Lasītāju pieredze par saviem auto

Biju nupat legāli ieguvis autovadītāja apliecību, tad vajadzēja ar ko braukt ar. Mazliet naudiņas bija, tad vēl Jawa tika pārdota- vajag mašīnu. Toreiz- Žiguli. Atradu atbilstošu cenai un iespējām, bet pārdevējs tipa- uzmeta. Citam pārdeva. Lieta notika garāžu kooperatīvā, un, kad es savu neapmierinātību paudu skaļi, no blakus garāžas izlīda kāds vīrs, ar tekstu- a zapi negribi? sākotnēji teicu- ne- e, bet galu galā- paņēmu, jo: tas bija uzlabotais modelis, ar VAZ karburatoru un 93 benzīnu tikai darbināms, it kā 50 ZS. Bet motors nokauts. Pajauna mašīna, galu galā lēyts cipars. Atvedu mājā, un apguvu dzinēja pārbūvi un uzlabošanu. Pēc sarunas ar kādu Valdemāru, kurš likās īsts korifejs ZAZ dzinējos, veicu sekojošo: likvidēju eļļas centrifūgu. tā vietā piekombinējot motoram VAZ eļļas filtru. Cilindri- no kaut kāda modeļa Fantomasa (atveda no Krievijas), metināta un pārslīpēta uz garāku gājienu , kā rezultātā iegūts motors ar ~1500 (!) cm3 darba tilpumu. Griezās fantastiski, ņemot vērā mašīnas mazo svaru, tikai 6. žigulis cēla labāk, un ātrums- pilns spidometrs... Pusasis un ātrumkārba gan juka bieži, kamēr pārbūvēja (dabūtas tika daļas no formulas braucējiem, tie izmantoja ZAZ kārbas). tad vēl piekombinēja kardānus no kaut kā pusasu vietā. Degvielu gan tērēja daudz- ap 10 litriem. Eļļa arī nekad nekarsa. Bet kaifs.... ! Tikai - beidzās bēdīgi. Viens čoms sagonkojās un apmeta kūleni, pēc kura mašinu vairs nebija jēgas labot.

Pretēji tēva uzskatiem par konkrēto mašīnu(tēvs zvērināts mehāniķis) ar 30Ls kabatā devos iegādāt savu pirmo auto! Šķiet 84gada bij!? balts, bez tām kabatām sānos, cauršautu jumtu un priekšējo vējstiklu(mednieki no kuriem pirku bij vieglā šmigā ar stroķa palīdzību mēģinājuši ko no jumta dabūt nost) un zilām durvīm vienā pusē! Tā nu es sēdos savā sapņu auto, vēl nekad nebraucis, ar vienu bremzējošu priekšējo riteni, un laidu mājup. Priekšējo stiklu nomainija viens čoms, azarta pārņemts turpat sētā, caurumu jumtā aizlīmēju ar baltu leikoplastieri, durvis samainiju pret baltām un auto kā jauns. Nomainītajam stiklam ar marķieri bij iezīmēta apskate- tā ovālā ja kāds vēl atcerās- par to gan CP bij ko nosmieties. Krāsniņa, par kuru biju dzirdējis ne labākās atsauksmes strādāja bez aizķeršanās, motors kurš bij salikts no diviem rūca uz nebēdu un starp citu ar to auto varēja arī paspolēt biku, kaut gan to neieteica dēļ pusasīm: )Bremžu cilindrīšiem zem gumijām patinu izoleni un tiku arī piedaļas bremžu. Aizmugurējās riepas bij uzliktas no Fantomasiņa, tādēļ vedot kartupeļus no lauka, vai braucot mežā cirsmas tīrīt nebij problēmu aur caurgājamību. Tūnings- dēļ iepriekšminētajām riepām pakaļa bij gaisā, nokrāsoju baltus ripuļus, un kā oga visam papildus bremžuguņi katrā pusē pa vienam, no kuriem tumsā pašamacis žilba: )Vienīgais ko šis auto man pāri nodarija, tad lietus laikā, bardačokā atstātās mana un brāļa pases tika izmērcētas, dēļ kā vēlēšanu zīmogi abās pasēs bij redzami visās lpp!!!vienreizējs auto- pārdevu lai būtu nauda pa ko tiesības likt: ( biju pirmais čalis pagastā, meitene kārās kaklā utt!!!: ))))Vissiltākās atmiņas par šo auto!!!

