ĪSTAIS braukšanas prieks rodas tad, kad jāapdzen fūre ar 60 zs motoru- katra apdzīšana ir kā krievu rulete. Ja izdzīvo, pēc tam ir prieks par katru nodzīvoto dienu.

Atkarīgs no konkrētās vietas un vērtējuma. Es tikko paņēmu krītu 80 gadu mājai+finansējums kapitālajam remontam. Bija jāpačakrējas un prasīja palielu savu finansējumu, neskatoties uz Altum izmantošanu. No bankas sapratu, ka Rīga un 50km rādiusā, ja kredītspēja ir OK un īpašums adekvāts, tad krītu var dabūt. Par krīzi no stress tā būs, ekonomikas cikliskums ir stabila lieta. LV ekonomika tik daudzus gadus pēc kārtas nav augusi vēl nekad. Nu jau 10gadi pēc kārtas IKP iet plusā. Pasaulē ir daudz riski, kas atkal var noraut ūdeni. Piemēram, Ķīnas parādsaistības % ir daudz lielākas nekā, kad Latvijā iestājās krīze. Ja Ķīna sāks buksēt, tad tas var paraut normālu domino kauliņu čupu līdz.

Te ir ļoti vienkāršs izskaidrojums : 1.bloķenēm ir krietni cēlusies cena, % attiecība pret jaunajiem projektiem; 2.Bankas domā, ka īpašumi bloķenēs nebūs likvīdi nākotnē un te ir key jautājums kreditēšana NĪ jomā, jo bankas kreditē tikai to, ko būtu vajadzības gadījumā viegli realizēt (tā ir būtiska atšķirība no iepriekšējā buma) - lauku īpašumi, zemes automatiski nē, mazāk pievilcīgiem īpašumiemiem lielāka līdzdalība, utt. Jaunie projekti, gan daudzi arī ir zem kritikas, tomēr tur vismaz komunikācijas (ūdeņi, gāzes, apkure, elektrība utt. )ir jaunas

Es domāju, ka tagad ir cita situācija, jo toreiz visu ekonomiku kā reiz sildīja NĪ tirgus briestošais burbulis. Bija pa pilno spekulantu, kas tikai pirka, lai pēc brīža pārdotu dārgāk. Tagad tomēr lielākā daļa pērk savām vajadzībām un bankas arī piesardzīgāk kreditē. Ekonomika attīstās pateicoties daudzām citām nozarēm ne tikai NĪ un tuvu saistītajām. Nedomāju, ka mūs sagaida tik liels kritiens kā iepriekš, bet bolķeņu jautājums tiešām ir interesants. Man Rīgā hroščovkā ir viens supermazs dzīvoklis un ik pa brīdim iezogas doma, ka varbūt tagad ir brīdis, lai to pārdotu.

Jā, bet tikai daļēji var piekrist, ja par mājas plašumu. No NĪ vērtētājiem un arī bankām dzirdēts, ka patlaban līdz 150m2 - pats populārākais "izmērs" privātmājai. Lasi - max likvīds NĪ vienmēr un vairumam pircēju, arī vairumā lokāciju. Te ir vēl kāda nianse, ir jaunajos projektos arī "lielie" dzīvokļi. Arī divstāvu un pat ap 200m2 platībā. Tam ir viens ārprātīgs mīnuss, apsaimniekošanas maksa būs kosmiska. Respektīvi, nolocīt savus 200k eur par dzīvokli, bet papildus kredītam maksāt vismaz 500 eur mēnesī par rēķiniem - o, jā Ak jā, lai vai cik liels tas dzīvoklis nebūtu, tomēr dzirdamību apkārt 100% izslēgt nevar.

Mājas pluss ir nevis plašums, bet palīgtelpas un palīgēkas. Četristabu dzīvoklis ir pietiekams vai, bieži vien, pārāk liels, priekš vismaz 90% no latvijas iedzīvotājiem - tajā pašā laikā dzīvošana dzīvoklī ir diezgan nesavienojama ar labu garāžu un/vai citām interesēm, kam vajag specifiski aprīkotas telpas.

