļā par tālo gaismu pārslēgšanu uz tuvajām. Bet par to nākamreiz. Šoreiz – kā jau pagājušajā nodarbībā nolēmām – vēlreiz par elementārajām darbībām, ko savai un citu drošībai varam veikt paši.

1. Regulāri (sliktos ceļa apstākļos, pat subjektīvi nejūtot apgaismojuma pasliktināšanos, ne retāk kā reizi 50 kilometros) noslaucīt lukturus. Neaizmirstiet arī aizmugurējos un numura zīmi.
2. Vējstikla tīrītāja slotiņu mainīt ne retāk kā reizi gadā, rudenī – pirms lielā tumsas perioda.
3. Neskopties izvēloties vējstikla mazgāšanas šķidrumu – dārgāks mazgā labāk. Vēl labāk ir reizi divās nedēļās apstrādāt stiklu ar kādu no „Rain repelent” (ūdens „atgrūdējs”) preperātiem.
4. Nebraukt ātri ar tuvajām gaismām. Tās ir TUVĀS gaismas. Teorētiski un praktiski pilnīgi drošs ātrums, braucot ar tām, ir zemāks par satiksmes noteikumu atļauto (jeb neprecīzi formulēto).

Un – atceroties agrāk ieskicēto personīgas atbildības likumu – nepaļauties uz pārslavētajiem atstarotājiem. Pirmkārt – pat ja pieļaujam, ka tuvākajos 10 gados tos izdosies uzkārt katram gājējam (par ko stipri šaubos), paliks stirnas un citi meža zvēri, paliks neapgaismoti nedzīvi objekti, kurus kāds noziedzīgi uz ceļa klātnes pametis. Otrkārt – jau pats šī izgudrojuma nosaukums ietver tā galveno vājību. Tas neko neizstaro, pats par sevi nespīd. Ja neapgaismosi (netīri lukturi, tuvā gaisma), neieraudzīsi. Treškārt – visplašāk izplatītie un lētākie (zem lata) kareklīši ir ar pārāk mazu un plakanu virsmu, kura tādēļ pietiekami jaudīgi darbojās tikai tad, ja pavērsta tieši pret jums. Mūsu  veiktajā eksperimentā sarkanais mazulis bija grūti saskatāms (un vēl grūtāk identificējams) jau 30 metru attālumā. Kaut kas pamirgoja... Bāc! Labākas ir gandrīz divu latu vērtās dzeltenās elastīgās stīpiņas. Sevišķi ja lietotas nevis ap piedurkni, bet ap kāju (tuvā gaisma spīd zemu). Dzelteno kustīgo plankumu var pamanīt ap 50 – 60 metru tālu. Ja nav citu spēcīgāku kairinātāju – pretīmbraucoša auto gaismu, piemēram. Pretēji gaidītajam neko jēdzīgu nedod pat spilgts lukturītis gājēja rokās – izņemot gadījumu, kad tas vērsts tieši pret tuvojošos auto (kāpēc nav lukturīšu ar mazu sarkanu spuldzīti otrā galā?). Vārdu sakot – ļoti labi atstarotāji ir vienīgi vestes (Ls 5-10), kuru lietošana, kājām klīstot pa neapgaismotiem ceļiem, starp citu, ir obligāta vairākās Eiropas valstīs. Labi – prāvi atstarojoša materiāla gabali apģērbā, skolas somā utml. Ideāli – mirgojošie sarkanie lukturi, kurs piedāvā velosipēdistiem (Ls 7 -12). Es tādu noteikti iemontētu skolas somā, ja manam sīkajam būtu daudz pa tumšiem ceļiem jāstaigā. Vai, taupīdams naudu, kaut ko līdzīgu salodētu pats no vecām eglīšu lampiņām...

Lai par atstarotājiem domā gājēji. Man jādomā par to, kā viņus nesabraukt pat bez tiem. Tādus, kādi viņi ir – lielus, mazus, zilus, zaļus, melnus. Izklaidīgus, aizsapņojušos, mana auto gaismu spožuma ilūzijas piemānītus, piedzērušus... Viņiem likums to neaizliedz.

Melnus... Likteņa ironija. Reāli bīstams gadījums, braucot taisīt tumsas bildes. Lukturus tīši neslaucīju, jo gribējām vispirms fotogrāfēt to, cik slikti spīd netīri. Tādēļ Kleistu mežā braucu lēni. Redzu pārīti – vispirms meiteni baltā vējjakā, tūlīt arī puisi pelēkā, paņemu pa kreisi, tad – velns! – pelēkajam blakus vēl viens viscaur melnā. Būtu braucis ātrāk...

Kur palika mana ārstējamā dakterīte? Beigu beigās gluži smaidīga pabraucās arī ar sporta auto, un ar skolas diplomiņu azotē devās mājup, tumsā. Diemžēl atkal viena. Nez kā viņai tagad sokas? Vai palīdzējām? 

Foto: Atis Jansons

P.S. Ja kādam (vēl labāk – kādai!) rodas vēlēšanās pamācīties braukt labi, bet grūti skolu un skolotāju piedāvājumā (nu jau krietni trūcīgākā nekā „biezajos” gados, no kuriem nācis šis stāstiņš) noorientēties – atrakstiet (atis@iauto.lv), mēģināšu palīdzēt. Taupīgākajos laikos ir parādījušās daudzas jaunas, kompaktākas, lētākas grupu un individuālu konsultāciju iespējas.