Paviršība un augstprātība
Vienkārši pretīgi ir jau tā ātri (ap 110) braucot rudens lietū pa Jelgavas šosejas pirmo joslu sev līdzās otrajā ieraudzīt strauji apsteidzošu (tātad ap 150 km/h) labu auto, kura vadītājs, nepiesprādzējies, šķībi izgāzies sēdeklī, kreiso roku uzlicis stūres rata augšpusē, labajā tur telefonu. No viņa tā vien staro stulba pārliecība, ka visas briesmas pasaulē ir izdzēsis „piķis”, pie kura šim laimējies tikt, ka labas riepas no ceļa nespēj atraut nekādi spēki, ka kontroli pār situāciju pašas par sevi garantē visas digitālās sistēmas, ar kurām viņa limuzīns piebāzts...
Ilūzijas. Ir redzēts un justs, kā, tik lielā ātrumā instinktīvi un neuzmanīgi savietojot piebremzēšanu ar virziena maiņu, smalku smalkais kuģis pēkšņi un bez brīdinājuma sāk planēt ne tā kā kapteinis vēlas. Viena pavirša roka to nesavaldīs. Ir redzēts, kā uz sausa asfalta ar ātrumu 200 km/h histēriski bremzēts un tizli stūrēts „ielas sporta” auto apgriežas ar pakaļu un priekšu par spīti visiem ABS, ESP, „Brembo” bremzēm un 18 collu „Pirelli Zero”.
Pat vismodernākā tehnika nav visvarena. Cilvēks gan spēj daudz – ja nelecas, nezaimo, ja pret tik nopietnu izpriecu kā ātrs brauciens izturas ar cieņu.
Ātra brauciena tehnika
Skatoties, kā brauc daudzi mūsu ātrie, viegli ieraugāms, ka ātra brauciena fizikas likumi lielākajai viņu daļai ir tāli kā ķīniešu ābece. Šie ļaudis bijuši par slinku, lai pameklētu kādu šīs tematikas grāmatu (atrast gan nav viegli, interneta veikalus nāksies apmeklēt un angļu valodu būs jāprot). Viņi ir pārāk pašpārliecināti (varbūt kautrīgi?), lai atvēlētu kādu dienu un relatīvi nelielu naudas summu tās vai citas drošas braukšanas skolas apmeklējumam, kur grāmatu gudrības un pieredzes stāstus saņemtu koncentrētā formā. „Auto akadēmijā” (AA), piemēram, tādu skolnieku, kuri paši spējuši nonākt pie secinājuma, ka nepieciešama kvalificēta palīdzība „no malas”, nemaz nav bijis daudz. Vairāk nāca tie, kurus darba devēji, sievas, vecāki pierunājuši, gandrīz ar varu nosūtījuši. Vai nav zināma līdzība ar „anonīmajiem alkoholiķiem” (arī AA), kuriem visgrūtākais esot pirmais solis uz ārstēšanos?
Tā vai citādi – ātruma pasaulē cilvēki parasti mēģina iebraukt pašmācības ceļā. Intuitīvi. Un tādēļ bieži dara to aplami. Pabrauc tādam līdzi pa līkumotu asfaltu un redzi – līknē iekšā viņš gāžas par ātru, par agru, pa nepareizu trajektoriju. Rezultātā stopsignāli, kuriem būtu jāuzplaiksnī līkuma ieejā (kamēr vēl auto brauc taisni), iedegas izejā. Un tas jau ir bīstami. Labs auto gan parasti glābj no ziepēm, taču - ja braukts tiks vēl ātrāk, sekas var būt ļoti smagas.
Bieži tajos pašos līkumos vai apdzīšanas manevros dārgu auto īpašnieki ar pretenzijām uz pierakstu ļoti ātro grupā zaudē dinamiku tādēļ, ka nejēdz savas dižās investīcijas izmantot. Viņi sen aizmirsuši pamatskolas fizikas stundās zīmētās iekšdedzes dzinēja jaudas raksturlīknes un reāli lieto tikai pusi motora jaudas. Nu pārslēdzies taču!