200 tas ir pārāk daudz pat priekš privātmājas pat ar lielu ģimeni. Es pats zinu dažas ģimenes, kuri divatā dzīvo, bet apkurina tikai pirmo stāvu, jo bērni aizbraukuši katrs uz savu pusi, vai salst, lai ekonomētu apkuri, vēl vieni kurina visu, bet paši sēž 2 istabās. Pārējās - noliktava ar sūdiem. Tas privātmāju "plašums"manuprāt ir iesēdies no 90.gadu latinosu seriāliem. Kad donas Beižas sēdēja lielās pilīs. Un tāpēc 1990-2000 bija liels bums būvēt milzu mājas. Bet jaunākās paaudzes vairs tādus sūdus nebūvē. Cilvēks dzīvo aptuveni 80 gadus. Labi, māju būvē pēc 30. Sanāk māja priekš 50 gadiem. Bērni dzīvos ar vecākiem maksimums 20 gadus. Tas nozīmē, ka LIELĀKO daļu mājā pavadīs 2 cilvēki... ... Bet pati lielākā stulbība ir būvēt strazdu būrus. Ja tev nav vietas visu "sabāzt" pirmajā stāvā, tad nafig vispār vajag privātmāju. Ne visi mūžīgi būs jauni, un neviens nevar garantēt, ka vecumdienās būsi vesals. Bet vecam cilvēkam katru dienu lakstīt pa kāpnēm.... Mans uzskats - labāk 70m2 bet vienā stāvā, nekā 150 - divos. Bet ideāli ap 100m, un vienā stāvā. Tad ģimenei ar 3 bērniem būs pilnīgi pietiekami. un 120 tas nav maz. Tieši otrādi virs 120 - tas ir daudz. Tev ir radinieki, draugi, kuri dzīvo privātmājās? Papēti rūpīgāk. Nevis - Vāāu! Cik jums forši!", bet papēti rūpīgāk, ar atvērtām acīm. Bet ja pats dzīvo, tad aplūko kritiski - būvētu vēlreiz tik pat "lielu, vai mazu", vai nē, ja atgrieztos atpakaļ? Ja mēs dzīvotu Meksikā, vai Spānijā, tad - protams, var būvēt kaut 500m2. Bt pie mums katrs m2 ir jāapkurina. Un pat ja pelni miljonus, tā ir pilnīgi nevajadzīga lieta. Labāk, tad nopirkt 4 dzīvokļus dažādās pilsētās, nekā apkurināt vienu pili. Tas ir mans viedoklis, kam nav obligāti jāpiekrīt.

Manuprāt, cilvēki pamatīgi pārspīlē ar māju izmēriem. Šobrīd tiešām populārāk ir 100-150m2, bet pirms krīzes laikā tās 200-300m2 saceltās... Tur apkurei un uzturēšanai vien cik naudas aiziet! Te kontradmiral raksta, ka viņi ir septiņi un reāli vajag 6 istabas, jā, tad tiešām vajag 200m2 māju, lai ietilptu, bet parasti jau tās ģimenes ir krietni mazākas. Tās lielās mājas man liekas atkal drusku tāds pontu jautājums, kad gribās tur nezin kādas ekstras, kuras beigās ikdienā tāpat nelieto. Tipiski - uztaisīt zāli sportošanai un trenažieriem - reāli padarbini tos aparātus 1x gadā :D Uztaisi krutu telpu biljardam un vēl sazin kam, reāli pie tevis reti kāds atbrauc ciemos, jo nav laika utt. Par 5 podiem un 3 vannām nemaz nerunājot... Un, jā, vēl jau arī tāds sīkums - par māju sāc domāt, kad jau bērni ir, kamēr visu izplāno, uzbūvē, iekārto, gadi iet un bērni jau aug. Beigās esi ar milzīgu māju, milzīgu 30 gadu kredītu un tas viss uz kādiem +/- 10 gadiem vai nedaudz vairāk, kad bērni jau sāks izklīst. Tad divatā sēdēsi savos 200-300m2 un domāsi, nafigam es tik daudz maksāju par gāzi/granulām/elektrību...

Varbūt cilvēki vnk nākuši pie prāta mazliet un saprot, ka viņam pavisam mierīgi pietiek arī ar 100-150m2 vienstāvu mājiņu un 200+m2 divstāvu mājas tiem nav vajadzīgas īsti (izņēmums daudzbērnu ģimenes). Kā arī to, ka 200k kredīts Latvijā nav īsti OK (ja nu vienīgi toč nepelnat 4-5k ģimenē uz rokas).

Nu, par tiem parādiem risinājums vienkāršs - lai viņi naudu par komunālajiem maksā īpašniekam uz ķepas kopā ar īres maksu un īpašnieks pats norēķinās ar pakalpojumu sniedzējiem. Bet tas gan - no īrniekiem nekad neko nevar zināt... no otras puses - dažkārt, sociālie tīkli un gūgle var palīdzēt. Plus, līdzīgi kā Rietumos - paprasīt īrniekam apdrošināt savu civiltiesisko atbildību. Es to izdarīju labprātīgi. Nav dārgi - atkarībā no limita ap 30-40 euro gadā.