ZAZ- tā ir trauma uz mūžu, tāpat, kā kad satiekas vīri un visa runas beidzas ar dienestu Padomju Armijā. Tā arī ar ZaZistiem. Es to nosaucu par konstruktoru pieaugušajiem- visu tajā varēja taisīt un uzlabot. Nopirku to 1994g. Mans pirmais auto. Eiforijā pērkot, nepaskatījos vai turās kopā- vēlāk, lai neizkristu cauri sēdeklis, vadītāja pusē liku drošības jostu nevis ap sevi, bet zem sēdekļa. Vēlāk, lai varētu izmantot jostu pats, zem sēdekļa liku armatūras stieni, kas bija izlocīts tā, lai balstītu sedekli- viens gals pret sliksni, otrs- uz ātruma pārslēdzēju arku. Pirku to no atraines kuras vīrs esot bijis profesionāls šoferis. Šī informācija noderēja vēlāk, jo lejot paredzēto 76 benzīnu motors raustījās. Ar 95 gāja, kā plēsts- 130. Pat skrējos ar vienu vecu Audī-80. Vasara- plus 30 grādi aiz borta. Astē iesēžas audiks, bet garām nebrauc, es spioežu grīdā- 75km/h- 85-95- 105- 130km/h tā kilometrus 10, līdz pamanīju, ka manai uguns mašīnai sāk kāpt dzinēja temperatūra. Laidu šos garām- laikam gribēja izprovocēt uz mana ZAZa bērēm.
Plus tam vāģim bija tāds, ka vasarā tas nekad neaizsala, bet ziemā nepārkarsa: ) Vēlāk pārbūvēju salonu- Forda Eskorta 3spieķu stūre, Kadeta sēdkļi. Moskviča pulksteņi- riktīgs Zazporš. problēmu ar krāsniņu risināju tādā veidā, ka no ēļļas radiātora stiprinājuma vietas vilku cauri uz salonu augstspiediena šļūtenes- turp un atpakaļ. galā piestiprināju Moskviča krāsns radiātoru (tā bija kļūda), Braucu, ārā -5grādi, bet salonā paliek arvien siltāk... Par laimi pēc 10km kaut ko ievajadzējās paņemt no bāgāžnieka. Atveru to... un abstulbstu... Moskviča radiātoriņš uz mani lūkojās ar futbolbumbas acīm... Griezu vāģi atpakaļ, lai turpinātu iepriekšējā naktī sākto epopeju. Uzpūsto radiātoru mainīju ar diviem ZaZ eļļas radiātoriem, bet tas vairs nebija tas( mazāka virsma)- Nesvīda ciet priekšējais logs. Šis auto trennēja manu pacietību. Motoru iemanījos mainīt viens pats. Bija reizes kad dienā to darīju 2reizes- izņēmu un ieliku 6st. darbs. bet par šo auto var runāt un runāt, tāpat arī remontēt un remontēt

Nu beidzot tiku pie ilgi gaidītā - pirmā automobiļa.
Ar lepnumu saku - man pieder ZAZ 966 - ausainais brīnums. Skaists hromētu detaļu pārpilns auto, ar skaistu iekšu - sarkani dermantīna sēdekļi. Pats auto bija gaiši pelēkā krāsā. Skaisti, balti griesti pie kuriem stāv maza lampiņa - salona apgaismei. Pirkām Līvānos, un tā kā mājas bija 105 km attālajā Ogrē, nācās piedzīvoti, garu un ekstremālu braucienu ar ZAZ. Es jau noprātoju ja uzceļa neapstāsimies kaut vienu reizi, lai ko labotu - tad tas nav pilnvērtīgs ZAZ. Tomēr autiņš pierādīja, ka ir pilnvērtīgs savas markas pārstāvis - Jēkabpils centrā, tur kur notiek riņķveida kustība salūst kārba. Pēc 5 minūšu darba atkal esam zirgā. No Līvāniem līdz Ogrei tikām 1,5 stundā, braucot ar 80 km stundā. Kopumā auto ir tikai viena negatīva īpašība - stūres brīvgājiens 90 grādi, bet to es pielabošu. Autiņu kurš pārstāv retu modeli - 966, ļoti labā stāvoklī un ar Tehnisko apskati līdz 06.2006 iegādājāmies par nieka 150 Ls. Dzer jebkuru benzīnu, sākot ar 76,80 un beidzot ar 92. Ieteikums - brauciet ar Zaz!*Zaz tā ir slimība, slimība- tas ir lipīgi!* ;)

