Divi salipuši smagie 50

Tā nu šie brālīši ir paraduši braukt. Pirmais tik ātri, cik drīkst (~ 80 km/h!), otrais, aizvēju vai mieru meklēdams, cieši astē. Kā salipuši...

Jau tā nebūdami ne īsi, ne mazi, abi kopā viņi veido izcili grūti apdzenamu šķērsli, rada „korķi” vieglo plūsmā, kurai atļauts kustēties ātrāk. Rada kašķīgu un bīstamu situāciju. Viņus neviens nesoda, kaut CSN pārkāpums (p. 120. Ārpus apdzīvotām vietām šo noteikumu 266. un 268.punktā minēto transportlīdzekļu (transportlīdzekļu sastāvu) vadītājiem starp savu un priekšā braucošo transportlīdzekli jāietur tāda distance, lai apdzenošie transportlīdzekļi varētu netraucēti pārkārtoties ceļa labajā pusē. Šī prasība nav spēkā, ja transportlīdzekļa vadītājs gatavojas apdzīt, kā arī intensīvas ceļu satiksmes apstākļos) ir acīmredzams, bez dārgiem fotoradariem un „stalkeriem” fiksējams.

Vainīgi, „profesionāļi”, un nemaz nekaunas... Ja izdodas tikt viņiem klāt un padiskutēt, veikli izmanto kārtējo miglainību noteikumos. Es gatavojos apdzīt... Viens tāds piektdien uz Ventspils šosejas „gatavojās” kādus septiņus līkumotus un viļņotus kilometrus. Gatavojās, kaut skaidri redzēja, ka reālas un drošas apdzīšanas iespējas ar viņa dinamiku nav un tik drīz nebūs, gatavojās, „sapsihojās”, līda uz avantūrām un rāvās atpakaļ labajā pusē. Es un man līdzīgi pieci vai septiņi vilkāmies astē un skatījāmies šo absurda izrādi. „Intensīvas ceļu satiksmes apstākļos”...  Kas tie tādi ir? Vai kāds var paskaidrot?

Kā būtu jārīkojas – ja uz profesionāļa godpilno titulu patiešām pretendētu – brālīšiem smagajiem? Pirmajam, redzot kolēģa pūliņus, „jāatmet” gāzīte, jāieslēdz labais pagrieziena signāls un otro jāpalaiž. Ja pirmais nav ne labs cilvēks, ne labs šoferis, tādam vajadzētu būt otrajam. Redzot, ka apdzīšana pašlaik iespējama vien ātriem vieglajiem, viņam vajadzētu norimties, piekāpties, atkāpties tādā distancē, kas man ļautu abus spītniekus apdzīt pa vienam.

Tā vajadzētu. Tā nenotiek. Slikti braucam. Nervozi un bīstami.