Dziļā peļķe – tavs spogulis 15

Varonības vai muļķības demonstrējumi?

Tā krietni nogāž, un Rīga pludo. Stāvi, skaties un brīnies – liela daļa ļautiņu pa peļķēm brauc kā jukuši. It kā nekad nebūtu ne fizikas, ne pieklājības likumus dzirdējuši. Kā tad to būtu pareizi jādara – par to saruna ar Latvijas visu laiku titulētāko rallistu Ivaru Cauni (attēlā). Konstatējām, ka mūsu abu viedokļi arī šajā jomā ir tik līdzīgi, ka tos nedalīsim – par peļķēm un auto duetā, tā teikt...

Foto: Atis Jansons

Izlūkošana

Nekad nelien ar joni svešā peļķē. Tu nezini, cik tā dziļa (vienkāršam ielas auto droši pārvarami ir kādi 30 cm jeb ūdens, kas sniedzas līdz pus riteņiem). Tu nezini, vai ūdens neslēpj kādu akmeni vai bedri. Ja uz šī ceļa esi viens – jābrien. Ja vari sagaidīt kādu kolēģi, kas šo vietu labi pazīst (vai ir pietiekami dulls, lai par izlūkošanu nospļautos), skaties, kā klājas viņam. Ja labi, brauc tieši pa to pašu taku arī tu.

Lēni, bet rūcot

Te pretruna, kuru risināt spēj tikai prasmīgi šoferi. Dzinēja dziesmai vajadzētu būt skaļai (kādi 3000 apgriezieni vismaz) – lai nodrošinātu pietiekamu izplūdes gāzu spiedienu izpūtējā. Lai krietni burbuļo! Bet ātrumam nelielam – lai viļņus un šļakatas neceltu, lai motortelpu un augstsprieguma vadus un indukcijas spoli (kam tādi ir) lieki nepieslapinātu, lai nepieļautu ne mazāko risku, ka kāda lāse var trāpīt gaisa ieplūdes kanālos. Lai apkārtējos neslīcinātu, galu galā. Kā šādu kombināciju panākt? Ar pirmo pārnesumu (mehāniskās ātrumkārbas), piedevām izspiežot sajūgu (neatlaižot gāzi), ja ātrums kļūst par lielu. Tiem, kas brauc ar „automātiem” – nebrauciet ar vienkāršu „D” (drive)  režīmu! Pirms peļķes sameklējiet iespējami zemāko manuāli ieslēdzamo „robu”. Ja ripojiet par ātru, ar piebremzējiet ar kreiso kāju. Gāzi neatlaist!

Vēlams – pa vienam

Principā solīdā sabiedrībā ūdensšķēršļos divi auto vienlaikus neiebrauc. Ja kādam pārāk tuvu sekosi, un viņa mēģinājums būs neveiksmīgs, sabojāts tiks arī tavs brauciens – dabūsi mainīt ātrumu, trajektoriju un droši vien „noslāpsi” arī tu. Ja kādam metīsies pretim – tā ir cūcība un risks, kuru neattaisno ne steiga, ne absolūta pārliecība par savu tehniku un iemaņām. Jūsu saceltie viļņi krustosies un summēsies neprognozējamos veidos, un izredzes „aizrīties” augs daudzkārt.

Ja „noslāpi”...

... nestreb karstu. Labāk pat nemēģini startēt. Ūdens jau būs izpūtējā, un to izpūst lēni grieztie virzuļi nespēs. Vajag striķi (vēlams garu, lai vilcējs var nostāties seklākā vai sausā vietā), kura tev nav... Vajag labsirdīgu izpalīgu, kurš neaizdrāzīsies tālēs zilajās par tevi ņirgdams. Tad, krastā izvilkts, celsi motora vāku, slaucīsi, žāvēsi, un būsi laimīgs, ja ar to pietiks, lai rūciens atjaunotos.

Šis nav apdrošināšanas gadījums!!!

Ja nerūks... Ziepes lielas, jo dziļā ūdenī gūtus defektus (ieraujot ūdeni dzinēja gaisa pieplūdes traktā tie var būt arī ļoti nopietni) par savas atbildības zonu neatzīst ne apdrošinātāji, ne auto ražotāju pārstāvji. Šī nav stihiska nelaime, bet tevis paša steidzīgi, azartiski, pārgalvīgi pieņemta lēmuma un rīcības sekas. Un par visu maksāsi tu pats.

Vārdu sakot – dziļa peļķe ir spogulis, kurā tu lieliski vari redzēt gan savu cilvēcisko, gan profesionālo briedumu. Jeb tāda trūkumu.

Foto: Atis Jansons

 Attēlā redzamais lietus ūdeņu valdnieks šķiet domā, ka satiksmes noteikumus nepārkāpj. Pat ja tā (lai gan CSN vispārīgajā daļā ir p.10 – „Ceļu satiksmes dalībniekiem un citām personām jārīkojas tā, lai neradītu satiksmei bīstamas vai satiksmi traucējošas situācijas un nenodarītu zaudējumus”), cūcība tā ir pilnīgi noteikti.

 Tātad – šķiet, ka busiņa pilots paša reklamēto „herbastresu” pats nelieto. Vai arī lieto tādās devās, ka riska un līdzpilsoņu galīga ignorēšana viņam stresu vairs nerada.