Mans pirmais AUTO bija un IR ZAZ-965. Forša oraņža vabolīte, ražota 1965 gadā. Braucu reti, tkai kad uznāk luste pažūžot pa pagastu, lai izvējojās putekļi. Piekombinēju "BOCH" 45 ampēru ģenerātoru, nomainīju slēdžus pret VAZ-2106 protams caur relejiem. Prikšējie sēdekļi no "IKARUSS" salona, sāna spoguļi no "ROVER-110" (sanāca baigais ausainis). Siltuma salonā nav, jo pečku izņēmu. Protams, niķi šiem autiņiem ir daudz, bet ja gribās SIRSNĪGI paķimerēties, tad ir kur dvēseli ielikt.

Lasīju komentārus. Žēl ka ir tādi cilvēki, kas nejūt savu auto, katrai no viņām ir sava dvēsele, kaut arī nodzelzs.
..... Ieklausieties VIŅĀ.... !

ŠĀKSU ar to. 2000 gada nopirku ZAZ968- M, 91 Gada. Uz spidometra bij 33339 kiometri. Tagad spidometris rāda 65890. Un teikšu godigi viņš man vēl tagad usticami kalpo. Protams, šis tas jau bija japaremontē. Nomainiju blives cilindru galvām. Nomainiju gāzes trosi. Un vēl šadus tādus sīkumus. Un kopš"tā laika kalpo usticami. Par pecku varu teikt tā. Ir jauzliek 2 benzinfirtri virsū, un tad pecka strāda godam. Plusi, laba caurgājiba ziemā un vasarā. Maz paterē, 7 litri uz 100. Ātrumi slēdzās ļoti labi. Ātrums ir normāls 90 kiom, stundā var arī ātrak pabraukt. Mīnusi. Bremzes varētu būt labākas. Generātors varētu būt jaudigaks. Ir jakēpājas ar eļas firtru "(centrfūga) ik pēc katras eļas mainas. Tas ari ir viss. Ā un vel, uz grants ceļa viņš turās lieliski, pat ar ātrumu virs 70 kiometriem stundā. Ar vienu vārdu sakot autiņam nav ne vaines. Kāc saimnieks tāda ari mašīna.

