Stāstiņš par „Graudiņa likumu” ir iAuto pēdējo dienu lasītākais. Tas priecē – pareizas rīcības algoritmus vislabāk veido sarunas par citu kļūdām. Tādēļ, šķiet, īstajā laikā nāk vēl viens lielceļu pieredzes stāsts.
Atceras Gunārs Brauns:
Man laimējās. Es ne tikai savām acīm un tiešā tuvumā redzēju šo avāriju, kas gadās ļoti reti. Es ne tikai redzēju, es piedalījos tās nobriešanas procesā, kas savukārt ir ļoti pamācoši un vēl ilgi pēc tam liek domāt par katra kustības dalībnieka atbildības daļu. Arī tā dalībnieka, kurš necieta un likuma priekšā arī ir gluži vai kristāldzidrs.
1. stadija
(attēla kreisā daļa)
Virziens – Ventspils. Jūrmalas apvedceļš. Egļuciems, Sīpolciems, Spuņciems. Piektdienas pēcpusdiena. Īstā vieta un laiks līdzīgu konfliktsituāciju uzrūgšanai. Visi ir beidzot izrāvušies no ikdienas darba un lielpilsētas žņaugiem, visi grib ripot pretim pavasarim un brīvībai. Visi grib priecāties un dziesmas dziedāt. Bet te viens čammājas ar 85... Nu ko tu velcies?! Nu kas tā brauc?! Ko guli!...
Es biju tai mazajā zilajā. Un lielais sarkanais man jau kopš Jūrmalas šosejas nepatika. Tas bija no večiem, kuri centušies kopā ar lielu (ļoti) un dārgu (ne sevišķi) auto nopirkt arī braukšanas prasmi, pašpārliecinātību, dvēseles līdzsvaru. Un tas, protams, nav izdevies. Viņš demonstrēja spēku tur, kur tam nebija nekādas jēgas. Viņš apdzina nevis ar prātu un vēsu aprēķinu, bet, īsto brīdi nokavējis, demonstrēja motora jaudu un baidīja pretimbraucošos. Viņš nevis zīmēja šāda rolsroisa klases braucamā cienīgu solīdu trajektoriju, bet raustījās kā draņķa iesācējs. Viņš man nepatika. Es viņam – pilnīgi droši – arī ne. Jo šādiem večiem baigi nepatīk, ja trīsreiz mazāka un piecreiz lētāka “kurpju kaste” ne tikai izbrauc tiem līdzi, bet brīžiem pat “stumj buferī”.
Šādās situācijās vienam ir jābrauc prom. Viņš to nespēja. Gluži otrādi – bezcerīgi ielīda tik dziļi lēnajam, lielajam, zaļajam pakaļā, ka no turienes ārā tikt tuvāko piecu minūšu laikā viņam nebija ne mazāko izredžu.
2. stadija
(attēla vidusdaļa)
Es aizbraucu. Pie ātruma 80 km/h jau nevajag daudz jaudas. Pat ar 80 ZS pietiek “iemest” trešajā robā, un tu kā lode aizlido garām gan sarkanajam, gan zaļajam. Izrāvies svaigā gaisā, es sarkano acumirklī aizmirsu, jo visu manu uzmanību instinktīvi saistīja no priekšā no ceļa malas tā dīvaini startējošais dzeltenais. Gan stāvēja viņš nevietā, gan manevru un ieskrējienu veica tā tizli. Šie ir bīstami. Visticamākāk - neiederīgi maģistrāles ritmā un tēmē tepat uz kaimiņmāju lāpīšanos turpināt. Dzelzs likums skan – neapdzen lēni braucošu vietā, kur iespējams nogriezties pa kreisi. Sānceļš bija. Bet 100 metru tālāk. Skaļi notaurējis un lempim ar pirkstu padraudējis, palidoju garām arī šim. Priekšā beidzot tukšs ceļš un Kurzemīte. Bet spogulī...
3. stadija
(attēla labējā daļa)
Spogulī ir dzeltenais un sarkanais. Dzeltenais kā jau nojautu griež pa kreisi. Sarkanais ir atvēris savus 200 un vēl mazliet ZS ne pa jokam un meties pakaļ “tai zilajai blusai”. Trajektorijas krustojas, un blīkšķis ir varens. Dzeltenais aizlido pavisam negribētajā Ventspils virzienā. Sarkanais, savukārt, iebrauc mežā pie kaimiņa. Labi, ka tā. Metru tuvāk bija dziļš grāvis un betona caurtekas gals. Trīs metrus tālāk – stabs. Neviens no tiem nav skarts, neviens no cilvēkiem nav cietis. Daži paliek gaidot policiju, daži dodas tālāk. Makšķerēt. Un - kamēr necopē - padomāt par līdzatbildības principu.
Kurš vainīgs? Juridiski – vai nu sarkanais (ja ekspertīze apliecinās, ka dzeltenais ar ieslēgtu pagrieziena signālu ir jau agrāk par apdzīšanas brīdi sācis kreiso pagriezienu), vai dzeltenais (ja sarkanā advokāti - visai ticams, ka tie būs dārgi un labi – pierādīs, ka viņu ceļš ir šķērsots bez jebkāda brīdinājuma).
Cēloņsakarību secībā pirmajā vietā būtu jāliek mūsu šaurie ceļi, kuri vienā joslā sadzen gan lielos, zaļos, smagos (tie nebrauc ne 80 km/h, kā no viņiem prasa noteikumi, ne 95 km/h, kā derētu vieglajiem), gan biezos un sarkanos, kuriem braukt 110 km/h nav nekādu problēmu, jo minimāla iespēja zaudēt piecus latus bez soda punktiem nav vērā ņemams šķērslis.
Mazais zilais? Ja godīgi – viņš gan kādu laiku jūtās mazliet vainīgs. Jo tāda mērena provokācija, kas izraisīja nelīdzsvarota cilvēka histērisku rīcību, jau nu iznāca. Nebūt nokaitinājis...
Tad atnāca draugs, kurš pirmo šīvakara breksi jau bija noķēris un trešo alus pudeli attaisījis. – Izbeidz, - viņš teica, manu stāstu noklausījies. – Tu nevari izglābt visus stulbeņus. Nebūtu tas sarkanais atsities Spuņciemā, atsistos Pūrē.
Protams. Šiem džungļiem nepiemērotie atsitīsies. Visus neizglābšu. Bet varbūt dažus tomēr varu?
Bildīte no „Auto akadēmijas” mācību prezenācijām.
Un kāpēc autors ir tik pārliecināts, ka viņš pats nav nelīdzsvarots cilvēks? Stumj uz šosejas priekšējam buferī tikai tādēļ, lai pašapliecinātos, kad redz priekšā dārgāku auto ar nepieredzējušāku vadītāju. Varbūt Gunāram Braunam derētu pastaigāt pie psihologa savus kompleksus paārstēt, lai nebūtu vēlme uz ceļa provocēt bīstamas situācijas savas pašapliecināšanās nolūkā?!