Principā ar īrniekiem ir tā - komunālie + īre - viss caur īpašnieku iziet un nekādu problēmu, pats esmu tā darījis īrējot. Savukārt kā mēnesis bez naudas, sveiki...šādus parādus iekrāt ir tas pats kā savulaik gaidīt uz nesamaksātām algām, pats beigās par ķīlnieku paliec. Labi vien ir, ka īres likumu mainīs, mums tas ir idiotisks un klaji neizdevīgs izīrētājiem - tāpēc arī tirgus tāds tizls no kā savukārt cieš normālie īrnieki...kam jāīrē no visādām paklāju tantēm gadus 20 neremontēti bloķeņu būri

Precīzi. Es savu māju sāku būvēt 2009.gadā. No zemes gabala iegādes līdz sarkanajam zīmogam uz projekta pagāja precīzi 6 nedēļas.

Nez. Man viss kārtībā bija ar būvēšanu. Un tgd atšķirībā no Vāverlejām, bērniem ir lērums transporta. Pie vajadzības no centra ar kājām var atnākt. Pats lielu daļu pārvietošanos veicu ar velo. Vāverlejas tikmēr sēž korķī uz izbraukšanu uz šosejas. Bezjēdzīgi notrallināts laiks. Es teiktu, ka tās Rīgas būvvaldes mocības atsver turpmāko gadu ieguvumus.

Neko darīt, ļoti patīk konkrētā vieta

Berkmani, atpisies vienreiz no manis.

Visticamāk tā arī ir.

Iespējams, ka bankas tagad saredz lielākus riskus un attiecīgi to ieceno. Gudrie prognozētāji saka, ka gads, drīzāk divi būs jāpadzīvo ar lielajiem boriem.

Svensoniem šeit ir ļoti jaudīgs lobijs. Tāpēc arī iepriekšējā krīzē neviens neriskēja šos iesaistīt atbildībā kās IS vai HU. Euribors IR bāzes likme. Gan jau domāji - pievienoto likmi. Pievienotā likme kritīsies pie augsta Euribor. Principā tai vajadzētu kristies jau pie jebkura Euribor >0, jo noguldījumu likmes vienmēr veido starpību ar Euribor. Līdz ar to banka pelna Euribor / noguldījuma likme un uz pievienoto likmi. Kamēr Euribor=0=noguldījuma likmes, pievienotā likme ir augsta. Nu un pārmaiņ laikos bankas konservatīvi nogaida ar depo un pievienotajām likmēm tādejādi gūstot fantastisku peļņu. Tādad pilsoņi, ejiet pieprasīt pievienotās likmes mazināšanu!

Vecs raksts. raimonds1.com/435527670_4888665.html Ošlejs atgādināja, ka zviedri paši 1992.gadā sev uztaisīja vēl lielāku krīzi, daudzas labas un varenas bankas nobankrotēja, tika sadalītas (interesanti, kam gan, ja ne Veinbergai un dažādiem speciālistiem šīs sakarības vajadzēja savlaicīgi stāstīt baurīgajai vietējai publikai, lai celtu tās biznesa un kredītzinību līmeni un izmantot šo pieredzi, ko?) Tagad esot paaudze Zviedrijā, kas to atceras. Bet nākošā paaudze uztaisīsot to pašu finansu burbuli pēc 10 -15 gadiem, cikliski tie notiekot. Tad Veinberga pieminēja, ka piedzīvojusi to krīzi, tā zviedriem esot daudz iemācījusi, tāpat, kā esot iemācījusi mums, bet viņiem esot speciāls finansu kurss, kā mācot finansu žurnālistus, tie esot kompetenti. "MĒS MĀCAM tieši cilvēkus, kas saprot ekonomiku, saprot finanšu struktūru..." pateicoties žurnālistu darbam, arī tautai esot labāka kompetence par finansu jautājumiem. (Interesanti, kāpēc mēs kā valsts šo pieredzi neizmantojām? Cik mēs zaudējām Bankā Baltija, Pareksā un Krājbankā un arī tāpēc, ka daudzi 10-20 un vairāk gadus maksās divkārt pārmaksātus kredītus? Vairākus miljardus, kurus liela daļa pelna Īrijā un Anglijā.) Ošlejs bilda, ka par naudu esot jājēdz rakstīt un žurnālisti to bieži neprot un ka ētiskie biznesi reizēm izmantojot arī lētākos un ne tik ētiskos variantus kaut vai celtniecībā.