Nu tad stāsts būs par padomju cilvēka labklājības simbolu - zaparožecu. Vecāmamma sakrāja 1000 rubļus pats piemetu 200 un no kāda krievu kara veterāna 1985 gada vasarā nopirku smuku sarkanu zapīti. Veterāns dauz nebija braukājis, tik vien kā vasaras sestdienās no Rīgas uz savu agarodu Plakanciemā. Zapīts bija labā vizuālajā un tehniskajā stāvokī. Krāsa spilgti, spilgti sarkana, visi moldingi ap lukturiem, durvīm, dzesēšanas "ausīm", kā arī priekšējā reste, durvju rokturi un spoguis- NIĶELĒTI spīdēja un laistījās vasaras saulītē. Uz priekšējās haubes eleganta niķelēta emblēma ar trīs slāvu burtiem ZAZ. Salons - griesti ar sniegbaltu dermantīna apšuvumu, gaiši brūni dermantīna sēdekļi, liela, tieva cieta plastmasas stūre ar elegantu mazu svītrainu no organiskā stikla veidotu signāla pogu vidū. Jā un šis specifiskais salona aromāts - dermantīna, līmes, gumijas un benzīna smakas sajaukums, tāda laikam nav nevienā autiņā. Bardačoks arī ar elegantu niķelētu rokturīti kā bumbiņu un tik maziņš ka neko lāga vairāk par cimdiem iebāzt nevar, bet kas interesanti, bardačokā atradās liels masas slēdzis ko varēja ieslēgt un atslēgt ar tādu pamatīgu klikšķi. Iesēžoties sēdeklī jūtamas lielās sēdekļa atsperes kas nogurkst kā vecs dīvāns. Pagrieziena rādītāju un tālo gaismu pārslēdži atradās nevis pie stūres bet priekšējā panelī pa vidu - un bija tā saucamie tumblerslēdzīši. Tas laikam bija izveidots jo veterānam, no kura pirku bija rokas protēze. Sēdēšana pie stūres izcili neērta. Runāt par salona ērtību nav vērts - jo par cilvēka ērtībām šeit nav domāts vispār. Ātrumi slēdzas pavisam otrādi nekā citiem autiņiem (pirmais gaņģis kā otrais utt. ) un lai pārslēgtos no otrā ātruma uz pirmo ir jābūt krampim un iemaņām.
Motors. Lai atvērtu motora pārsegu jāiespiež speciāla poga kas atrodas vidējā stoikā un kuru iespiest nav tik viegli. Paceļot motora pārsegu ieraugam 4 cilindru 30 ZS motorīti ar gaisa dzesēšanu un diviem amizantiem izpūtējiem. Pasakiet man kuram mūsdienu autiņam vēl zem motora pārsega ir speciāla spuldzīte, kas paredzēta motortelpas apgaismošanai, ja gadās kāda ķibele naktī uz ceļa - zapītim tāda bija standartaprīkojumā.
Ekspluatācija.
Savā laikā ar šo zapīti ar nebalansētiem riteņiem attīstīju 120 km/h, bet tad gan bija sajūta kā reaktīvajā lidmašīnā. Optimālais braukšanas ātrums bija tā ap 80 km/h. Karterī parasti lēju tā saucamo žiguļa eļļu bet bākā 76 benzīnu. Patēriņš bija tā ap 7l/100km Vājās vietas bija pusasis kas mēdza nolūzt, tāpēc vienmēr bagažniekā līdzi bija jāvadā vienu rezerves asīti. Visi saļņiki mēdza laist eļļu kas savienojumā ar gaisa dzesēšanu motoru vienmēr pamatīgi nocūkoja. Vasarā braucot pa putekļainiem ceļiem tas bija sevišķi izteikts, jo pa dzesēšanas "ausīm" kas atrodas sānos visi putekļi tiek ierauti motortelpā kur salīp uz eļļainā motora, tā kā motora mazgāšana vasarā bija parasta lieta. Ja karstā vasaras dienā sadomājat braukt lielāku gabalu tad jārēķinas ar to ka eļļa atri sāk vārīties un ik pa laiciņam ir jāpiestāj ceļmalā un jāatdzesē motors. Benzīna pečka bija galīgi neefektīva, benzīnu rij pamatīgi, bet labuma nekāda. Ziemā sānu un aizmugurējie stikls tā arī neatkūst. Pečka kājas dedzina tā ka nevar izturēt, bet nagi salst salst pie stūres. Bremzes - priekšā un aizmugurē ir tā saucamie trumuļi ar lokiem, kuri tajos laikos tika pašrocīgi kniedēti.
Remonti.
Pēc trim ziemām grīdā sāka parādīties caurumi. Nu tad nācās gāzt uz sāna un aizmetināt. Starp citu uz sāna apgāzām trīs veči un sieva. Ekspluatācijas laikā vienreiz tika veikts motora kapitālais remonts jo tika norauts viens vārsts un sadauzīts virzulis un cilindra galva. Pie tā paša remonta tika nomainīts sajūgs un visi saļņiki. Tika nomainīti arī abi izpūtēji, kas laika gaitā bija nevis izrūsējuši bet izdeguši, jo oriģinālie bija no ņeržavikas. Zapiņa izpūtēji tajā laikā bija baigais deficīts. Speciāli braucu no Rīgas uz Kuldīgu, jo tur viens kooperatīvs tos metināja. Pēc remonta motors gāja ne sliktāk kā agrāk. Vienreiz izrūsēja un plīsa bremžu caurulīte labi ka dzīvs paliku. Pēc tam visas caurulītes nomainīju no dzelzs uz kapariņu. Bagažniekā kas atrodas priekšā atradās zapaska un aķītis. Ja zapasku izņēma tad varēja ielikt vienu vidēju kartupeļu maisu. Caurgājamība zapītim bija laba, jo tas bija diezgan augsts un viegls (salīdzinājuma ar žiguli) un motors atradās virs velkošajiem riteņiem. Savā laikā Rumbulā nopirku riepas ar tādu protektoru kā skujiņu, pa asfaltu braucot nežēļigi gaudoja, bet nevienā kupenā vai dubļos nekad netiku sēdējis.
Kopumā šo zapiņa laiku atceros ar humoru, jo tā bija mašīna par ko stāstīja anekdotes.
"ZAZ Reklāma: tikai 20 minūtes kauna un tu jau esi darbā. " Bet cik laimīgs toreiz biju kad pirmo reiz iesēdos SAVĀ PIRMAJĀ autiņā!