Un tā tālāk un tā bez gala. Nav, protams, labi, braukt ātrāk nekā noteikumi atļauj. Neprasmīgi to darīt ir nevis vienkārši slikti, bet ĻOTI BĪSTAMI sev un apkārtējiem.
Ātra brauciena psiholoģija
Neviens normāls cilvēks pa koplietošanas ceļiem nebrauc ar visu savu un auto jaudu. Te nav 10 vai 20 minūšu garš rallija ātrumposms, kura laikā trase pieder tikai tev. Te nav (nedrīkstētu būt) sacīkste un maksimālo spēju pārbaudījums. Te jāatstāj prāva drošības rezerve. Nevis procents vai pieci kā sacensībā, bet krietni vairāk.
Neviens normāls nebrauc... Ja tā – novērojumi liecina, ka nenormālo pie mums dikti daudz. Bars tādu, kuru manevros skaidri redzama spriedze un adrenalīna klātbūtne. Strīpām vien tādi, kuri šķietami rāmi braukuši aiz tevis (ne lēni, tā ap 120!) pēkšņi metas garām visnepiemērotākajā vietā, kur tu esi drošības pēc „atmetis” līdz 100 – nepārredzamā krustojumā, pāri baltajai strīpai, kalna galā. Metas garām, lai turpinātu braucienu ar tiem pašiem 120 arī vietās, kur droši varētu braukt krietni ātrāk. Diagnoze – līdera sindroms. Baigi negribas būt vienam no simtiem, kas brauc rindiņā...
Varu ieteikt elementāru paštestu. Pavērtē savus manevrus. Ja tu apdzen kādu, kurš brauc ar 105 km/h tikai tādēļ, ka gribi braukt 108 – esi inficēts. Ja pie 130 bāz savu degunu pretējā joslā, kaut būtiski ātrāk braukt tev būtu grūti – esi slims. Un bīstams.
Maksimālā ātruma ētika
120... 130... Pupu mizas. Latvijā tiek braukts arī krietni ātrāk. Tehniski tas ir iespējams. Bez avārijām. Kāpēc mans čoms un lāga zēns Gunča tomēr nebrauc 180 km/h? Laikam jau „vainīgs” viņa mazliet vecmodīgais ētikas kodekss. Likums un noteikumi? Arī traucē. Tikai mazliet. Jo likums ir nepilnīgs un tā sargi vāji. Turklāt Gunārs likuma sargus saož pa gabalu - kā tāds meža zvērs.
Augstākās barjeras ir citas. Pasažieri. Tie reti gūst baudu no aktīvām pilota izdarībām. Līdzpilsoņi, tajā pašā virzienā braucošie. Baigi nepatīk kādu apvainot, bojāt viņa mierīgā ceļojuma noskaņu. Ziniet, ko vecais zēns purpina zem deguna, kādu apdzenot?
- Piedod, lūdzu, tu man tomēr esi mazlietiņ par lēnu...
Vēl vairāk negribas kādu inficētu vai morāli nestabilu kolēģi izprovocēt uz pāreju viņam nepiemērotos un bīstamos ātruma režīmos. Precedents ir draņķa lieta. Lai gan – te Gunča ir bezspēcīgs. Sliktu piemēru, arī viņam atturoties, pilna pasaule.
Izklausās pēc tāda pasūtījuma raksta no tām auto akadēmijām vai drošas braukšanas skolas, jo tur tak naudiņa vajadzīga.
Pilnīgi piekrītu tam,jo ,ja būtu pretēji,tad vismaz būtu turpinājums ar kādu no piemēriem ,kā to darīt.Ja tā nav ,tad izskatāska ir bailes,jo tad nenāks neviens uz turieni. Kam vajag,ja var paši apskatīties kas un kā.A no otras puses,kam no tā sliktāk paliek?Varbūt dažs kāmis iemācīsies vismaz līkumu izbraukt,bez nolikšanas pa mēmajiem.Par pasažieriem var piekrist,ne visiem patīk,ka tā vadā,ieskaitot pašu,bet tikai tad ja nezini to braucēju.