Tieši tā arī to darīja un dara - iepriekšējā krīzē pelnīja uz atņemtajiem īpašumiem, dibinot meitas uzņēmumus, kuri pa lēto "nopirka" tos īpašumus un pēc tam vai nu pa lēto pārdeva sev pietuvinātajiem vai arī pēc tam pa dārgo palaida tirgū, turpinot piedzīt starpības no jau tā bankrotējušajām ģimenēm. Īpašs parazitēšanas veids bija mēģinājumi piespiest grūtībās nonākušus kredītņēmējus parakstīt vienošanās, kuras paredzēja bankas tiesības vienpusēji lauzt līgumu ik pēc diviem gadiem vai arī vienpusēji pacelt procentu likmi, ja tā konstatē, ka kredītņēmēja ienākumi samazinās. Turklāt, ja atceries, kāda bija banku kviekšana, kad valdībā uz galda nonāca dažādi priekšlikumi, kas varētu kredītņēmēju situāciju atvieglot, liekot arī bankām uzņemties atbildību par bezatbildīgo burbuļa pūšanu (dažādi uzlabojumi maksātnespējas likumā, ierobežojumi attiecībā uz tiesu izpildītājiem u.c.). Tika draudēts nekreditēt neko vispār (ko tās tāpat jau nedarīja). Protams, kā liriku nevar nepieminēt mūsu gļēvo un iztapīgo tā laika sākumā Godmaņa, pēc tam Dombrovska valdību, kas to visu pieļāva. Šoreiz notiek kaut kas līdzīgs. Tāpat tiek draudēts ar pārstāšanu kreditēt (it kā tās dikti šobrīd to darītu), pamatpakalpojumu cenu celšanu un ko tik vēl ne.

Nez ņemt mazu ir vērts tikai tad ja ņem pirmo mājokli, vai ģimenes vajadzības ir "mazas" a la 0 vai 1 bērns utml. Un jā protams tad ja finases neļauj, kaut tehniski tad vismaz es meklētu kaut ko reāli vizuāli sūdīgā stāvoklī par lētu cenu, bet ar "potenciālu" ... Bet 4 cilvēkiem 100 m2 jau var būt par mazu, īpaši ja tajos ietilpst garaža. Tehniski man ir 198m2 dzīvojamā+ garaža un kurtuve/tehniskā telpa. Sieva jau čīkst ka māja pārāk liela, bet tas IMO dēļ tā ka tīrīt apnicis, kaut pēdējās 4 no 6 reizēm tīrīju un mazgāju pats ... Bet tas arī pa lielam vienīgais mīnuss, visādi citādi beidzot ir sajūta, ka ja vajag strādāt utml. - neviens "pa kājām nemaisas" ... un Covid laikos vispār ( es gan biju pastāvīgi ofisā) visi 3 pārējie mierīgi strādāja/mācijās no mājas un viens otram vispār netraucēja ... būtu kaut vai tas pats 78 m2 dzīvoklis - tur būtu "spalvas pa gaisu" .... P.S. ir reiz dzīvots 48 m2 ar senčiem, brāli un vecmammu - a nu viņu nakuj ...

Nu ja būvē jaunu māju, tad jau jāpadomā cik tas viss maksā. Pie tagadējām pēdējo gadu cenām un visām prasībām (pieņemot, ka necel "vasarnīcu", bet dari to legāli pēc likumdošanas prasībām), no nulles sākot ar zemes iegādi, komunikācijām, projektiem, būvniecību, iekārtošanu utt. tāda 150m2 māja jau mierīgi var aiziet uz 250k bez nekādām mega prasībām, ja Tev nav uz katra stūra nav kāds draugs vai skolas biedrs, kuram izlūgties, lai Tev kko pa lēto izdara. Attiecīgi cik tad ir cilvēku, kas var atļauties būvēt 200+m2 mājas? Bet par esošajām - nu tur jau atkal cita sāpe. Man te radinieki tieši skatījās esošās mājās gadu atpakaļ - vairums tās 200+ m2 mājas ir ar salīdzinoši vāju energoefektivitāti, attiecīgi tur apkures rēķini ziemā pamatīgi, kas tagad daudzus atrunā skatīties tādus objektus. Vēl ko arī sanācis novērot, ka buma laikā būvetajām 200+ mājām, ļoti daudzām ir problēmas ar daudz nelietderīgo telpu - plašas kāpņu telpas, lieli gaiteņi utt.

Tā būdiņu / piļu mode un aktualitāte regulāri mainās. Esmu pārliecināts, ka būdiņu laiks pēc šīs energokrīzes pāries un cilvji atgriezīsies normālās mājās. Jau tagad redzams, ka 72kvm māju ir ļoti grūti pārrdot. Pa manam forši ir mājā, kur 60kvm viesistaba, 30kvm bērnistaba, 12 kvm vannas istaba. Normāli ir mājā ar 40-20-7 attiecīgi. Secīgi zem 100 kvm bez garāžas nekādi nevar tikt.