Aprakstīšu savu ZAZ ko saņēmu mantojumā no vectēva un kas bija mans 1 auto
It kā parasts auto ar 30ZS motoru , bet kopš sāku piedalīties amatieru autorallijos ar 30ZS kļuva par maz. Nolēmu uztaisīt totālu pārbūvi cik nu tajos laikos(80- to beigās)varēja atļauties. Tika nopirkts gandrīz jauns 40ZS motors un kopumā tika veiktas sekojošas pārbūves kuru rezultātā TA varēja tikai nopirkt nevis oficiāli iziet:
1. Pārmetināta priekšējā tilta apakšējo stiprinājumu vieta par 2cm uz priekšu(iegūts sagāzuma leņķis kā mesedesiem).
2. Stūres mehānisms nomainīts uz garenstieņa no Opel Kadet 76. gada saīsinot stieņu garumu un izmantojot kardānpievadu.
3. Pielikts papildus stabilizatora stienis no GAZ 24 pie priekšējā tilta svirām un aizmugures tilta dakšām.
4. Aizmugures asis pārbūvētas uz pārejām lai pusasis nomainītu uz saīsinātiem UAZ kardāniem(vismaz nelūza).
5. Riteņu diski izmetināti no diviem viens- platums uz 205 riepām- attiecīgi izplatinātas arkas.
6. Motors pārbūvēts totāli- tilpums no 1200cm uz 1300cm, atvieglota kloķene utt., alumīnija cilindru ribas, ieplūdes kolektors pārtaisīts uz VAZ weberu.
7. Par salonu nav ko piebilst - ko varēju to mainīju un arī no ārpuses nokāru ar VAZ 2107 spoileriem.
Koroche sanaaca labs

Mans pirmais auto ari bija ZAZ. Bet 'pe4ka- samopalka' bija laba, ziemas sala man bija karstak neka Mersedesi.
Bet plusu no sis masinas es neredzeju, pirmo pus menesi es braukaju, otro pusmenesi gaidiju algu, lai atrimontetu so autinu.... Nomainiju viss par ko varetu padomat... Vispirms es nomainiiju starteris kurs maksaja pus no masinas , nomainiju visu hadienu no izputeja lidz sarnirsturei. koro4e man bija zelta masiina. :)

Mans pirmais darba vaagjis. Kad veel biju zalsh tiinis ar svaigaam "korkaam" kabataa un maates kuudiits saaku mekleet darbu. Un taa ausktajaa 1988 gada ziemaa, tikko peec zemestriices Armeenijaa, manaas aciis nonaaca Riigas Balsii publiceets darba sludinaajums.
Aizgaaju, iepazinos ar 150kg smago priekshnieci un vinjas dienesta auto- ZAZ. Taakaa veelme braukt bija liela, bet sejaagas no auto uzbuuves bija maza tad suudi ar arii saakaas. Paaris reizes sho briinum auto gandriiz pilniibaa izniicinaaju, bet Dievs bija staaveejis blakus. Tad benziinu rijoshaa "pechka", kura nekad nestraadaaja kaa vajag un lai logoi neaizsaltu ziemas salaa, braucu ar atveertu logu- nograabu plaushu karstoni. Beigu beigaas atmetu shai automashiinai ar roku un uzrakstiiju iesniegumu- uz savu veeleeshanos un atvadiijos no sava mociitaaja ZAZ, kursh bija dzeltans ar sarkanaam sviitraam un mistisku uzraksti- AVARIJAS.